teardrops

krietnu laiku bija šķitis, ka viss atkal ir labi un, ka labāk nevar būt - ka man ir viss, labi draugi, vecāki un pats galvenais, jumts virs galvas.. taču dažreiz es labprātīgi no tā visa atteiktos. Sāksim ar to, ka labie draugi tevi vienkārši brutāli izmanto itvisā. Vecāki? Jo vairāk dirsīš, jo labāk mans bērns jutīsies! jumts virs galvas? drīzāk vieta, kur pārņakšņot, kad citur nav kur iet. 

Sen nekas šeit nav rakstīts, bet nu pienācis atkal tas laiks, kad jāizkrata kuņģa saturs. Jā, jā, atkal jociņi..

Nezinu, pat kā lai jūtās. Priecāties vai bēdāties, kad labākais draugs vienkārši pasūta tevi pāris mājas tālāk, jo viņam ir svarīgāki darbi darāmi. Tad uzrodas draugi, kas ir mīļi un svarīgi, bet ne labākie, un viņi ar prieku izklaidēs tevi piektdienas vakarā, kas ir vienīgā mana brīvā diena, jo pārējās es cītīgi trenējos dārza ravēšanā. lol.

Un vēl.. par standartiem. Bļaģ, tie standarti. Kurš tādus vispār ir izveidojis? Tev ir jādara šitas, jo visi pārējie arī to dara. Ziniet, es negribu kurīt cainu kopā ar diviem lohiem. Es gribu kurīt zāli. Labi, ne jau par to iet runa.

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka, ja neesi pievilcīgs vai al labu humora izjūtu, nevienam tu īsti nepatiksi. Šī atziņa mani jau grauž kādu pusgadu vismaz, un katru reizi, kad kāds, kura uzmanību es vēlētos, man to nepievērš, es lieku lietā savu humoru, jo izskata taču man nav. #freak haha

Bet nu pēdējā laikā jūtos tik nogurusi no visa. Visa, kas man ir apkārt. Šķiet, ka nesaprotu, kāda jēga ir katrai dienai, ko nodzīvoju. Ģimene, kur man būtu jājūtas droši izturās pret mani kā suni. Gandrīz. Šītas nav labi, to nedrīkst, šito nedrīkst, tu vēl esi par mazu. Ā.. jā, maza es esmu. Tas jau nekas, kad lietās, kurās patiešām esmu par mazu, man uzguļ visus pienākumus. Nē, šoreiz es domāju šo visu nopietni - izlem, kur dosimies brīvdienās. Loģiski, ka nekur. Viņi tikai sola un sola līdz man vienkārši apnīk klausīties un es cenšos viņus saudzīgi pasūtīt, kaut gan vienmēr tas beidzas ar asarām tumsā.