Šodien, psiholoģijas stundā, skolotāja jautāja sekojošu jautājumu:"Vai sākotnēji mēs pret kādu klasesbiedru jutām stipras antipātijas, bet ar laiku iepazīstot, secinājām, ka esam kļuvuši par tīri labiem draugiem?" Protams, viņa aicināja katru paust savas domas, tomēr svarīgākais palika nepateikts.
Es nevēlējos uz saviem biedriem rādīt ar pirkstu un skaļi kladzināt visas savas bēdas, jo praktiski visus pazinu jau no pirmās klases. Nē, tā vietā es padomāju pati pie sevis, klusībā. Atceroties pamatskolu, es atcerējos arī tajā laikā justās emocijas. Mēs katrs gājām uz skolu, ar mērķi izdzīvot. Ne tikai kautrie un klusie, bet arī drošie un nepatīkamie bērni cīnījās, gandrīz vai burtiski, lai tikai uzpeldētu virs ūdens un spētu ieelpot. Kopumā es to varētu saukt par drūmu laiku. Drūms un ciešanu ugunīm bagāts.
Pēc garās pastaigas pa atmiņām, es atgriezos psiholoģijas klasē un pār mani nāca vēl nebijusi atklāsme. Es, un bērni man blakus, nu jau bija pieauguši. Un pat vairs ne pusaudži, bet gan pieaugušie. Taisnība, ka ar niecīgu dzīves pieredzi, bet toleranti, laipni un vairāk vai mazāk saprotoši. No mežonīgajiem pamatskolas bērniem vairs bija palikusi vien nebēdnīgā dzirkstele acīs. Tagad, mēs skolā esam, lai satiktos un kopā stātos pretī tās izaicinājumiem, nevis, lai paceltu sevi augstāk par pārējiem, izmantojot drastiskas metodes.
Es varu vien sapņot par to, kādi mēs būsim nākotnē. Ar ģimenēm, karjeru un ambīcijām. Izglītoti jauni cilvēki, uz kuriem es skatīšos kā labiem draugiem un paziņām, nevis ienaidniekiem, kas man klups kaklā.
