gaisma spīd man cauri izgaismo kaulus orgānus katru atmiņu kas izlikta uz āru citu acīm kļūst tikpat sakropļota kā sapņi pamostoties trijos naktī kad cilvēku sejas un āda iztek pa grīdu un koki krīt no viegliem pieskārieniem un es velku strīpas uz rokām kā notiesāta organizētā apsēstībā būt visur citur tikai ne šeit un man kauns vispirms no sevis gaismas mirguļo ritmiski pulsējošas galvassāpes

pieci rītā kad vecrīgas tosterī pāri palikušo cilvēku ādas tresienā ir uzkarsušas saules lavas krāsā un mazais timijs lēkā pa telpu mazais timijs tirina rokas un publikas acis dažas zemāk dažas augstāk dažas izlīmējušās pa grīdu pielipušas viņam vēro ārpus šejienes klau, timij, tava enerģija ir kā lidvāverei karsts! karsts! karsts! mazais timijs ir iesprūdis tosterī mazajam timijam ir ļoti daudz enerģijas mazais timijs baidās iet viens pats mājās

aizmirsu, ko gribēju tev teikt pamodos atvēru acis es ķēru domas kā kurkulēnus tie lēkāja pa gultu un lēcienā izgaisa nepaspēju “tu runāji miegā”, viņš teica gaismas līnija sadalīja istabas tumsu ar rītausmu es nemanīju detaļas neredzēju svarīgo “es runāju tikai miegā. vārdi vienmēr pazūd sapņos.” “un pamostoties tu jūties kaut ko zaudējusi” “es pazaudēju to, kas ir svarīgs” “ja neatceries, kā tu zini, kas ir svarīgs?” mani izvelk spilgtā gaismā izlikties kā dzīvot kam ticēt un ir sev jāatgādina atkal un atkal ka tas, ko man iemācīja tas siltais plediņš mīļais apskāviens, kurā paslēpties un būt mani nepasargā

Es redzēju guļošu govi! Tiešām? Kur? Nav svarīgi kur. Kā nav svarīgi. Es arī gribu redzēt. Nav svarīgi, jo tikai es viņu varu atrast. Kāpēc tikai tu? Tāpēc, ka viņa guļ mežā un materializējās tikai tad, kad jūt manus soļus, pēdu siltumu, manu mieru. Es viņu atrodu saritinājušos, mierpilnā smaidā un uzrāpjos viņai uz muguras. Tad viņa nožāvājas, notirina ausis un astīti un lēnām paceļas gaisā virs koku galotnēm. Un tad mēs slīdām pa mākoņiem un māju jumtiem un vērojam logos kā dzīvo cilvēki. Nu un viņi nekad nepamana ka gove ir piespiedusi ģīmīti pie loga? Nē, viņi jau ir pieraduši pie baložiem un vārnām, kas katru dienu staigā apkārt.

es cenšos mainīt savas domas to kā lieku kājas un lietoju balsi kā turu dakšiņu kā aizmiegu jo gulēt var karājoties gaisā ēst var ar pirkstiem un prātu var programmēt sadedzināt vadiņus apgāzt spaini uztaisīt īssavienojumu iztecināt atmiņas pa ausīm restartēt impulsus izslaucīt visu ar lupatu es te biju nu vairs nē nu vairs nē nu vairs nē 

tu stāvēji pats savas gaismas apžilbināts plēsi vaļā debesu butaforiju meti zemi izplatījumā un lidinājies apkārt aicinot mani līdzi

tavi prāta plašumi sniedzas tik tālu man bail tur iet bez lukturīša pie ieejas netiek izsniegti vai nu neej nemaz vai ej bez “es varu apsolīt, ka tur nebūs čūskas tikai tumsa un manas patiesākas domas vai tev tas der?  vai tu to gribi?”

dezintegrācijas apļi sabrukšanas cikls sabrukšanas savākšanās un atkal sabrukšanas akmeņiem nošķeltas malas stikli izšķīduši mirguļo sauleszaķīši un līmēs pleķi uz loga un izkaltuši sviedri uz neizmazgāta krekla ir vienīgie liecinājumi, ka bija vasara un mēs svīdām savus sāļus dzīvojām naktīs