dienas ir saplānotas laukumos ar bezgalīgiem darāmo darbu sarakstiem domas šaudās galvā kā mašīnu gaismas aiz loga braucot tumšā autobusā man šķiet nozīmīgi visu pierakstīt, saglabāt mapēs un piezīmēs, kladēs un kalendārā, nepabeigtos tekstos un fotogrāfiju atlasēs un pēc vairākiem gadiem kad es saprotu ka tam nav nekāda nozīme tās tik un tā turpinās kustību inercē deg bremzes
līdzko aizbraucu uz citu valsti vienīgais kas paliek ir kamera un klade skaidros prāta brīžos es skatos debesīs koku šalkoņa tik glāstoši līst ausīs es runāju ar sevi balsī saku sev tev ir jādara viss ko tu vari lai tiktu prom sakrāj naudu ēd visprastāko ēdienu pārdod visu ko vari jebko lai tu varētu staigāt pa kalniem un ar katru dienu baidīties mazāk es viņu apbrīnoju par viņa drosmi bet es negribu ciest lai mainītos (un es nedomāju, ka sāpes ir vienīgais veids kā mainīties un augt) kāpjot pāri aizai nekad nezini kur kritīsi maigās jūras smiltīs vai ar galvu pret akmeņiem ko mēs toreiz ar čehieti pie jūras runājām viņš prasīja kur ir mana sirds un ka es varu nebaidīties no tā ka sēdēšu uz vietas bet es neatceros kontekstu pārmaiņas piezogas nemanāmi tās iesēžas prātā klusi kamēr tu esi aizņemta ar kaut ko citu un tad lēnām lēnām ēd un ēd un ieēdas arvien dziļāk prātā līdz kļūst par tavu būtību tad dažreiz, parasti mežā vai naktī skatoties debesīs tu atceries kā sapņus, fragmentāri un miglaini, ka kādreiz tu biji pavisam citādāka
bet varbūt tajā visā arī ir mācība ko var saprast tikai atkāpjoties
