aizmirsu, ko gribēju tev teikt pamodos atvēru acis es ķēru domas kā kurkulēnus tie lēkāja pa gultu un lēcienā izgaisa nepaspēju “tu runāji miegā”, viņš teica gaismas līnija sadalīja istabas tumsu ar rītausmu es nemanīju detaļas neredzēju svarīgo “es runāju tikai miegā. vārdi vienmēr pazūd sapņos.” “un pamostoties tu jūties kaut ko zaudējusi” “es pazaudēju to, kas ir svarīgs” “ja neatceries, kā tu zini, kas ir svarīgs?” mani izvelk spilgtā gaismā izlikties kā dzīvot kam ticēt un ir sev jāatgādina atkal un atkal ka tas, ko man iemācīja tas siltais plediņš mīļais apskāviens, kurā paslēpties un būt mani nepasargā

Es redzēju guļošu govi! Tiešām? Kur? Nav svarīgi kur. Kā nav svarīgi. Es arī gribu redzēt. Nav svarīgi, jo tikai es viņu varu atrast. Kāpēc tikai tu? Tāpēc, ka viņa guļ mežā un materializējās tikai tad, kad jūt manus soļus, pēdu siltumu, manu mieru. Es viņu atrodu saritinājušos, mierpilnā smaidā un uzrāpjos viņai uz muguras. Tad viņa nožāvājas, notirina ausis un astīti un lēnām paceļas gaisā virs koku galotnēm. Un tad mēs slīdām pa mākoņiem un māju jumtiem un vērojam logos kā dzīvo cilvēki. Nu un viņi nekad nepamana ka gove ir piespiedusi ģīmīti pie loga? Nē, viņi jau ir pieraduši pie baložiem un vārnām, kas katru dienu staigā apkārt.