#teksts

“Daži uzskatīja, ka šī grāmata ir jāaizliedz, īpaši jau skolā, citi apgalvoja, ka tā būtu jālasa tieši skolā.” “Kādi spēki tiek palaisti brīvībā, ja nonākam pie secinājuma, ka pasaulē nepastāv morālas vērtības? Kas tad beigās atliek? Un kas ir cilvēks, ja beigās nav nekā svēta?” (Citēts no grāmatas aizmugurējā vāka)

Pjērs Antons izstājās no skolas, uzkāpa plūmes kokā, spļaudījās kauliņiem, zobgalībām un izkliedza saviem klasesbiedriem nopakaļus, ka nekam nav jēgas! Agnese, Sofije, Gerda, Frederiks, Huseins, Jans-Johans, Rike-Ursula, Kajs. Daži domā, ka no viņiem dienās kaut kas iznāks, cer. Viņi grib pierādīt, ka jēga ir tajā, kas katram nozīmīgs. Uzceļ jēgas kaudzi, kurā krājas trofejas - tas, no kā katram visgrūtāk šķirties. Un tad...

Vispirms. No pirmajām lappusēm īsti nesapratu, kāpēc šis darbs būtu jāaizliedz, kāpēc tas izsaucis tādu reakciju. Taču tekstu lasīt bija viegli, nekas nekur neķērās, lappuses pašas pāršķīrās. Un tad... Pakāpeniski manī izraisījās emocijas - pretnostāja. Ka tā, kā tas aprakstīts, tomēr nedrīkst. Ka tā nav nekāda jēgas meklēšana. Tā pat nav pati jēga. Drīzāk vienam otra spīdzināšana. Turklāt, nenoticēju tam, ka daudzi 7.klases skolnieki var vienkārši gūzmu laika vadīt kaut kur prom no mājām un skolas. Protams, dažs no viņiem varētu, dzīves apstākļi ir  dažādi. Bet, vai tiešām, visi kā viens? Man gribējās savādāku grāmatas pēcsajūtu. Visbeidzot, kā pēc pamošanās no murgaina sapņa, - ir labi, ka tas nenotiek šobrīd pašas reālajā dzīvē. Protams, kaut kur var vilkt paralēles ar cilvēku psiholoģisko attieksmi vienam pret otru... Tādā ziņā grāmatu varētu ieteikt izlasīt, lai uzskatāmāk redzētu visatļautības sekas.

Lūk, vēl pāris atskatu atradumi: http://satori.lv/raksts/10750/Plumes_koks_zarcins_un_jega https://sibillasgramatas.wordpress.com/2015/11/26/janne-tellere-nekas/

Ir tikai pustrīs naktī, bet man jau, paldies dievam, nāk miegs. Vēl pirms aizeju gulēt vēlos ierakstīt kaut ko, kaut kur. Šoreiz tumblr ir trāpījies tā daudz tuvāk. Nenāk jau prātā tik daudz ko rakstīt. No pūķa šodien atvadījos, bet nav ko smēķēt. Tagad jau kādu ilgāku laiku nav. Nu ko tur padiedelēju dažreiz vienu, divas. Pašam savas - tas ir savādāk. Kad vari iet kad gribi un smēķēt cik gribi. (līdz, protams, beidzas cigaretes)

Ko tur daudz par to smēķēšanu, tas jau tik tāds laika kavēklis, kad neko citu nav spēka darīt, un vaigi grib pavilkt gaisu uz iekšu.

Kā jau teicu, šodien atvadījos no pūķa, bet pēc, mazāk kā, nedēļas viņš būs atkal dabūjams rokā. Galīgi dīvaini ka mīlestība šitā mani nozvejojusi. Neizbaudīšu to šķiršanos un citu meklēšanu, kā tāda pusdauza (un nemaz nezinu vai es to gribu) Vispār nedaudz šķiet ka tāda šķiršanās un skraidīšana, no viena - pie otra, bojā pašam domāšanu. Pēc laika vairs nespēj būt kopā ar kādu ilgāk par gadu. Varbūt tā nav un es vienkārši esmu stulba, jo ko tad es varu izdomāt, ja neesmu uz savas ādas baudījusi?