Rinda
Oranžs - dzeltens - zaļš - sarkans - zils
Rinda ar lampām man virs galvas, vai arī tā ir rinda ar lietussargiem, kas stāv pie istabas durvīm?
Oranžs, tā ir mahten interesanta krāsa, viņu var redzēt visur, arī tur, kur tās nav. Vismaz tā man kādreiz teica kāds gudrs cilvēks. Viņam vispār bija daudz, kas stāstāms par krāsām. Kādu laiku strādājis par mākslinieku, viņš izdomāja bērniem ierādīt šo amatu. Man jau patika, sēžot Arkādijas parkā pie A3 papīra lapas uzzināt, ka zilās debesis nav zilas, un zaļajos kokos nav neviena zaļā toņa. Tajā reizē vienkārši saliku viskošākās krāsas visdažādākajās lapas malās un beigās par darbu (kuru šodien noteikti pārdotu par vairākiem tūkstošiem euro) saņēmu 9, prieks bija ļoti liels īpaši tāpēc, ka citi, kam māksla un talants no pirkstu galiem šļācās ārā bija mazākas atzīmes.
Dzeltens, ai tā jau tikai saules krāsa. Bet nē, tā nav! Dzeltena ir bērnības krāsa, jo es varbūt kļūdos, bet tā bumba, kura tika mētāta, spārdīta un sista ar kaimiņiem, bija koši dzeltena. Tajā laikā netika lietoti gudrie, glāstāmie telefoni, tad bija jānostājas pie mājas vārtiņiem un skaļā balsī jākliedz “Juļā!”. Tas gan parasti beidzās ar vecmāmiņas uzkliedzienu, ka jābeidz bļaustīties, bet ko padarīs, ja ir tik ļoti garlaicīgi dārzā. Es gribu uz ceļa spēlēties. Man vēl jāatriebjas par vakarnakts salku spēli, kurā es vislaik zaudēju un man liekās, ka es pa nakti arī čutku esmu izaugusi, tā ka varbūt beidzot varēšu uzsēsties un vidējā betona bluķa pie suņu sētas.
Zaļš kaktus stāv uz palodzes un blakus ir vēl viens, un skat vēl pieci kaktusi. Ja visa uzmanība netiktu pie vērsta zaļajam augam varbūt varētu redzēt, ka esmu siltumnīcā pilnā ar tomātiem, papriku un tur pašā galā vēl garu gurķi. Gar sienām pa kādam zirnekļtīklam ar melniem bailuļiem vai garkājtētiņiem pie kuriem jau esmu pieradusi. Man gan ļoti nepatīk, ja kāds tāds pa mani rāpo, kā tajā reizē, kad sēdēju dārzā uz zaļā beņķa un man tika pīti mani. Vienu brīdi jutu, kā pa kāju, kas kustas, palūkojoties uz leju mani sagaidīja ļoti nepatīkams skats, ar astoņkājainu radībiņu un manis.
Sarkans it kā esot baigi erotiska krāsa. Es protams nevaru noliegt, ka sarkana apakšveļa ar melniem akcentiem (vai otrādāk) ir ļoti seksīga, bet nu par tādu nosaukt parastu krāsu es gan nevarētu. Es gan spēju iztēloties manā nākotnes dzīvoklī Londonā tādu patumšu istabu ar sārtu sienu. Bet tā sarkanā krās neuzbāzīsies nevienam, viņu knapi redzēs, jo tumšās žalūzijas pārsvarā būs ciet. Tā istaba tiek izmantota tikai gulēšanai un dažām citām lietām. Tur nav jābūt nekam spožam, kas spētu novērst uzmanību no miega vai citām lietām.
Zils ir sapņu krāsa, to es labi spēju saprast, bet sapņi manuprāt ir pagātnes vai nākotnes lieta. Bet kas ar tagadni? Tagadnē ir debesi, kurās es šobrīd lūkojos, jā tieši šajā brīdi, un man ir labi. Tagadnē ar mani tā reti notiek, bet tagad ir. Es varbūt sapņoju par daudz, bet ir viena lieta, ko nes nespēju nosapņot, un tās ir šīs debesis. Lai ko tu arī domātu vai nedomātu par pasauli un mani, bet šajā zilajā bļodā skatāmies mēs abi. Un tas mani padara ļoti priecīgu, citas lietas, vietas un mantas ir tavas vai manas, bet zilā debesu juma ir mūsu un tikai mūsu.
