#rakstu

Lēnām gadalaiki pārmainījās uz ziemu un lūpas atkal mēdz asiņot no aukstuma, un loki zem acīm kļūst pāris toņus tumšāki, bet vēl aizvien kāds mani mēdz nosaukt par ‘tīru’ vai ‘eņģeli’, vai ‘tīru eņģeli’

Liekas, ka tās ir tikai atmiņas, kurām visi vēl joprojām cenšās ticēt, kaut gan esmu izpīpējusi pārāk daudz cigarešu būdama viena, uz naksnīgās pilsētas jumtiem, pārāk daudz neatgriezusies mājās

man dažreiz gribās, kaut jūra mani ar atplestām rokām, paņemtu sev līdzi un mani lūpu kaktiņi skūpstītu viļņu maliņas

man pārāk bieži gribās, lai citi mani neredzētu un es spētu brīvi pārvietoties Rīgas ielās, kaut vai kaila, uz mīļākajām vietām

nekas, nekad neapstājās, pasaule pilda savu funkciju, citi turpina just zemi zem kājām, pat, ja es vēl joprojām turpinu lidot pāris centimetrus augstāk, bieži nejūtot pamatus

es turpinu iet uz tiem pašiem bāriem, kuri kādreiz asociējās ar citiem skūpstiem un pieskārieniem, pārāk bieži eju pa tiem pašiem ceļiem, pa kuriem gāju, bezgala cieši turot rokas ar cilvēkiem, kuri tagad kā spoki man mēdz nākt pretī, nesaktoties acīs

vienmēr liekas, ka notikumi, kas ar mani ir notikuši, nav bijuši īsti vai varbūt drīzāk, notikuši kādā citā realitātē, kuru nespēju līdz galam nosaukt par savu

kā man likās, ka bez tevis nespētu izdzīvot, vai nemaz negribētu, bet tagad tu vēro katru manu kustību no malas, kā man varēja likties, ka es varu būt tukša, ja tu mani neaizpildi ar skūpstiem katru rudens vakaru

Jau nav grūti,

Pat tad, kad emocijās sapinies esi pats.

Es nevaru būt tava Saule,

Es negribu būt tavs

Kaut Kas Tas.

Pati izveidoju savu

Brīnumzemi,

Un saka jau,

Ka cilvēks nav vientuļa sala,

Ka cilvēks nav klints,

Un daļēji taisnība jau ir,

Jo es esmu sala,

Pat ja neesmu klints,

šeit nav vietas vēlvienam cilvēkam.

Mīlestība ir izvēle,

Bet kā gan pateikt

Tā, lai neizklausās nežēlīgi,

Pasaule ir jauna

Dzeltena kā pienene

Un svaiga

Kā aprīļa lietus.

Ir pavasaris

Un viss ir iespējams,

Ja kaut ko sāc,

Tad dari to tagad,

Jo neveiksmes

Nepastāv.

Ir pavasaris,

Un ievas smazržo

Jau rītausmā,

Nokrāso ceļu cerību

Baltumā.

Ir pavasaris,

Kur tulpes krakšķ

Maija bērzu

Paēnā.

Viss zied nekaunīgā

Pārbagātībā

Ir pavasaris,

Man acīs gaišā,

jaunā saule

Iespīdina

Iespēju starus,

Dzeltenu samteņu ieskautā parkā

Brūnu zvirbuli pie kājām,

Zelta tramvaja atspīdums tālumā

virzās uz mājām.

Vasaras sākumā jaunietis

Visa pasaule viņam pie kājām

Tikai nez kāpēc jūtas saspiedis

Savu dvēseli starp

Augstceltņu mājām.

Liepu lapu apklāts latvietis

Ķērc kraukļi viņam visapkārt,

Mašīna panesās garām paātrinājumā

Saules stars

Caur zariem spīd tieši sejā.

Nākotnes miglas apklāts latvietis

Neziņas skaņa dun domās visvairāk

Šķiet, ka viss jau būs labi atkārtojumā

Bet nez kāpēc