#miegs

Nu, re! Atkal vienu sapņu ķērāju uzmeistaroju. Un, manuprāt, šis ir sanācis vislabāk, salīdzinot ar diviem iepriekšējiem. Domāju, ka nākošie būs vēl kuplāki un interesantāki... 

Vēlējos uztaisīt sapņu ķērāju. Kā jau vienmēr notiek, tad tie pirmie darbi nekad nesanāk tik labi kā vēlas. Arī man tā gadījās. Vairākas reizes vidus pinumu ārdīju laukā un mēģināju no jauna. Galu galā viss sanāca,bet nu es arī zinu, ko mainīšu, gatavojot nākamos sapņu ķērājus. Un zinu, ka tie izskatīsies vēl skaistāki kā šie.

Nedēļa pagājusi neticamā ātrumā un atkal jau ir pirmdiena, diena, kas ciklu, ko mēs saucam par nedēļu sāk no sākuma. Šonedēļ tēmas par ko vairāk aizdomājos vai gluži vienkārši atkal pie viņām atgriezos pārklājas ar iepriekšējo nedēļu, proti, kaislības ar futbola transfēru logu, pensionāru-jauniešu jautājums un iemesli kāpēc no rīta ceļamies.

Futbols man ir tuvāks sirdij, tāpēc ar to arī sākšu. Kariņš starp Totenhemu (Tottanham) un Madridi pāraug masu mēdiju cīņā, kas iesaista kaujā trešo pusi - Mančestru (Manchester), ne to kas City, bet United. Kāds gudrs vīrs, lasi Totenhemas prezidents, izteicās, ka Real nav naudas (runa iet par ne vairāk, ne mazāk, bet tieši 105 000 000 britu naudiņu), lai iegādātos Garetu Beilu (G. Bale), kas protams saniknoja Real runātāju, lasi Real prezidents, kurš pateica, ka neviens spēlētājs nav tādas naudas vērts. Šeit normālos apstākļos darījums būtu izgāzies un finito. Tomēr futbols nebūs futbols, ja nebūs kārtējais pagrieziens - angļu prese - dzeltenie tabloīdi, būlvārprese un vienkāršās pagrīdes avīzes, raksta, ka United iesaistās cīņā, kas nozīmē vai nu Real izstāšanos no spēles vai izcilu Totenhemas gājienu ar viltus informāciju, kas liktu Real ātrāk kārtot lietas. Šī sāga nav beigusies un neizskatās, ka tuvākajā nākotnē kas mainīsies. Liverpūle (Liverpool) joprojām sēž ierakumos pret Luisu Suaresu (L. Suarez) un abas puses apvaino viena otru un arī šī ziepju opera ne tuvu nav noslēgusies, vienīgi Londonas Arsenal ir uzlabojuši savu piedāvājumu līdz 50 000 000 britu naudiņu. Veins Rūnijs (W. Rooney), "traumas", kas liedz spēlēt pie kluba, bet neliedz to darīt izlasē, katrs futbola līdzjutējs to var tūlkot pēc saviem ieskatiem, es to saucu - pārdodiet mani un izbeigsim to visu. Čelsī (Chelsea) gatavo nākamo 30 000 000 britu naudiņu piedāvājumu par uzbrucēju, kas, varbūt, pārliecinās United piekrist darījumam, jo šis trādirīdi var noslēgties ar to, ka Rūnijs paliek United, bet Chelsea nopēr Eto'o no Anži (Anzhi) par krietni vien zemāku summu (5 000 000 britu naudiņu).

Mans mūžsenais meklējums kā izdarīt labāk, kā pareizāk atrisināt pensionāru un jauniešu problēmu mūsu valstī un arī citur pasaulē ir nonācis pie daļēja, bet vismaz risinājuma. Par šo tēmu esmu runājis ar daudziem un bieži, bet nekad nav bijusi sajūta, ka kāds tiešām varētu piedāvāt alternatīvu vai vismaz pagaidu risinājumu problēmai, kas saucas - tautas novecošana un jauno cilvēku aizbraukšana. Valsts nespēj visiem pensionāriem nodrošināt pienācīgas pensijas un bērnu pabalstus jaunajiem vecākiem, kas noved pie dažādām problēmām. Tad nu mana doma ir pavisam vienkārša - valstij izvēlēties vienu grupu, kura tiek atbalstīta, vēlams jaunos vecākus, bērnus un jauniešus, pēc tam pārdalot sociālo budžetu un sociālo nodokli samazinot, pensionāru pensijas izlīdzināt vai atceļot daļēji sociālo nodokli pensionārus atstāt savu bērnu/mazbērnu uzraudzībā. Šādu sistēmu varētu atstāt uz kādu noteiktu periodu un pārskatīt pēc perioda beigām. Pilnīgi iespējams, ka sāktos protesti un cilvēkiem tas nepatiktu, bet šāda sistēma varētu darboties, jo a) sociālais nodoklis tiek novirzīts pensijām; b) daudzi pensionāri, kas saņem mazas pensijas tiek atbalstīti no saviem bērniem/mazbērniem; c) jaunās ģimenes un jaunieši ar valsts palīdzību nenonāktu ritenī, kas saucas - studiju kredīts -> neiešana uz skolu dēļ darba -> alga tiek atdota studiju kredīta dzēšanai, tādējādi viņi atrāk tiktu pie diploma un iespējas strādāt labi atalgotā darbā. Latvijā to būtu grūti izpildīt, jo visas partijas strādā uz pensionāriem, kas ir galvenais elektorāts Latvijā un tas, diemžēl, rada sarežģījumus. Toties uzsitot sev uz pleca varu teikt, ka ideja beidzot ir.

Bieži vien no rīta, kad skan modinātājs mani pārņem tā dīvainā sajūta - diena atkal sākas, sākas darbi, lietas, problēmu risināšana un citas svarīgas un mazāk svarīgas lietas, kas šo dienu padarīs par labu, ne tik labu vai vienkārši parastu dienu. Pieejot šai tēmai no filozofiskās puses, manuprāt, katra diena ir kā sevis meklējums, centieni atrast savu īsto "es", par kuru tad varētu pastāvēt un lepoties tuvākā vai tālākā nākotnē. Katra diena savā ziņā ir kā dāvana, ko varam izmest ārā vai izlietot, lai darītu labu, vai palīdzētu kādam, kam tas ir vairāk nepieciešams. Mani no rīta nemodina suns, kas ieliec gultā vai mazs no prieka lēkājošs bērns, bet tas noteikti nav iemesls, lai es bēdātos, jo mani no rīta pieceļ vēlme būt labākam nekā vakar, vēlme izdarīt kaut vienu labu darbu, vēlme palīdzēt kādam un pavisam vienkārši vēlme celties, jo es nekādi nevaru ilgi pagulēt. Katram šis iemesls ir cits, bet galvenais, lai šis iemesls ir pozitīvs, nevis negatīvs, lai nav tā, ka visa diena tiek norakstīta uz to īso brīdi, kad attaisam acis un pieceļamies no gultas. Ja tas palīdz, tad noliec pie gultas ko motivējošu - bildi ar auto ko vēlies iegādāties, sapņu dzīvokli vai vienkārši Maldīvu salu pludmali, kur vēlies atvaļinājumā atpūsties. 

Šo blogu nobeigšu ar dažiem teicieniem - "Lai nenokristu braucot ar velosipēdu ir jāturpina kustēties uz priekšu", "Slinkums ir tik lēns, ka nabadzība to ļoti ātri panāk", "Nedomā par to kā vairāk ietaupīt, bet domā par to kā vairāk nopelnīt".