We all have one common life.

Nebūs. Pēc svētkiem nav spēka. Šī diena bija pārāka par mani. Bet es atgriezīšos nākamnedēļ, un tas būs garākais ieraksts līdz šim.

Ar labu nakti mazie.

Lepns. Nu labi, mazliet priecīgs, bet tomēr - jau mēnesi nebūšu izlaidis Pirmdienas gara darbu, nē, skan pārāk nopietni, Pirmdienas domu izklāstu un dalīšanos bloga veidā. Jā, šis der. Laikam. Tad nu pie Dee Montero mūzikas - es sāku!

Šie svētki būs bijis džekpots - tik maz Ziemassvētku dziesmas es neatminos kad būtu dzirdējis, bet - tas tik ļoti priecē, jo nav iestājies nedz riebums pret viņām, nedz velme izdurt ausis, tātad - misija izpildīta! Kopumā jāsecina, ka muzikālais pavadījums pēdējā laikā krasi mainās un esmu pieķēris sevi pie atziņas, ka mūzika patiešām mani mēdz iepriecināt vai nomierināt, atkarībā no situācijas un konkrētā muzikālā pavadījuma. Lai nu kā - šie svētki mūzikas ziņā ir mans lielais laimests un, jācer, ka ta nebūs vienreizēja veiksme.

Šajos svētkos esmu sapratis, ka tie filmu svētki un/vai skaisto bilžu svētki ir labi, bet ne visiem tas der, ne visiem tas ir vajadzīgs, un ne visiem ir vēlme pēc šādiem svētkiem. Jā, es iegādājos dāvanas saviem tuvākajiem, bet nevis ar mērķi nopirkt dāvanu, lai viņa būtu, bet nopirkt ko tādu, kas tiešām būtu lietderīgs un vajadzīgs. Paskatoties uz to, kas notika apkārt veikalos un uz ielām, mana reakcija bija gluži neizskaidrojama - tas haoss, kurš risinājās uz katra stūra ir vistiešākā norāde uz to, ka mūsu pasaule ir aizgājusi totāli šķērsām, un nebūt ne tajā labākajā nozimē. Katrā ziņā - es ceru, ka vismaz kaut kādā līmenī, dāvanas tikušas izvēlētas ar praktisku nozīmi, un viņas patiešām tiks izmantotas, nevis izsviestas miskastē.

Par cik gads tuvojas beigām, nākas domāt par šo gadu - visu kas ir labs un slikts, un to kā šis gads beigsies. Katram ir sava lapa, kur tiek skaitīti visi mazie un lielie notikumi, kas beigās dos savu galējo atzinumu - gada vērtējums. Es par to vēl nebūt nēesmu sācis domāt, bet šis gads ir bijis īpašs un interesants, nu tāds, ka garlaicīgi nav bijis nevienā brīdi. Notikumi, cilvēki un lietas, ko varu salikt kopā vienā kokteilī, ir bijušas visdažādākās, un, laikam, kokteilis ir bijis tīri baudāms, un, varbūt, ka atstājot kādu daļu uz nākamo gadu, viņš kļūs vēl labāks. Bet nu mans gada kopsavilkums būs nākamajā blogā, šoreiz tik tāds neliels tīzerītis (teaser), lai jau pats sagatavotu labu ierakstu par to. 

Aiz loga nav ne pikucīša sniega, aiz loga līst lietus, un tas svētku sajūtai nebūt nepalīdz. Es laikam esmu no tiem, kam vairāk par visu ir vajadzīgs sniegs un pārējais ir tikai nianses. Nav sniega - nav svētku, un tas ir tas kā es patiešām jūtos. Saka, ka svētki mums ir jārada katram pašam, bet ja man svarīgāka svētku sastāvdaļa ir sniegs - par kādiem svētkiem es varu runāt? Ēdiens nekad nav bijis šo svētku prioritāte, dāvanas - nedaudz, ģimene un tuvie cilvēki - iespējams, bet tas nav viennozīmīgs faktors. Tāpēc - lai arī kā citi censtos, mēģinātu un piepūlētos mani ievirzīt svētku noskaņās - sāciet ar sniegu, un tad mēs varam par to runāt. 

Lai nu kā - pēc kalendāra ir svētki, tad nu - Priecīgus Ziemassvētkus! Un cerību, ka tas baltais, pūkainais uzsnigs. Cheers!

P.S. Jāatzīmē, ka nākamgad ir mazs plāns ar svētkiem, un, jācer, ka izdosies viņu realizēt. Fingers crossed.

Well, well, nedēļa ir paskrējusi un atkal esmu Pirmdienā. Skanot labai mūzikai esmu atkal pie taustiņiem un rakstu, jā - rakstu savu iknedēļas Pirmdienas blogu. Šeit gan nebūs nekādu gudro pārspriedumu, zinātnisku tekstu un matemātisku pierādījumu, bet gan mans vienkāršā cilvēka skatījums uz manu nedēļu un man svarīgo emociju pārspriedums. So, I begin now.

Viena no pēdējā laika grūtākajām nedēļām kas man ir bijušas. Darbi mazliet buksē un ir lietas, kuras joprojām netiek kārtotas pēc mana prāta, bet tas jau ir kļuvis par ikdienu. Toties pasūtījumu cipari gan iet uz augšu un dažādu iemeslu dēļ tie tiešām iepriecina, kas šo grūto nedēļu patiešām padarīja mazliet paciešamāku un pārdzīvojamu. Nē, es nebūt savu dzīvi neuzskatu kā par ko tādu, kas būtu jāpārdzīvo, vienkārši šīs nedēļas pozitīvais moments bija lielais cipars pasūtījumu ailītē. Un arī ne darba lietas šo nedeļu man padarījā grūtāku, bet ārpus darba apstākļi un sajūtas dēļ šiem apstākļiem, un es pats apzinos, ka esmu pie tā vainīgs, ka nespēju noturēt emocijas ārpus darba lietām, un pēc tam pats par to atbildēju. 

Arvien straujākiem soļiem tuvojas Ziemassvētki, un arvien vairāk cilvēki sāk iekļūt Ziemassvētku dāvanu ritenī un šobrīd pat nopirkt pārtiku jau ir problēmas, jo jebkurš veikals/lielveikals/hipermārkets ir pārpildīts. Cilvēki skrien, pērk un meklē to Ziemassvētku brīnumu/pārsteigumu, kurš izskatās kā Coca-Cola reklāma. Šis apgalvojums vien norāda uz to, ka mūsdienu Ziemassvētki ir tik ļoti finansēti no lielo korporāciju puses un mārketinga speciālisti ir paveikuši izcilu darbu, lai šajos svētkos mēs nevis apstātos un padomātu par lietām, kas ir svarīgas, bet gan skrietu vēl ātrāk un tērētu naudu par lietām, kas mums nav vajadzīgas, un visdrīzāk nebūs vajadzīgas arī mums tuvajiem. Ja patiešām vēlaties kādu iepriecināt - padomājiet par dzīvnieku patversmēm, par bērnu namiem vai pansionātiem. Jebkurā no šīm 3 vietām jus paši variet kļūt par mazu Ziemassvētku brīnumu, padomājiet par to.

Iepriekšējā nedēļā es minēju, ka esmu nelaimīgs, šobrīd domājot par to apgalvojumu, jāsecina, ka jā, man ir jāpārdomā mana dzīve un jāiemācas vairākas lietas, un jāsaprot, ka laime ir atkarīga no manis paša, no manas iekšējās pasaules sajūtas. Šajā brīdi es joprojām bēgu no sevis, no savas iekšējās sajūtas, un šķiet, ka bēgot no vilka, ieskriešu lācim ķepās. Laiks rādīs kā tas viss beigsies, bet savu laimi ir jāmeklē sevī pašā! Be happy, stay happy and make others happy! Lai ar cik grūti tas dažreiz neliktos un jā - es to zinu, ļoti labi zinu.

P.S. Np: Above and Beyond - Group Therapy 263

Ieskaitīts. Ha! Jau bija sajūta, ka šodien nebūs nekāda ieraksta un domu “uzlikšanas uz papīra” mūsdienu variantā. Nē, šī nedēļa bija ļoti savdabīgu notikumu bagāta un es noteikti šo nēdēļu atcerēšos vēl ilgi, lai gan tās emocijas, jā, tās emocijas. Daudz ir sakrājies, bet par visu pēc kārtas, un kaut kādā secībā, kas nav izprotama pat man. Enjoy!

Well, sākšu ar mazo darbu pārspriešanu, normālā, nē, ne īsti normālā, bet vienkāršotā veidā. Esmu pieķēries vienam jaunam projektam, jā, šoreiz projekts ir saistībā ar manu patieso sirdslietu, un jāsecina, ka esmu patīkami uztraucies plānojot tā nakotni, un to kas un kā varētu notikt. Šķietami tukšā vietā radies projekts, kura turpmākā attīstīšana tiks virzīta lēnām, pacietīgi un, galvenais, nesasteigti, jo ar steigu es esmu salaidis grīste dažus projektus, ja godīgi, tad profesionāli. Šobrīd pats sev uzsitot uz pleca, teikšu, ka ir mācības, kuras varam iemācīties tikai kļūdoties, bet ir jāmāk izanalizēt, kritiski paskatīties uz sevi, un, varbūt, uzšaut tā pamatīgi sev pa pirkstiem, lai mācība tiktu ielāgota. Šobrīd projekts ir vēl viena zaļa mapīte, bet jau drīz tā mapīte būs taustāma, un tad jau par to pastastīšu vairāk. Un jā - tas ir futbola projekts, kā gan citādāk.

Lai nebūtu garlaicīgs un neizplūstu nevajadzīgi garā rakstā par darbu, jo tas taču nevienu neinteresē, pieskaršos tikai pamatdarbam un ar to saistītajam projektam. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka sastrādāties ar cilvēkiem, kas pēc dabas ir mierīgi, nosvērti, lēni un gluži vienkārši nesteidzīgi, man ir kā nāves smaka. Neviens man neiestāstīs, ka atbildēt uz e-pastu var 9 dienas, ka vienkārša atbilde ir jāplāno tik ilgi un reāli šāda sadarbības veidošana var novest pie kā laba. Nebūs. Ne ar mani, un ne manā laikā. Tā ir necieņa un pilnīgs profesionalitātes trūkums. Paldies un uz neredzēšanos. Cieni citus, un viņi cienīs tevi. Šo mantru jau nu var atcerēties, un viņa neprasa daudz. Tas nu arī viss par darbiem, beidzot! 

Šo blogu nosaucu - mīli sevi, angļu mēlē, bet nu principā. Jā, mīli sevi vairāk par visu. Esi tāds, ko citi sauks par egoistu, bet neklausies viņos, turpini mīlēt sevi un dzīvot tā kā uzskati to par vajadzīgu. Šeit gan nevajadzētu parlieku mani nomelnot, nozākāt un mēģināt uzlikt lāstus, jo tas neko nemainīs, jā - nemainīs, ne šodien, ne vakar, ne rīt. Atbilde kāpēc es tā domāju ir so, so easy - esmu centies dzīvot citādāk, cenšoties darīt labu citiem, dzīvot citiem un darot lietas, kas padara labāku viņu dzīvi, un secinājums - fcuk that! Es esmu nelaimīgs, like ļoti nelaimīgs, un esmu nosviedis uz zemes pašu dārgāko kas man ir - savu laiku. Es sliecos domāt, ka cilvēks spēj mīlēt citus tikai tad, kad pats ir saskaņā ar sevi, kad mīl sevi un spēj šo iekšējo mīlestību dot tālāk. Taču, ja cilvēks nemīl sevi, un skrien tikai darīt labu citiem, agri vai vēlu viņš nonāks punktā, kas viņam liks pārdomāt ļoti daudzko, un tad, var būt arī par vēlu. Mīliet sevi vispirms, esiet laimīgi, ieprieciniet sevi, un tad - dalieties ar šo mīlestību, laimi un iekšējo prieku. Es ticu, ka tas ir īstais ceļš. 

P.S. Savdabīgi ir vēljoprojām saņemt dzimšanas dienas apsveikumus, jo tomēr 10 dienas ir pagājušas, bet nenoliegšu - tas ir patīkami. Mazais piemīlīgais enģeļa smaids (kāda iespēja). 

Londona atkal nogalināja. Nē, nu nevis tā kā nogalināt nogalināja, bet emociju, iespaidu, sajūtu un visa apkārtējā kopuma ziņā. Pirmo reizi es biju Londonā pirmssvētku laikā un es neesmu vīlies, Londona pasniedza to, kas bija jāpasniedz - svētku sajūtu un vēlmi tur uzkavēties vēl. Centra ielas, parki, ofisi, skatlogi, dzīvokļi un mājas - viss izstaroja svētkus. Pietrūka tikai viena maza akcenta - sniega. Tajā brīdī Londona būtu kļuvusi par pasaku zemes virsū, bet ar visu mūsdienu klimatu un tā pārmaiņām, es ceru, ka Londona nonāks tajā zonā, kur ziemā būs sniegs. Jā, tie ir maza bērna sapnīši, bet es ticu, ka tas var piepildīties. 

Šīs divas nedēļas nu gan ir bijušas kā liels karuselis. It īpaši jau darbu ziņā, jo esam spējuši pārgrupēties daudzos jautājumos un pārkārtot darbu virzību atbilstoši katram projektam. Komanda ir paveikusi lielu darbu jaunās kolekcijas izveidē un jau esam nonākuši finiša taisnē attiecībā uz daudziem jaunajiem izstrādājumiem. Varu pavisam godīgi teikt, ka ejot tālāk, es redzu, ka nonākšu tur, kur no paša sākuma tas ticis plānots. Šajā brīdi galvenais ir pašam nesadegt un izdarīt pareizos gājienus, lai nepieviltu sevi. Katrā ziņā, tas moments, kad strādāt un mācīties vienlaicīgi nav opcija, tieši tas ir arī jādara. Sevi attīstīt vajag ikdienas griezumā, un ne tikai profesionalajā jomā, bet arī vispārēja filozofiskā un psiholoģiskā jomā. Pabarot sevi ar ēdienu ir viena lieta, bet smadzenēm arī ir nepieciešama barība un tā ir jaizvēlās ļoti uzmanīgi, tāpēc grāmatas un jebkura cita lasāmviela ir tiešām jāizvērtē. Ir, protams, labi, ja ir kāds kas spēj konsultēt un ieteikt labas grāmatas, bet nav divu identisku cilvēku un kas der vienam, var nederēt otram. Katra ziņā - lasiet grāmatas, tas attīstīs domāšanu un padarīs jūs labākus.

Ir sācies Decembris, kas būtība ir tāds secinājumu izdarīšanas mēnesis un laiks, kad mēs pavadam savas darba dienas veidojot dažādas atskaites un izdarot secinājumus par gadu, kas drīz noslēgsies. Arī es to darīšu un jau šobrīd varu teikt, ka šis gads ir bijis ar lielu plusa zīmi, varbūt, es to nejūtu bankas kontā, bet pamats nākamajam gadam ir ielikts, un šobrīd būs tikai jāturpina iet pa iesākto taciņu un viss būs. Šis mēnesis ir arī gada lielāko svētku mēnesis, lai gan tos par tādiem ir padarījis mārketings, tie vienalga ir gada lielākie svētki. Šie svētki man ir kā iespēja palūkoties uz cilvēkiem un pavērot viņu skriešanu dēļ dāvanām, un to cik viņi akli uzklausa reklāmas, kuras iegalvo, ka mums ir vitāli nepieciešams tieši viens vai otrs produkts. Es labāk ieteiktu savās draugu grupas izdomāt kadu labu darbu, ko varētu izdarīt tiem, kuriem nav iespējas sevi iepriecināt šajos svētkos, padomājiet par dzīvniekiem patversmēs, vecajiem cilvēkiem pansionātos un mazajiem bērniem bērnu namos. Viņi pat vismazākās dāvanas novertēs daudz vairāk, un nebūt nebedāsies, ja nesaņems jauno iPhone X. 

Be humble, stay humble.

Jā. Laiks. Jā. Laiks gan. Esmu mazliet vīlies, bet tomēr nē, es esmu priecīgs. Ir pagājuši 4 gadi, 3 mēneši un 8 dienas kopš pēdējā ieraksta, bet es esmu atgriezies, jā, atgriezies. Daudz lietas ir mainījušās, un es, pavisam noteikti, esmu mainījies līdz ar tām, bet tam visam veltīšu kādu citu postu, citā dienā.

Šo bloga ierakstu es rakstu vilcienā, jo ir Pirmdienas vakars un dodos mājup no darba. Lai arī šodien ir valsts svētki un, principā, ir brīvdiena, tas mani neattur no darbu darīšanas un nedēļas plānošanas. Mani būs pārņēmusi sajūta, ka vecums nenāk viens un laiku jāizmanto lietderīgi, LOL, pasakiet to man kad vēlu vakarā sedēšu ar draugiem kūpinot kaljānu. Es nesaku, ka tas ir nelietderīgi, bet principu sapratāt. Esot atklātam - šīs pēdējās trīs dienas ir bijušas ļoti darbīgas, intensīvas un neaizmirstamas. Ir paveiktas lielas lietas, ir sākti jauni projekti un ir izdevies atpūsties. Principā - well done boy! 

Šī bija valsts svētku nedēļa, kas ikvienam raisa pārdomas, atmiņas un dažādas domas par valsti, neatkarību un to, kā būtu, ja būtu. Es sevi nepieskaitu pie patriotiem, un es to neslēpju. Manuprāt, šī sajūta ir jāiemāca ģimenē un bernībā, kad vēl neesi sapratis lielo politiku. Man ir prieks, ka cilvēki arī mūsdienās spēj būt patrioti, spēj pozitīvi domāt par šo valsti un vismaz uz šo brīdi būt lepni par zemi, kurā viņi dzīvo. Tas tomēr ir neatsverami, ja mēs paskatamies, kas notiek pasaulē, un saprotam, ka daudziem ir jācīnas par to, lai viņi būtu neatkarīgi. Lai arī sen vairs nēesmu mazs, viena lieta īsti nav mainījusies - utopiskā ideja par mieru pasaulē man arī šobrīd liekas tikpat nereāla cik bērnībā. Ir jānotiek kam ļoti lielam un fantastiskam, lai visā pasaulē tiešām būtu miers, un pat tad - uz cik ilgu laiku? Cilvēkus uz priekšu dzen alkatība un vara, kas viņiem pavisam noteikti liek pieņemt lēmumus par labu šīm divām alkām. Es neizplūdīšu garā vēstures aprakstīšanā, bet mēs visi zinam, ka vēsture atkārtojas, un mēs ļoti labi zinam, kas un kā ir noticis pagātnē. Nobeidzot šo punktu, tad nu teikšu tā - priecāsimies par mūsu skaisto zemi, par mūsu valsti, un tās cilvēkiem, jo citiem nav pat to.

Šodienas comeback ierakstu nobeigšu ar domām par manu prieku/laimi. Jau kādu laiku es mēģinu analizēt un izprast to, kas tad ir mana prieka/laimes pamatā, lai šo sajūtu spētu ilgāk saglabāt. Nav tāda vienota punkta vai plāna, kas noteiktu to, bet viens nu gan ir skaidrs - par mana prieka/laimes pamatu nevar būt kāds cits cilvēks, un/vai - es nevaru balstīt savu prieku/laimi uz citu cilvēku. Kādēļ? Easy. Ja šis cilvēks vairs nebūs manā dzīvē, es pazudīšu nelaimē, jo man nebūs mana pamata un balsta, kas man spēs šo prieku/laimi sniegt. Jā, tas ir skarbi, bet mums ir jābūt atklātiem pret sevi, un šis prieks/laime ir jāspēj atrast sevī. Nezinu, varbūt, ka tas ir egoistiski vai ciniski, bet kā mēs varam padarīt kadu citu priecīgu/laimīgu, ja paši tādi nēesam? Tāpēc mans šīs nedēļas novēlējums būs vienkāršs - mācieties gūt prieku paši, esot tikai ar sevi, iepazīstiet sevi, esiet atklāti pret sevi un be happy! Dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu skumjās! Peace, I’m out till next week! 

P.S. Feels good to be back, truly.

P.S.S. Np: Solomun - Life at Tomorrowland 2017.

Nedēļa pagājusi neticamā ātrumā un atkal jau ir pirmdiena, diena, kas ciklu, ko mēs saucam par nedēļu sāk no sākuma. Šonedēļ tēmas par ko vairāk aizdomājos vai gluži vienkārši atkal pie viņām atgriezos pārklājas ar iepriekšējo nedēļu, proti, kaislības ar futbola transfēru logu, pensionāru-jauniešu jautājums un iemesli kāpēc no rīta ceļamies.

Futbols man ir tuvāks sirdij, tāpēc ar to arī sākšu. Kariņš starp Totenhemu (Tottanham) un Madridi pāraug masu mēdiju cīņā, kas iesaista kaujā trešo pusi - Mančestru (Manchester), ne to kas City, bet United. Kāds gudrs vīrs, lasi Totenhemas prezidents, izteicās, ka Real nav naudas (runa iet par ne vairāk, ne mazāk, bet tieši 105 000 000 britu naudiņu), lai iegādātos Garetu Beilu (G. Bale), kas protams saniknoja Real runātāju, lasi Real prezidents, kurš pateica, ka neviens spēlētājs nav tādas naudas vērts. Šeit normālos apstākļos darījums būtu izgāzies un finito. Tomēr futbols nebūs futbols, ja nebūs kārtējais pagrieziens - angļu prese - dzeltenie tabloīdi, būlvārprese un vienkāršās pagrīdes avīzes, raksta, ka United iesaistās cīņā, kas nozīmē vai nu Real izstāšanos no spēles vai izcilu Totenhemas gājienu ar viltus informāciju, kas liktu Real ātrāk kārtot lietas. Šī sāga nav beigusies un neizskatās, ka tuvākajā nākotnē kas mainīsies. Liverpūle (Liverpool) joprojām sēž ierakumos pret Luisu Suaresu (L. Suarez) un abas puses apvaino viena otru un arī šī ziepju opera ne tuvu nav noslēgusies, vienīgi Londonas Arsenal ir uzlabojuši savu piedāvājumu līdz 50 000 000 britu naudiņu. Veins Rūnijs (W. Rooney), "traumas", kas liedz spēlēt pie kluba, bet neliedz to darīt izlasē, katrs futbola līdzjutējs to var tūlkot pēc saviem ieskatiem, es to saucu - pārdodiet mani un izbeigsim to visu. Čelsī (Chelsea) gatavo nākamo 30 000 000 britu naudiņu piedāvājumu par uzbrucēju, kas, varbūt, pārliecinās United piekrist darījumam, jo šis trādirīdi var noslēgties ar to, ka Rūnijs paliek United, bet Chelsea nopēr Eto'o no Anži (Anzhi) par krietni vien zemāku summu (5 000 000 britu naudiņu).

Mans mūžsenais meklējums kā izdarīt labāk, kā pareizāk atrisināt pensionāru un jauniešu problēmu mūsu valstī un arī citur pasaulē ir nonācis pie daļēja, bet vismaz risinājuma. Par šo tēmu esmu runājis ar daudziem un bieži, bet nekad nav bijusi sajūta, ka kāds tiešām varētu piedāvāt alternatīvu vai vismaz pagaidu risinājumu problēmai, kas saucas - tautas novecošana un jauno cilvēku aizbraukšana. Valsts nespēj visiem pensionāriem nodrošināt pienācīgas pensijas un bērnu pabalstus jaunajiem vecākiem, kas noved pie dažādām problēmām. Tad nu mana doma ir pavisam vienkārša - valstij izvēlēties vienu grupu, kura tiek atbalstīta, vēlams jaunos vecākus, bērnus un jauniešus, pēc tam pārdalot sociālo budžetu un sociālo nodokli samazinot, pensionāru pensijas izlīdzināt vai atceļot daļēji sociālo nodokli pensionārus atstāt savu bērnu/mazbērnu uzraudzībā. Šādu sistēmu varētu atstāt uz kādu noteiktu periodu un pārskatīt pēc perioda beigām. Pilnīgi iespējams, ka sāktos protesti un cilvēkiem tas nepatiktu, bet šāda sistēma varētu darboties, jo a) sociālais nodoklis tiek novirzīts pensijām; b) daudzi pensionāri, kas saņem mazas pensijas tiek atbalstīti no saviem bērniem/mazbērniem; c) jaunās ģimenes un jaunieši ar valsts palīdzību nenonāktu ritenī, kas saucas - studiju kredīts -> neiešana uz skolu dēļ darba -> alga tiek atdota studiju kredīta dzēšanai, tādējādi viņi atrāk tiktu pie diploma un iespējas strādāt labi atalgotā darbā. Latvijā to būtu grūti izpildīt, jo visas partijas strādā uz pensionāriem, kas ir galvenais elektorāts Latvijā un tas, diemžēl, rada sarežģījumus. Toties uzsitot sev uz pleca varu teikt, ka ideja beidzot ir.

Bieži vien no rīta, kad skan modinātājs mani pārņem tā dīvainā sajūta - diena atkal sākas, sākas darbi, lietas, problēmu risināšana un citas svarīgas un mazāk svarīgas lietas, kas šo dienu padarīs par labu, ne tik labu vai vienkārši parastu dienu. Pieejot šai tēmai no filozofiskās puses, manuprāt, katra diena ir kā sevis meklējums, centieni atrast savu īsto "es", par kuru tad varētu pastāvēt un lepoties tuvākā vai tālākā nākotnē. Katra diena savā ziņā ir kā dāvana, ko varam izmest ārā vai izlietot, lai darītu labu, vai palīdzētu kādam, kam tas ir vairāk nepieciešams. Mani no rīta nemodina suns, kas ieliec gultā vai mazs no prieka lēkājošs bērns, bet tas noteikti nav iemesls, lai es bēdātos, jo mani no rīta pieceļ vēlme būt labākam nekā vakar, vēlme izdarīt kaut vienu labu darbu, vēlme palīdzēt kādam un pavisam vienkārši vēlme celties, jo es nekādi nevaru ilgi pagulēt. Katram šis iemesls ir cits, bet galvenais, lai šis iemesls ir pozitīvs, nevis negatīvs, lai nav tā, ka visa diena tiek norakstīta uz to īso brīdi, kad attaisam acis un pieceļamies no gultas. Ja tas palīdz, tad noliec pie gultas ko motivējošu - bildi ar auto ko vēlies iegādāties, sapņu dzīvokli vai vienkārši Maldīvu salu pludmali, kur vēlies atvaļinājumā atpūsties. 

Šo blogu nobeigšu ar dažiem teicieniem - "Lai nenokristu braucot ar velosipēdu ir jāturpina kustēties uz priekšu", "Slinkums ir tik lēns, ka nabadzība to ļoti ātri panāk", "Nedomā par to kā vairāk ietaupīt, bet domā par to kā vairāk nopelnīt".

Pirmdiena kā nedēļas sākums, pirmdiena kā mans sākums, pirmdiena kā tīra lapa, pirmdiena kā grāmatas vāks, pirmdiena kā atdzimšana, tāpēc pārdomas par to, kas mani skar, par to, kas uztrauc, par to, kas notiek man svarīgās sfērās un mazliet par neformālo un brīvdienu pusi.

Nedēļa pagājusi un atnesusi izmaiņas arī kalendārā, nu jau sācies pēdējais vasaras mēnesis, kas citiem liek nodrebēt pirms skolas gaitām, citiem liek priekā lēkāt, jo ir pienācis atvaļinājums, citiem tikai nomainās cipari, kas jāraksta papīros, bet citiem tas neko nemaina, tikai vēl vienu nodzīvotu mēnesi.

Arī pēc šīs nedēļas G. Beils (G. Bale) joprojām ir Totenhemas (Tottenham) spēlētājs un lai arī kā spāņu un angļu avīzes par to nerunātu, iespējams, lielākā summa par kādu jebkad ir iegādāts futbolists, vēl tik drīz nenotiks. Šeit, manuprāt, Madrides Real nav vainojama, jo līdzekļi viņiem ir, velme arī ir, bet Totenhemas vadība spītīgi turas pretī šim darījumam, darījumam, kas viņiem pavērtu plašas iespējas transfēru tirgū un viena spēlētāja vietā ļautu iegādāties trīs vai četrus ļoti augstas klases spēlētājus (lieliski to nodemonstrēja Napoli, kas pārdodot savu, iespējams, labāko spēlētāju E. Kavani (E. Cavani), iegūto naudu ieguldīja jaunos spēlētājos. Arī L. Suaress (L. Suarez) joprojām "čīkst" Liverpūlē (Liverpool) un nekas tālāk par šo "čīkstēšanu" nav noticis, tikai baumas, baumas un vēlreiz baumas. V. Rūnijs (W. Rooney) jau otro reizi mistiski iegūst traumu un, šķiet, ka pavisam nopietni ir apņēmies pamest Mančestras (Manchester) United komandu un pievienoties Čelsijas (Chelsea) komandai, bet arī šis stāsts ir ļoti lielu baumu pavadīts, tāpēc šo spēlētāju liktenis pavisam noteikti būs zināms uz transfēru loga beigām. Pavisam nepatīkamas ziņas jālasa par Barselonas (Barcelona) jauno zvaigzni Neimāru (Neymar), kas mēneša laikā jau ir zaudējis 7kg un turpina sirgt ar anēmiju. Mūsu pašu spēlētāji joprojām atrodas savos vecajos klubos un turpina gatavoties jaunajai sezonai. Lielu prieku sagādāja FK Ventspils, kas joprojām turpina cīņu par iekļūšanu UEFA Eiropas Līgas pamatturnīrā, pirms atbildes spēles pret Haifas Maccabi saglabājot labas iespējas uzvarēt divu spēļu summā.

Iepriekšējā nedēļā ļoti daudz sanāca domāt par to cilvēka pusi, par kuru zina tikai tuvākie un labākie draugi, par to pusi, par kuru visbiežāk daudzi nemaz neuzzina, par pusi, kura ļoti bieži izskaidro cilvēka rīcību un motīvus kādai konkrētai darbībai. Ir ļoti viegli nosodīt cilvēku un mācīt viņu, pat viņu nepazīstot. Katrs mēs dzīvojam savu dzīvi pēc vislabākajiem nodomiem un interesēm, vienīgi vajadzētu atcerēties, ka mums visiem šī dzīve ir viena kopīga un jebkura mūsu darbība, mūsu lēmums ir ar savām sekām. Mans ieteikums būtu domāt vairāk par savu dzīvi, savu rīcību un saviem darbiem, jo par tiem mēs esam atbildīgi paši, bet par citiem - nenosodīsim tās darbības par kurām nezinam un tos cilvēkus kurus nepazīstam. Visbiežāk mēs piemēru ņemam no saviem vecākiem vai tuvākajiem cilvēkiem, tāpēc arī dažām lietam, kuras nespējam izskaidrot, skaidrojums rodams bernībā un cilvēka ģimenē, kas vēl jo vairāk ierobežo mūsu tiesības nosodīt. Lai arī kā būtu vai nebūtu, ielikt sevi otra cilvēka vietā nevar, šeit nāk prāta - "walk a mile in my shoes", jo tikai tā var saprast vai censties saprast.

Nobeigumā vēlējos atgādināt būt uzmanīgiem pie/uz/zem ūdens, nepārvērtēt savas spējas un jebkurā gadījumā visas muļķības vai pārgalvīgās rīcibas darīt kopā ar draugiem. To pašu varētu teikt par dažādu dzērienu lietošanu (karstā laikā ieteicams uzņemt vairāk ūdeni un atteikties no saldo dzērienu pārmērīgas lietošanas), tāpat neaizmirstam par cepurēm un atbilstošu apģērbu. Ja gadās, ka kāds no draugiem tomēr ir padevies miega kārdinājumam saules staros, izrotājiet viņa ķermeni ar dažādiem zīmējumiem, kas uzklāti ar pretiedeguma krēmu. Iespējams, ka jums pie mājas ir terase uz kuras atrodas atpūtas krēsli vai gultas, bet uz kurām pa nakti netiek atstāti matrači un spilveni, nu vai vismaz pledi, vasaras sezonā, varbūt, var arī to visu tur atstāt, jo nekad nevar zināt kas notiks.

Man šī pirmdiena ir sākums šim blogam, iespējams, ka tas nav nekas nozīmīgs, iespējams tas ir, kas pavisam mazs, bet tas ir sākums, tas ir kas jauns. Lai arī jums šī pirmdiena ir kā sākums kam jaunam, nebijušam un aizraujošam, jo dzīvojam mēs vienreiz. Esiet uzmanīgi, esiet drosmīgi, ticiet sev un nepadodieties, jo līdz mērķa sasniegšanai, varbūt, pietrūkst viena solīša.