#dzeja

Gleznoju, līdz beidzas eļļa.

Dzīvoju, līdz beidzas vēlme.

Jo labāk nebūt māksliniekam

nekā būt sliktam.

Viena cilvēka piezīme

kļūst par otra cilvēka realitāti.

Un es tās nesu sev līdzi

kā traipus uz pirkstiem,

ko pat terpentīns neizmazgās.

Velku galus

kā audekli uz rāmja

stiprāk,

vēl ciešāk,

līdz šķiet, ka kaut kas pārplīsīs.

Skavas pat neizglābs.

Līniju pēc līnijas.

Nezinu,

vai runa vēl ir par papīru.

To dārgo franču divsimtnieku —

nevis to lēto, ko atvedi.

To paturi pie sevis.

Kopā ar savu viedokli.

Tu runā par mākslu

it kā tā nebūtu miesa.

It kā audekls neelpotu.

It kā es nebūtu atstājusi sevi

katrā darbā

kā pierādījumu tam,

ka vēl esmu šeit.

Un varbūt tieši tas ir visnogurdinošākais

ka es dodu cilvēkiem

gabalu no sevis,

bet viņi to sauc

par “nepietiekamu”.

vai tā vispār pienāks,

vai tā būs pēdējā,

vai es pati to padarīšu par pēdējo.

Sienas tuvojas,

vai tās kustas,

vai tā esmu es.

Gaiss pazūd.

Es ieelpoju, bet nepietiek.

nepietiek.

Es eju no viena gala uz otru,

it kā kustība varētu izdomāt izeju manā vietā,

it kā soļi varētu aizbēgt no domām.

Pastaigas.

Cilvēki.

Romāni.

Vārdi, kas reiz kaut ko nozīmēja,

tagad tikai skaņas,

kas nesasniedz.

Alkohols

pārāk pazīstams,

pārāk tukšs,

kā saruna ar kādu, kurš neklausās.

Tabletes aizvieto ēdienu.

Es aizvietoju sevi

ar funkciju,

kas turpina darboties.

Manās acīs tu to redzi.

Un tomēr

kaut kas manī vēl skatās,

vēl gaida,

vēl cer,

pat ja es tam neticu.

Bet tad viņa parādās.

Tā tumšā būtne,

kas mīt manī.

Ne skaļa.

Ne dramatiska.

Tikai klātesoša.

Tā zina manus vārdus,

manas bailes,

manus vājos punktus.

Tā čukst:

ka es nevaru,

ka es neizturēšu,

ka nav jēgas.

Un es baidos

ne no pasaules,

bet no tā,

cik viegli es tai noticu.

Dzelži savelkas ciešāk,

vai varbūt tās ir tikai domas,

kas kļuvušas smagākas par ķermeni.

Un es stāvu šeit,

starp sevi un viņu,

Viņa mani biedē.

ne skaļi,

bet lēnām,

kā pulkstenis, kas sāk atpalikt.

Panikas lēkmes nāk

bez brīdinājuma,

kā vilnis pāri krūtīm,

kas neatkāpjas.

Saujas ar tabletēm,

rūgta cerība,

ka kaut kad atlabšu,

bet trauksme paliek,

ielipusi zem ādas.

Es vairs neēdu.

Miegs mani nepazīst.

Naktis stiepjas garas

kā bezgalīgi koridori.

Un tomēr

es negribu nomirt.

Kaut kas manī vēl gaida.

Kaut kas vēl grib redzēt,

kas no manis var izaugt,

ja izturēšu.

Bet tā trauksme

tā neatlaiž.

Tā čukst,

tā spiež,

tā dzīvo manā elpā.

Un es stāvu starp divām izejām:

starp vēlmi pazust

un vēlmi palikt.

Un nezinu,

kuru šovakar izvēlēšos.

marts ir slēpies

starp sapņu lellēm

un drumām krellēm.

marts, mans sens draugs,

atvedis man ir 

cerību brilles.

caur tām nāk siltā saule

un mana griba.

ziema bija cieša un stingra,

taču tā skāvienu laiž

prom, 

prom ar tramvaju lēno

kluss, tīrs, negaidīts.

Ar manierēm,

ar morālēm,

ar mieru,

kādu reti redz.

Es pat Dievam lūdzu,

lai atsūta tevi.

Es gaidu to dienu,

kad mēs noskūpstīsimies

un fantāzijas beigs būt fantāzijas.

Jo, ja tu nebūsi tas īstais,

tad laikam

neviens nekad nebūs.

Esmu jau ceļā

Ne tu mani aicināji

Pati sev atņēmu robežas

Sekotu tev cauri pilsētām,

Kuru valodas man ir svešas,

Cauri naktīm, kur gaismu neredzu

Pietiek ar pieskārienu

Mana balss jau apklust

Māku sarauties līdz formai, kas tev ir ērta

Uzticīga kā suns

Ne jau pavēles dēļ

Bet dēļ vajadzības būt tev lietderīga

Tava pavēle nav pavēle

Tas ir pienākums

Tavā priekšā grozos kā marionete

Kuras diegi trūkst

Būšu tāda, kā iztēllojies

Bez jautājumiem

Pie galda sēdešu taisni,

Ar rokām klēpī,

Kā kārtīga padomju sieviete,

Tavā gultā būšu Marija Magdalena,

Bez robežām, bez pretenzijām

Es māku būt viss

Rādīšu tev pasauli, kuru nezināji

Nevis uz kartes, bet uz sevis

Tu tikai pasauc.

Esmu tava.

— tā mēs to saucām,

lai nebūtu jāsauc īstajā vārdā.

Mani blondie mati

piesūkušies dūmiem

un lētām ilūzijām,

kuras izšķīst mutē

ātrāk nekā tabletes.

Ziemas nakts izliekas par tveici.

Tāpat kā tu

izliecies par tuvību.

Alkas, pārģērbtas romantikā,

bija tikai refleksi —

rokas meklēja rokas,

ne cilvēku.

Tavas zilās acis

tirgoja nākotni

bez seguma.

Es nopirku.

Lēti.

Nebija skūpsta.

Nebija atvadu.

Tu aizgāji

kā no sliktas filmas,

kur neviens vairs nepaliek līdz beigām.

Es iedzēru,

jo tā dara varones

šādos stāstos.

Pagriezos,

cerot uz kadrējumu,

bet kamera jau bija izslēgta.

Es gaidīju,

jo scenārijs to prasīja.

Tu aizgāji,

jo tā bija vienīgā loģiskā rinda.

Tavās acīs

nebija nākotnes.

Tikai rekvizīts,

kas uz brīdi mirdz.

Un beigu beigās

tas nebija liktenis,

ne traģēdija,

pat ne mīlestība.

Tas bija tikai

lēts mīlas stāsts,

ar paredzamu galu

un sajūtu,

ka esmu pārmaksājusi

par biļeti.

Staigājot lielo bulvāru lokā,

Zem platānu ēnas plašajām rokām,

Liepas un gobas, un kļavas te stāv,

Cildinot brīvības ideālu, ko pilsētā piesauc.

Te elpa ir viegla un solis te brīvs,

Un smaids ir tik kluss, bet patiesīgs,

Kur parīziešu mazais cilvēks

Mīl pilsētu - bez steigas, bez kauna,

Jo dzīve ir mākslas brīnuma mirklis ar baudu.

Jāiet uz Garņjē pie Šagāla freskām,

Kur Operas spoks starp skatieniem slēpjas,

Kur metro jau klusē un mūziķis ceļas,

Un dvēselē Marseljēza kā vārti uz drosmi vareni veras.

Es eju gar Luvru uz Mākslas tiltu,

Kas savieno manas būtības ilgas,

Lai apstātos tur, kur spēlē kāds kāzas,

Bet es eju uz Latīņu kvartālu, uz sevi, uz stāstu,

Lai nonāktu citā metro un jau baltajā lielajā namā,

Kur satikšu tikpat baltas benediktīniešu māsas.

Šī Monmartras daile spēj apburt un pazudināt,

Kā sapnis, kurā ieej un vairs negribi atmosties.

Jo, pazūdot sevī, cilvēks mācās būt klāt -

Gan tālumā, gan ceļā pie brīnuma atnākt.

Un tā mana Parīzes dvēsele dejo Piafas mūzikas krāsās!

Padam… padam… padam…!