ZÄ«mÄju, lÄ«dz beidzas grafÄ«ts.
Gleznoju, līdz beidzas eļļa.
DzÄ«voju, lÄ«dz beidzas vÄlme.
Jo labÄk nebÅ«t mÄksliniekam
nekÄ bÅ«t sliktam.
Viena cilvÄka piezÄ«me
kļūst par otra cilvÄka realitÄti.
Un es tÄs nesu sev lÄ«dzi
kÄ traipus uz pirkstiem,
ko pat terpentÄ«ns neizmazgÄs.
Velku galus
kÄ audekli uz rÄmja
stiprÄk,
vÄl cieÅ”Äk,
lÄ«dz Ŕķiet, ka kaut kas pÄrplÄ«sÄ«s.
Skavas pat neizglÄbs.
LÄ«niju pÄc lÄ«nijas.
Nezinu,
vai runa vÄl ir par papÄ«ru.
To dÄrgo franÄu divsimtnieku ā
nevis to lÄto, ko atvedi.
To paturi pie sevis.
KopÄ ar savu viedokli.
Tu runÄ par mÄkslu
it kÄ tÄ nebÅ«tu miesa.
It kÄ audekls neelpotu.
It kÄ es nebÅ«tu atstÄjusi sevi
katrÄ darbÄ
kÄ pierÄdÄ«jumu tam,
ka vÄl esmu Å”eit.
Un varbÅ«t tieÅ”i tas ir visnogurdinoÅ”Äkais
ka es dodu cilvÄkiem
gabalu no sevis,
bet viÅi to sauc
par ānepietiekamuā.
- Bezpajumtnieks
