#dzeja

Tevī, tumšās dzīlēs most viļņa skrējiens un līdzi ar vējiem tas kāpj.

Tumšās dzīlēs most viļņa skrējiens, un līdzi ar vējiem tas meklē tālē jaunus krastus.

Tumšās dzīlēs most viļņa skrējiens, pret gaismu slējies skan. Lai jaunā krastā, tālē tas skan, vēl nezināmās tālēs lai skan!

Kādā dziļumā medus krāsā dzintars lāsmo, tumsā blāzmo līdz vētras vilnis krastam dāvā to, kad vētras vilnis, vētra nāk.

Vētra lēnām normit sāk, dzintargraudus nesot. Tālāk vien tālums sauc aizvien.

Mūžam dzīvai tev viļņojot krastā kāpt. Nāc mūžīgi krastā, jūra! Nāc, jel nāc!

wanted to do a latvian version of this too. bc i really like the translated poem.

---

Šādi – tik viegli! Miegaini smagi un dziļi miglaini. Sāpes neiet caur mīkstumu, Caur plīvuru kas mani silti apņem, Caur svaigi-mostošā skata miglumu.

Klusums – klusums -, pat ja vējš ārā čukst, Turpat aiz tik-tikko pavērtā loga, Zīdaini čabēdams caur bērzu lapām.

Jūtu, kā īstenība lavās atpakaļ mājā, Viņa ir gaistošais siltums manos vaigos Un vēsā grīda pret basajām kājām.

Tomēr vēl uz brīdi – tik viegli! Pastāvot tajā starptelpā, kur nemijas dzīves grūtības. Tas pāries, kā visu diendusu sapņainās paliekas, Kā gaist miegs, kad izdalās adrenalīns.

Ļaujiet to izgaršot, apjaust tā mīkstumu, Ļaujiet paturēt mutē kā svaigi-šķiltu putnēnu - mazu un mīkstu, trauslu un dzīvu.

Mostoties zosāda uzmetas, Kā ceļa klikšķis, iztaisnojot, Kā pirkstu čirksti, rakstot.

Rakstīt dzeju vairs nav tik viegli Es kādreiz spēju paņemt pildspalvu rokā Iemērkt to savās emocijās  Un izlikt uz miruša koka

Bet tagad..

Rakstīt dzeju vairs nav tik viegli Emocijas ir kļuvušas tik pliekanas Un rakstītais šķiet svešs Atliek vien skaitīt nedēļas dienas

Bet varbūt.. Rakstīt dzeju nekad nav bijis viegli Kādreiz spēju just visu tik skaidri Vai drīzāk nemācēju aizmirst kā just Bet tagad tas viss šķiet tik lieki

Un tomēr..

Rakstīt dzeju nav tik viegli Ir jāļauj sev just  Emocijas ir cilvēces rīks Tas jāizmanto, lai jūtām nepazust

Lēnām gadalaiki pārmainījās uz ziemu un lūpas atkal mēdz asiņot no aukstuma, un loki zem acīm kļūst pāris toņus tumšāki, bet vēl aizvien kāds mani mēdz nosaukt par ‘tīru’ vai ‘eņģeli’, vai ‘tīru eņģeli’

Liekas, ka tās ir tikai atmiņas, kurām visi vēl joprojām cenšās ticēt, kaut gan esmu izpīpējusi pārāk daudz cigarešu būdama viena, uz naksnīgās pilsētas jumtiem, pārāk daudz neatgriezusies mājās

Nesastingt, bet iet,

skriet, brist pa kviešu lauku

Caur laikiem birst

Kā smilšpulkstenis sairst

Iedomātā apgrieztā laikā,

Kas brīdī pārtop tvaikā

Kā cukurs ūdenī izšķīst.

Dzīves sāpes un rētas

Caur domāšanas sētām,

Neironu tīklojuma lietām,

Pārdzīvojuma seriāla beigām

Un nostalģisku smaidu pret notiekošo.

Sajūtas, izjūtas, izdomāts atrisinājums elpai,

Rozā brilles un rozā mākoņu strāvojums,

Piepildīts brīdis un miesas magnētisms,

Mūžības idejas iemiesojums.

Miljoniem un miljardiem šūnu

Cīnās par tevi un noveco

Līdz ar laika doto sprintu

Skriet, bēgt, tiekties, satikties

Saprast un pieņemt.

Es tagad mācos Viņš viltīgs ir Viņš ir tepat Tieši šeit un tagad

Viņš ir tik viegli Tikai jāsāk un gatavs Bet pirms tam tik šī lieta Un tagad atkal sasalt

Tagad ir grūti Jo vienmēr ir grūti Sākt to, ko negribas darīt To negribas vispār pazīt

Un ja nu pat varētu sākt Tad noteikti ne tagad Varbūt kaut kad vēlāk Pēc stundiņas, varbūt parīt

Un bail vēl ir Ja nu nesanāk Ja nu apsmej kāds Kuram sanāk krietni labāk

Nē, tagad vēl nē Vēl tā viena lieta un tad Tad viss būs labi un sanāks Tad galu galā nebūs tagad

Izberu es pērles savas,

Ne jau tās, kas gudri skan,

Bet gan gar vaigiem san,

Tās ieberu tavā azotē,

Kurā vienmēr miers,

Kas mīlestību sniedz.