tas, ko tu negaidi

Tieši tā tas notiek vienmēr: apmaldoties otra cilvēka balsī, smaržā, skatienā, elpā, mēs mirkļa eiforijā vieglprātīgi atļaujamies neuztraukties par to, kā un vai vispār pēc tā visa spēsim atkal atrast ceļu pie sevis.

Tomēr laiks arvien uzskatāmāk apliecināja vienu no dzīves neapstrīdamākajām patiesībām - mīlēt cilvēku tikai tāpēc, ka viņš to pelnījis, diemžēl nav iespējams.

Gaisa pilīm parasti nemaz nav pamatu, tāpēc tās viegli sabrūk. Nav nozīmes raudāt pie drupām, labāk aši vien celt jaunu. Cilvēkam, kurš pamatos ieliek cietu gribu un savu gaisa pili pārvērš īstā pilī, tā visbiežāk paliek pirmā un pēdējā viņa mūžā.

Kas ir dzīve bez mīlestības? Koks bez augļiem. Miegs bez sapņiem. Reizēm pat nespēja iemigt. Tas nozīmē dienu pēc dienas gaidīt, kad saule iespīdēs pilnīgi aizslēģotā istabā ar melnām sienām, kuras atslēgas atrašanās vietu tu zini, bet tev nav ne mazākās vēlēšanās atvērt durvis un iziet laukā.

Ej roku rokā ar dzīvi, iedzer un līksmojies, taču turies pietiekami atstatu, lai nekad nevajadzētu paļauties uz citiem - kritieni ir daļa no ceļa, un mums ir jāiemācās atkal piecelties pašu spēkiem.

...lielākoties situācijās, kur bija jāizvēlas starp atriebību un mīlestību, viņš bija izvēlējies mīlestību. Tā ne vienmēr bija pareizā izvēle, reizēm viņu dēvēja par liekuli, reizēm viņu drīzāk virzīja bailes, nevis patiesa vēlme padarīt pasauli labāku. Viņš bija tikai cilvēks, tieši tik trausls, kā pieklājas; viņš nesaprata visu savā dzīvē notiekošo, taču no sirds gribēja ticēt, ka ceļo, lai atrastu gaismu.

...dzīvē viss ir jāizgudro pašam.

Kad cilvēks nolemj doties pa garīguma ceļu, viņa sirdi virza daudz dažādu emociju. Iemesli var būt cildeni - piemēram, ticība, tuvākā mīlestība vai labdarība. Bet tā var būt arī vienkārši iegriba, bailes no vientulības, ziņkāre vai vēlme būt mīlētam.

Tie, kuri uzticas paši sev, uzticas arī citiem. Jo viņi zina, ka tad, ja tiks nodoti - un katram gadās piedzīvot nodevību, tā ir daļa no dzīves - , ne vienmēr varēs sākt visu no jauna. Prieku dzīvei piešķir tieši tas, ka jābūt gataviem riskēt.

Galu galā mīlēt - mīlēt ar katru savas būtības dziļāko šūnu, sīkāko atomu un atkailinātās dvēseles trauslāko stīgu - tieši tas ir cilvēka esības skaistākais, sarežģītākais un būtiskākais uzdevums.

Cilvēki dažkārt domā, ka Dievs ir matemātiķis. Nē, tā nav. Bet, ja vēlamies salīdzināt, Dievs varētu būt labs šahists, kas vienmēr paredz pretinieka gājienus un jau iepriekš izstrādā plānu viņa sakaušanai.

Tās ir tulpju sēklas, mūsu valsts simbols. Un no šīm puķēm tu vari šo to mācīties. Redzi, šobrīd tās neatšķiras no citām puķēm, bet tās vienmēr izaugs par tulpēm. Vari censties, kā gribi, bet tās nekad nepārvērtīsies par rozēm vai saulespuķēm. Liktenis ir tāds, kāds tas ir, ja vēlēsies to noliegt, dzīve būs viens vienīgs sarūgtinājums, kas beidzas ar nāvi. Tāpēc neraudi par likteni, bet ar prieku seko tam pa pēdām.

Atmiņas ierodas reizē ar velnu, ko sauc par melanholiju. Ak, tas ir cietsirdīgs velns, no kura nespēju atbrīvoties.

Norvēģija uzvedas kā pļāpīga, dumja blondīne, kas izgājusi pastaigāties pa Bronksas nomalēm un tagad ir sašutusi par sava miesassarga brutālo izrēķināšanos ar negaidītiem uzbrucējiem.

Apstājās sirds - oriģināla nāve kādam, kas bija slavens tieši ar to, ka viņam tādas nav.