#danazalite

Bet, ja sievietes būtu klāt?

Pieteikums izrādei "Testosterons" ir gana ambiciozs – "vīriešu saruna, sievietēm klāt neesot"! Sievietes tiešām "klāt" nav bijušas, jo lugas autors, režisors, visi iesaistītie aktieri un radošā komanda ir vīrieši. Tomēr viss grozās par un ap sievietēm jeb, precīzāk, vīriešu un sieviešu savstarpējām attiecībām, un to, kas tās ietekmē. Režisors Oļegs Šapašņikovs Dailes teātra skatītājiem varētu būt mazāk pazīstams, ja vien nav redzētas pirms padsmit gadiem iestudētās izrādes "Emigranti" vai "Ķersim ķertos". Tas izrādi padara vēl interesantāku, jo ir iespējams iepazīt citādāku iestudēšanas manieri.

"Testosterons" sākas, kā jau labai komēdijai pienākas – ar pārpratumu un visām no tā izrietošajām sekām. Katrs no septiņiem aktieriem ir kolorīts. Arta Robežnieka Tretins ir bez vainas vainīgais, kuram, kā izrādās, iestudējumā tiks ierādīta daudz nozīmīgāka vieta. Ģirta Ķestera Stavross ir stipri līdzīgs citām Ķestera lomām, komisks un kariķēts varonis. Aldis Siliņš Kornela lomā "cieš" visvairāk, jo nenotiek viņa laulības. Daiņa Gaideļa Tārpelis ir līgavaiņa kolēģis – mikrobiologs, kas teorijas līmenī par sieviešu un vīriešu attiecībām šķietami zina visu, bet praksē – pilnīgi neko. Niklāva Kurpnieka Tituss šajā "ballītē" ir nonācis kā viesmīlis, tomēr beigās iegūst daudz vairāk. Mārtiņa Poča atveidotais Fistahs ir ambiciozs un ekscentrisks, tomēr izrādes gaitā tiek atklāts, kāpēc tā noticis. Visbeidzot Kaspara Zāles Janiss, skarbākais varonis, kurš no tēva Stavrosa prasa un grib vairāk, cenšas būt atšķirīgs un veidot "normālāku" dzīvi.

/Foto: Mārcis Baltskars/

Luga ir lokalizēta Latvijas apstākļiem, kā arī necenzētā leksika tālāk par latviešu valodu nesniedzas. Daudz un dažādus epitetu piemērus mēs dzirdam izrādē, tulkojums no poļu valodas ļoti veiksmīgs (tulks Māris Salējs). Skatuve iekārtota organiski, ļaujot varoņiem gan brīvi darboties, gan plaši izmantot rekvizītus (scenogrāfs Kristaps Skulte).

Bet, ja sievietes būtu klāt? Tad izrādē sanāktu pavisam citāda, ne tik atklāta, ne tik tieša un, iespējams, ne tik smieklīga. Smejas visi. Skatītāji ļoti iesaistās izrādes darbībā un dzīvo līdzi notikumiem. Iespējams, ka pēc pirmā cēliena izrādes vērotāji būs nedaudz vīlušies, jo nekas īpašs jau nenotiek un nemaz tik jautri arī nav, tomēr otrais cēliens visu "izglābj" un atrisina pirmajā cēlienā ieskicētos notikumus.

Izrāde “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" redzēta reizes trīs. Pirmo reizi tas notika 2015. gada pirmizrādē, otro - pēc dažiem mēnešiem un trešo – tagad. Tā ir īsts Dailes teātra veiksmes stāsts, jo šodienas teātra praksē ir grūti atrast izrādi, kas piecus gadus spēj noturēt skatītāju interesi un piepildīt Lielo zāli. "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" nav nejaušs notikums vai nesaprotams fenomens, kādēļ tā tiek spēlēta tik ilgi. Izrādē tiek izpildīti vairāki ļoti būtiski un svarīgi priekšnoteikumi, lai izdotos lielisks rezultāts.

/Foto: Gunārs Janaitis/

Viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc skatītājiem patīk šis iestudējums, ir tāds, ka tas ir balstīts ļoti spēcīgā un iespaidīgā stāstā. Kena Kīzija romāns ar tādu pašu nosaukumu guva milzu popularitāti, līdzīgi kā ekranizējums 1975.gadā. Savā ziņā atpazīstamība ir arī Dailes teātra izrādei, jo to redzējuši skatītāji, kam teātra apmeklējums nav gana ierasts. Bieži no draugiem un paziņām dzirdēts, ka redzēta tieši šī izrāde un ne vienu reizi vien. Bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs izdarījis neticamu darbu – apvienojis labu materiālu, lieliskus aktierdarbus un panācis izcilu rezultātu. Arī citas Morfova izrādes "Finita la comedia" (2012), "Svinības" (2017) un "Lauva ziemā" (2018) ir publikas atzītas un tiek vai tika spēlētas ļoti ilgu laiku.

Viss izrādes ansamblis spēlē vienotā ritmā un tiešām var just, ka, pat neskatoties uz nebūt ne vienkāršo tēmu, aktieri paši izbauda šo izrādi. Visi spēlē ļoti labi, īpaši izceļot Artūru Skrastiņu, Lauri Dzelzīti, Ilzi Ķuzuli – Skrastiņu un Ievu Segliņu.

Tā bija vai tā nebija?

Izrādi "Māte" gaidīju teju vairāk nekā Ziemassvētkus. Galvenokārt tāpēc, ka iepriešējie triloģijas iestudējumi "Ak, tētīt..." (Nacionālais teātris) un "Dēls" (Dailes teātris) ir absolūti teātra meistardarbi (īpaši izceļot "Dēlu") un sniedz skatītājiem lielisku teātra pieredzi. Lugu autors Florians Zellers režisoram Intaram Rešetinam ir iecienīts dramaturgs, to viņš vairākkārt ir pieminējis intervijās un tas visās trijās izrādēs ir labi jūtams. Personīgā piesaiste izrādei ir ļoti būtisks faktors un lielākoties šādos gadījumos visi iesaistītie ir tikai ieguvēji.

Katra no triloģijas izrādēm ir atsevišķs mākslas darbs, bet visas kopā tās rada veselumu, vienotu loku dažādām ģimenes problēmām - to cēloņiem un sekām. "Mātei" pieaicinātie aktieri, sevišķi izceļot Lilitu Ozoliņu un Pēteri Liepiņu, ir vērtības paši par sevi. Šo pat var uztvert par sava veida Lilitas Ozoliņas monoizrādi, kur pārējie aktieri ir tikai tāpēc, lai padarītu viņas veikumu  izcilāku. Pētera Liepiņa Tēvs raisa labvēlīgu iespaidu, pat ja brīžiem viņa tēls nemaz nav tik viennozīmīgs. Kaspara Dumbura Nikolā ir pakļauts Mātei, grib viņš to vai nē. Initas Sondores Elodī šoreiz ir tikai pakārtota loma. Scenogrāfijā izteikti dominē melnā krāsa (scenogrāfs Kristaps Skulte), līdzīgi kā apģērbos. Īpaši vēlos uzteikt kostīmu mākslinieces Janas Čivželes izvēlētos Mātes baltos un stilīgos kreklus.  

Lugas centrā ir Māte, kura izaudzinājui divus bērnus, bet mūža nogalē ir palikusi viena. Bērni ir izauguši un pametuši mājas, viņiem ir sava dzīve, un mātei tur nav vietas. Ir arī vīrs Pjērs, taču viņš ir aizņemts darbā un pārāk necenšas kliedēt sievas vientulību.

/Foto: Mārcis Baltskars/

Divos iepriekšējos iestudējumos galveno varoņu psihiskās saslimšanas ir skaidri definētas, taču šoreiz to var tikai nojaust.

Māte tik ļoti mīl savu dēlu, ilgojas pēc viņa, nespēj pieņemt to, ka viņam ir sava dzīve, ka viņš mīl citu sievieti. Viņa joprojām grib rūpēties par Nikolā, bet tiek atraidīta, un tas neciešami sāp. Sāp tik ļoti, ka Māte savās iedomās izspēlē vairākus scenārijus, “gaišo” un “tumšo”, kas notiktu, ja notiktu.

Izrādē viens un tas pats notikums tiek izspēlēts vairākkārt, ar nelielām izmaiņām tekstā un darbībā, tādēļ sākumā pat ir grūti saprast, kur ir īstenība, kur iedomas, taču vēlāk tas kļūst mazsvarīgi, jo uz skatuves redzam sievieti, Māti, ar bezgalīgu mīlestību un nepanesamām sāpēm.

Zellera triloģija Rešetina versijā nu ir noslēgusies. Ir tapušas trīs fantastiskas izrādes, kuras ietver vairākus izcilus aktierdarbus. Katra ir atsevišķs ķēdes posms, tomēr visas kopā ieskicē kādu būtisku faktoru – cik daudz ģimeņu, tik atšķirīgas ir to problēmas un nevienai no tām nav pareizā vai nepareizā risinājuma.

Cerot, ka skatītāji novērtēs "Māti", ar tās palīdzību centīsies ieskatīties katrs savās attiecībās ar mammu un spēs izdarīt secinājumus. Varbūt tūlīt pēc izrādes noskatīšanās jautājumu būs vairāk nekā atbilžu, tomēr ar laiku sajūtas nostāsies savās vietās.

Uzmanību!  - Gatavību! -  Starts!

Atļaušos apgalvot, ka izrāde “Talantīgais misters Riplijs” ir viens no gaidītākajiem šīs sezonas Dailes teātra Lielās zāles notikumiem. Filisas Nādžas luga pēc Patrīcijas Haismanes romāna motīviem ietver vairākus nozīmīgus un kvalitatīvus komponentus, lai veidotu spēcīgu iestudējumu, piemēram, interesantu stāstu un spēcīgus psiholoģiskus portretus. Režisore Laura Groza – Ķibere jau līdz šim sevi ir  pierādījusi kā gudru un talantīgu mākslinieci, kas grib un spēj iestudēt darbus ar dziļāku un jēgpilnāku esenci. Ir grūti gan spriest, cik pazīstams skatītājam ir pats “Talantīgais misters Riplijs”, jo, lai gan daudzi ir redzējuši 1999.gada filmu ar tādu pašu nosaukumu, tomēr tā nebūt nav tik zināma lielākajai daļai izrādes vērotāju. Gints Grāvelis, protams, jau sen bija pelnījis galveno lomu, un, kas vēl būtiskāk, ir interesanti viņu redzēt tandēmā ar Andri Buli.

Izrāde ir skatuviski organiska un vizuāli baudāma. Nav disharmonijas kopējā vēstījumā – uz skatuves valda plašums un gaišas krāsas (scenogāfs Mārtiņš Vilkārsis), tāpat smilšu un brūnais tonis vērojams varoņu apģērbā (kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa). Tas, ko mēs redzam, labi un veiksmīgi “sadarbojas” ar to, ko mēs dzirdam, precīzāk, komponista Kārļa Auzāna mūzika ir viena no izrādes lielākajām uzvarām. Runājot par aktieru ansambli, tāds Dailes teātrī vēl nav bijis. Gints Grāvelis, kurš atveido Tomu Ripliju, un Andris Bulis Ričarda Grīnlifa lomā ir līdzīgi, proti, aktieriem piemīt zināma vizuālā līdzība, tomēr ar to vien nepietiek. Abiem savā ziņā ir identiskas aktieriskās kvalitātes. Pieaicinātie aktieri Inga Alsiņa - Lasmane, Toms Veļičko un Juris Jope katrs ir veiksmīgs savās lomās, īpaši izceļot Jopes vokālās dotības.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Gan Grāvelis, gan Groza – Ķibere intervijās atzina, ka attēlotie pagājušā gadsimta 50. gadu notikumi rezonē ar to, kas notiek mūsdienās. Nereti cilvēki vēlas piesavināties kāda cita dzīvi, varbūt ne tik drastiskā veidā, kā attēlots izrādē, kad cita identitāte ir dzīvības vērta, tomēr būtu grūti atrast kādu cilvēku, kurš sociālajos tīklos nevēlas izskatīties kaut nedaudz labāks nekā patiesībā. Toms Riplijs uzskata, ka ir pelnījis vairāk vai, otrādi, ka Ričards Grīnlīfs nav pelnījis to, kas viņam ir dots. Lielākais Riplija talants ir manipulēt, pārliecināt un zināt atbildes uz visiem, pat neērtākajiem, jautājumiem. Ne visiem ir dota iespēja reāli saņemt to, ko vēlas, bet Riplijam tāda bija, viņš ieguva citu identitāti. Tikai to dabūjot, var saprast, ka ilgtermiņā būšana par kādu citu laimīgu nevienu nedara. Nav tādas ideālās dzīves un ideālo cilvēku un, pat apmainoties vietām vai iegūstot kaut ko, kas pieder citam, visas problēmas vienkārši nepazūd.

Dailes teātrī šī gada nogalē iestudēts tematisks koncertuzvedums "Zvaigžņu zagļi", kas balstīts Antuāna de Sent – Ekziperī "Mazā prinča" motīvos, kurus papildina komponista Ulda Stabulnieka melodijas. Režisore Rēzija Kalniņa šoreiz ir izvēlējusies šādu ceļu, kas tikai daļēji sevi attaisno. Par visu pēc kārtas.  "Mazais princis" ir labi zināms stāsts ar dziļāku filozofisku vēstījumu, kuru fragmentāri ir grūti uztvert, tas pieprasa kopumu. Līdzīgi ir ar Ulda Stabulnieka komponētajām dziesmām – tām nepieciešama spēcīgāka piesaiste. Iebildumi varētu rasties brīžos, kad no koncertuzveduma gaida tradicionālu Ziemassvētku/Vecgada koncertu, bet nenoliedzami ir daudz spēcīgu un pozitīvu faktoru, kas "Zvaigžņu zagļus" atšķir no citiem svētku iestudējumiem.

/Foto: Daina Geidmane/

Ierasts, ka gadumijas uzvedumos vai muzikālos iestudējumos būs labi zināmas, tautā iemīļotas dziesmas, būs eglīte, būs svētku sajūta un noslēgumā aktieri ar skatītājiem veidos improvizētu kori, lai kopīgi dziedātu kādu Ziemassvētku dziesmu. Šoreiz tā nav. Ir pavisam citi uzstādījumi. Var just, ka režisore ir gribējusi, lai skatītājiem būtu lielāka pievienotā vērtība vakaram – vēlme pārlapot "Mazo princi" vai noklausīties Stabulnieka dziesmas, kuras, pieļauju, nav ikdienas mūzikas sarakstā. Aktieri, kā vienmēr, dzied un spēlē izjusti un spēcīgi, šoreiz izceļot jauno talantu Reinardu Blūmentālu. Tieši mazā zēna saspēle ar pieredzējušo aktieri Pēteri Liepiņu rada paliekošākās emocijas un iespaidus.

Sevišķi uzteicams ir vizuālais noformējums, kas redzams gan spilgtajos un iespaidīgajos tērpos, gan scenogrāfijā. Skatītājiem ir iespēja vērot, kā top gleznotājas Kristīnes Kutepovas krāšņie mākslas darbi.

Režisors Rolands Atkočūns šosezon iestudējis jau otro darbu Dailes teātrī (pirmais iestudējums "Nepanesami ilgi apskāvieni" pirmizrādi piedzīvoja sezonas sākumā). "Iemīlējies Šekspīrs", škiet, turpina līdz galam nepiepildītās laimes un mīlestības tematiku, lai gan formas un stāsti ir gana atšķirīgi. Uzvest šo izrādi nebūt nav viegls uzdevums, jo, gribot negribot, skatītājiem būs asociācijas ar tāda paša nosaukuma slaveno Džona Madena filmu. Tomēr, skatoties izrādi, filmas ainas uzreiz prātā nenāk un salīdzinājumi nerodas. Dailes teātra "Iemīlējies Šekspīrs" ir neatkarīgs mākslas darbs un tam ir būtiska nozīme pašreizējā teātra repertuārā.

Atkočūns ir režisors, kuram izdodas radīt labvēlīgus apstākļus veiksmīgam iestudējumam – zināms dramaturģisks materiāls, labs lomu sadalījums un izcilas radošās komandas piesaiste. Runājot par aktieriem, mēs zinām, ka Dainis Grūbe (Vils Šekspīrs) un Ieva Segliņa (Viola de Lesepsa) ir izcili aktieri, tas vairs nevienam nav jāpierāda un kopā viņi veido spēcīgu mīlētāju pāri, bet, vai tās ir viņu labākās lomas, laikam nē. Pārējais aktieru ansamblis spēlē labi, īpaši izceļot Indru Briķi, Lauri Subatnieku, Lauri Dzelzīti un no Valmieras teātra pieaicināto Imantu Stradu, mazākās, bet krāšņās lomās.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Scenogrāfija ir iespaidīga, grūti pat noteikt, kāds laiks ir attēlots. Mārtiņš Vilkārsis, šķiet, ir īpaši pacenties, radot gluži vai botānisko dārzu. Ilzes Vītoliņas kostīmi, kā vienmēr, iespaidīgi, šeit nepamanīta noteikti nepaliks Indras Briķes karalienes Elizabetes I mirdzošā kleita vai Ģirta Ķesetera Lorda Veseksa gliteriem pārbagātā žakate, kas saskaņota ar treniņbiksēm. Noteikti jāpiemin Giedrius Puskuniga komponētā mūzika, kas labi papildina izrādes kopējo noskaņu.

Režisors Nikolajs Korobovs, kas latviešu teātra skatītājiem ir pazīstams kā kādreizējais Rīgas Krievu teātra aktieris, Kamerzālē iestudējis savu debijas izrādi Dailes teātrī “Trīs šūpolēs”. Šo Luidži Lunari mistisko komēdiju varētu uzskatīt par absurda komēdijas lielisku piemēru.

Trīs iepriekš nepazīstami vīrieši satiekas vienā telpā – telpā ar trim dažādām adresēm un ieejām. Katrs tajā ierodas ar savu mērķi un uzdevumu. Viens ir uzņēmējs, otrs - armijas kapteinis, bet trešais - profesors. Viņi ir dažāda vecuma, katram ir sava pieredze, nodarbošanās un skatījums uz dzīvi.

Laikā, ko viņi pavada kopā, notiek neticami daudz absurdu lietu, tādu, kurām atrast racionālu izskaidrojumu nav iespējams. Šajā neiespējamību virpulī atklājas katra spilgtākās rakstura iezīmes, vēlmes un vajadzības. Neviens negrib otram piekāpties un atzīt, ka citam būtu taisnība.

/Foto: Gints Ivuškāns/

Uzņēmēja lomā iejūtas Artūrs Dīcis. Viņa tēls ir viegli sarkastisks, ironisks, nepakļāvīgs, tāds, kas izliekas labāks nekā patiesībā ir. Daiņa Gaideļa armijas kapteinis ir izrādes komiskākais tēls. Organiski un dabiski padodas katra viņa darbība, īpaši izceļot “anekdotes” epizodi. Kārļa Zāles profesors ir visracionālākais no iesaistītajiem tēliem. Viņš visu cenšas izskaidrot maksimāli loģiski, iespējami un pietuvināti realitātei. Visam pa vidu ir Leldes Dreimanes Sieviete. Te parādoties baltā, te melnā tērpā, viņa ir gan kā abstrakts tēls (Dievs, Nāve), gan reāla personība (apkopēja).

Īpaši jauzteic Egijas Abarovičas horeogrāfija, kura lieliski papildina izrādes kopējo noskaņu. Kristiana Brektes scenogrāfija veidota tumšos toņos ar vairākām spilgtām detaļām – pulksteni pie sienas, kurš neiet, tablo virs durvīm, kurā visu laiku mainās burti vai cipari, “WC”, kurš telpu apvienošanas kartībā, ir tajās pašās durvīs, kur skatītāju izeja.

Skaists ir tikai iepakojums

 Režisors Viesturs Meikšāns Mazajā zālē iestudējis Žana Ženē "Kalpones". Šis nav pirmais Meikšāna iestudējums Dailes teātrī – agrākie iestudējumi "Ričards III" (2014) un "Oskars un Rozā dāma" (2015). Jau šajās izrādēs viņš pierādīja, ka ir režisors, kuram svarīgi, lai skatītājs maksimāli "pieslēdzas" notiekošajam uz skatuves.

Pašā sākumā jāmin, ka "Kalpones" nebūs nekāda "vieglā" izrāde. Tā pieprasīs visu uzmanību un spēju paskatīties uz cilvēkiem no malas, pat ja redzamais nebūs nekas patīkams. Būtībā uz skatuves nekas nav skaists gan burtiski, gan metaforiskā nozīmē. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Solanža un Ievas Segliņas Klēra ir kalpones, kalpones Kundzei, kuru atveido Rēzija Kalniņa. Tieši aktrišu veikums ir izrādes trumpis - visas trīs ir nominētas "Spēlmaņu nakts" balvai kā Gada aktrises. Katra mīmika, katrs žests un kustība ir kā atsevišķi mākslas darbi. Brīžiem pat nav patīkami skatīties uz notiekošo, jo saturiski izrāde ir smaga – par kalpu un kungu attiecībām, ārējo un iekšējo skaistumu un to, vai statuss tiešām nosaka cilvēka vērtību.

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Pavērojot skatītājus starpbrīdī, var redzēt, ka ne visi ir mierā ar izvēlēto izrādes tematiku. Tomēr ir jāapzinās tas, uz kādu izrādi biļetes nopirktas un neviens nav atbildīgs par to, ka redzētais iespējami neatbilst gaidītajam.

Realitāte savijas ar iedomām un kādā brīdī vairs nav nosakāms, kas ir kas. Šķietami nevainīga spēle var pārtapt par bīstamu rotaļu, kurā uzvarētāji vairs nav atminami. Viss ir tendēts uz aktrišu meistarību, jo forma šoreiz paliek otrajā plānā, tādēļ skatuve iekārtota askētiski, dekorācijas ir minimālas. Ilzes Vītoliņas tērpi labi akcentē šķiru atšķirības, piemēram, Kundzes tērpiem kļūstot par kalpoņu vēlmju objektu.

Ja gribat piedzīvot jautru vakaru, īpaši neiedziļinoties notiekošajā un necenšoties "izkāpt" no ērtās komforta zonas, šī izrāde nebūs tā piemērotākā, bet, ja ir vēlme redzēt izcilu aktrišu meistarību, padomāt par to, cik ļoti tiekšanās pēc cita sociālā stāvokļa var ietekmēt veselo saprātu, spriestspēju un realitātes nepieņemšanu, izrāde ir jāredz.