#izrademate

Režisors Intars Rešetins ir iestudējis rakstnieka Zellera triloģijas noslēguma darbu “Māte“(iepriekšējie “Ak, tētīt…“ un “Dēls“), ko ir iespējams redzēt Kamerzālē. Citreiz, kad tiek iestudēti “sēriju“ darbi, tad ir liela varbūtība, ka kāds no tiem būs paklupiens, jo ir gandrīz vai neiespējams iestudēt vairākkārtēji ar tiem pašiem panākumiem.

/Foto: Mārcis Baltskars/

“Māte“ ir režisora triloģijas vājākais iestudējums, jo skatoties rodas sajūta, ka veidotājiem īsti vairs nav ko teikt (kā, piemēram, ir “Dēlā“, kur emocijas un pārdomas bija tik jūtamas un dziļas, ka atmiņas par iestudējumu vēl joprojām ir ļoti spilgtas). Tas nenozīmē, ka šī ir slikta izrāde. Ārējais noformējums - scenogrāfija, ir ļoti pievilcīga un veiksmīgi aizpilda Kamerzāles skatuvi. Divi bloki abās skatuves pusēs, siena fonā, kur paslēpušās arī durvis (šī detaļa ir kā no “Dēla“ ). Tās atverot, izrādes sākumā atskan fragmenti no “Dēla“, kas skaidri norāda, ka šis iestudējums ir stāsta turpinājums iepriekšējam. Mazo spēles laukumu aizpilda skaisti vīteņaugi, tie kalpo arī kā simbols - pagātnes atmiņas, kas nospiež Māti (Lilita Ozoliņa), ilgas, kuras gribas noraut un aizmest. Skaisto ārējo veidolu ir radījusi Māra Vaļikova. Arī tērpi brīnišķīgi izceļ katra varoņa personības šķautni (Jana Čivžele). Režisors ir izvēlējies sapludināt realitāti ar iedomām/fantāzijām/mātes iespējamu alcheimera slimības sākumu (?), izspēlējot katru ainu trīs versijās: īstenību, kas Mātei ir smacējoša, skaistās iedomas, kur dēls ir laimīgs, vēlas pavadīt laiku ar viņu, kā arī trešā vīzija, kur dēls ir iekļauts, bet emocijas ir ļoti negatīvas. Realitātes un iedomu savīšanās kopā ir labs paņēmiens, kas skatītājam liek domāt līdz, tomēr brīžiem kļūst apnicīgi vērot to pašu ainu atkārtoti. Varēja arī īsināt finālu, jo trīs variācijas tomēr neiedeva vajadzīgo punktiņu uz i. Manā skatījumā izrādes lielākais trumpis ir aktieris Kaspars Dumburs dēla Nikolā lomā. Ir acīmredzama izaugsme kopš sezonas sākuma (“Nepanesami ilgi apskāvieni”), un pašlaik šī ir aktiera veiksmīgākā un dziļākā loma. Dumburs fantastiski veiksmīgi pārslēdzas no maigā un sirdssiltā Nikolā uz izmisušu un agresīvu, kuru Mātes uzmanība smacē un neļauj dzīvot. Un man par izrādes svarīgāko punktu kļūst brīdis, kad Nikolā Mātei saka par žņaugšanu, jo citādi nav iespējams turpināt dzīvot, kā arī izrādes pirmajā pusē Nikolā ar viegli aizsmakušu un no sirds izmisušu balsi saka Mātei, ka viņa pārāk viņu iegrožo, kontrolē un neļauj beidzot izaugt, veidot savu dzīvi. Svarīgi vārdi: “Esmu kā Tava elpa, bez kuras tu nevari iztikt, tāpēc mani nevar palaist vaļā.”

Tā bija vai tā nebija?

Izrādi "Māte" gaidīju teju vairāk nekā Ziemassvētkus. Galvenokārt tāpēc, ka iepriešējie triloģijas iestudējumi "Ak, tētīt..." (Nacionālais teātris) un "Dēls" (Dailes teātris) ir absolūti teātra meistardarbi (īpaši izceļot "Dēlu") un sniedz skatītājiem lielisku teātra pieredzi. Lugu autors Florians Zellers režisoram Intaram Rešetinam ir iecienīts dramaturgs, to viņš vairākkārt ir pieminējis intervijās un tas visās trijās izrādēs ir labi jūtams. Personīgā piesaiste izrādei ir ļoti būtisks faktors un lielākoties šādos gadījumos visi iesaistītie ir tikai ieguvēji.

Katra no triloģijas izrādēm ir atsevišķs mākslas darbs, bet visas kopā tās rada veselumu, vienotu loku dažādām ģimenes problēmām - to cēloņiem un sekām. "Mātei" pieaicinātie aktieri, sevišķi izceļot Lilitu Ozoliņu un Pēteri Liepiņu, ir vērtības paši par sevi. Šo pat var uztvert par sava veida Lilitas Ozoliņas monoizrādi, kur pārējie aktieri ir tikai tāpēc, lai padarītu viņas veikumu  izcilāku. Pētera Liepiņa Tēvs raisa labvēlīgu iespaidu, pat ja brīžiem viņa tēls nemaz nav tik viennozīmīgs. Kaspara Dumbura Nikolā ir pakļauts Mātei, grib viņš to vai nē. Initas Sondores Elodī šoreiz ir tikai pakārtota loma. Scenogrāfijā izteikti dominē melnā krāsa (scenogrāfs Kristaps Skulte), līdzīgi kā apģērbos. Īpaši vēlos uzteikt kostīmu mākslinieces Janas Čivželes izvēlētos Mātes baltos un stilīgos kreklus.  

Lugas centrā ir Māte, kura izaudzinājui divus bērnus, bet mūža nogalē ir palikusi viena. Bērni ir izauguši un pametuši mājas, viņiem ir sava dzīve, un mātei tur nav vietas. Ir arī vīrs Pjērs, taču viņš ir aizņemts darbā un pārāk necenšas kliedēt sievas vientulību.

/Foto: Mārcis Baltskars/

Divos iepriekšējos iestudējumos galveno varoņu psihiskās saslimšanas ir skaidri definētas, taču šoreiz to var tikai nojaust.

Māte tik ļoti mīl savu dēlu, ilgojas pēc viņa, nespēj pieņemt to, ka viņam ir sava dzīve, ka viņš mīl citu sievieti. Viņa joprojām grib rūpēties par Nikolā, bet tiek atraidīta, un tas neciešami sāp. Sāp tik ļoti, ka Māte savās iedomās izspēlē vairākus scenārijus, “gaišo” un “tumšo”, kas notiktu, ja notiktu.

Izrādē viens un tas pats notikums tiek izspēlēts vairākkārt, ar nelielām izmaiņām tekstā un darbībā, tādēļ sākumā pat ir grūti saprast, kur ir īstenība, kur iedomas, taču vēlāk tas kļūst mazsvarīgi, jo uz skatuves redzam sievieti, Māti, ar bezgalīgu mīlestību un nepanesamām sāpēm.

Zellera triloģija Rešetina versijā nu ir noslēgusies. Ir tapušas trīs fantastiskas izrādes, kuras ietver vairākus izcilus aktierdarbus. Katra ir atsevišķs ķēdes posms, tomēr visas kopā ieskicē kādu būtisku faktoru – cik daudz ģimeņu, tik atšķirīgas ir to problēmas un nevienai no tām nav pareizā vai nepareizā risinājuma.

Cerot, ka skatītāji novērtēs "Māti", ar tās palīdzību centīsies ieskatīties katrs savās attiecībās ar mammu un spēs izdarīt secinājumus. Varbūt tūlīt pēc izrādes noskatīšanās jautājumu būs vairāk nekā atbilžu, tomēr ar laiku sajūtas nostāsies savās vietās.

„Zelleriādes” noslēgums, nedaudz žēl, ka tā, kaut gan saprotams, ka pienācis laiks citiem meklējumiem. No Zellera triloģijas iestudējumiem idejiski man vistuvākā/dzīvākā/personiskākā ir „Dēls” (Dailes teātrī), tomēr gan „Ak, tētīt…” („Tēvs”) Nacionālajā teātri (nupat tās ieraksts bija skatāms LTV), gan „Māte” ir ļoti nepieciešamas manas pieredzes un līdzdomāšanas rosināšanai. Jaunā izrāde ir vēl skarbāka (tumšāka?), ja tā iespējams izsvērt. Visās šīs triloģijas lugās slimība ir būtisks notikumu katalizators (šoreiz – demence? šizofrēnija?...), bet labi, ka tā netiek pārlieku uzsvērta un nedominē. Katra sižeta norise iestudējumā, nedaudz izmainītā veidā atkārtojoties (teksts mainās maz, noskaņas atšķiras būtiskāk), parāda divus attiecību variantus: slikto un labo (maigāko), taču arī it kā labākais risinājums nebūt nav cerīgs.  Lilita Ozoliņa titullomā niansēti izdzīvo šos notikumus, bet tēlojums nav pārdozēts, pat skūpsts dēlam šķiet kā pārlieku lielās mīlestības diktēts, ne incesta mēģinājums (lasīts, ka Izabella Ipēra šajā lomā ir ļoti neganta, kam var noticēt, zinot viņas lomas). Šīs izrādes Māte arī izjūt pārāk lielu mīlestību pret dēlu, šajās jūtās, protams, var būt daudzas gradācijas: no parastākas iespējas - viņas dzīves galvenā satura (nespējas palaist dēlu citā dzīvē, kas var būt saprotami, bet tomēr destruktīvi viņai pašai un tātad – arī citiem) līdz Edipa stāsta visbaigākajām versijām (man šāds radikālāks risinājums, kaut arī dzīvē/īstenībā tāds varētu būt, nešķiet saistošs). Izskatās, ka režisors ļoti labi prot radīt atbilstošus apstākļus, lai aktieri spētu veidot piesātinātas lomas. Tēvam šajā stāstā ir pakārtota loma, maz iespēju parādīt to, ko jūt. Tomēr Pēteris Liepiņš klusināti parāda gan neizpratni, gan tās diktētu attālināšanos. Šķiet, ka visi pārējie izrādes tēli ir tādi, kādus tos redz Māte, tātad viss notiek viņas „galvā”.

/Foto: Mārcis Baltskars/

Interesanti būs nākamie Intara Rešetina iestudējumi. Viens posms, kā izskatās, ir sekmīgi beidzies. Intervijā ar Juri Žagaru pieminētā iespēja, ka režisors varētu iestudēt „Induli un Āriju” vairāku iemeslu dēļ ir intriģējoša, ja tā tiešām īstenotos. Prasme strādāt ar aktieriem, spējas panākt psiholoģiski pamatotas darbības vairākos Raiņa lugu iestudējumos bieži vien ir pietrūcis (tā vietā ir bijis kas cits būtisks). Rešetins ir piepulcējies tam režisoru lokam, kuru iestudējumus gaidu īpaši.

Tagad varu teikt, ka esmu redzējusi visas trīs Floriana Zellera izrādes, kas ir uzvestas Latvijā. Lieliski, ka šie darbi bez robežām par cilvēku iekšējām un bieži nesaprotamajām dvēseles dzīlēm ir uz skatuves. Vienmēr sāp un ik reizi es jūtos laimīga, ka mani tas nav piemeklējis. Neizsakāms prieks bija redzēt uz skatuves Lilitu Ozoliņu, viņas jutekliskums, iznīcinošās sāpes par pazaudēto dzīves jēgu, liek raudāt. Cildeni savu lomu iznesa Kaspars Dumburs un Inita Sondore, bet Pētera Liepiņa atveidotais tēls asociējās ar manu stereotipu par šo aktieri, kas nevar nodarīt pāri savam tuvākajam. Viņš ir par mīļu un labu šim melīgajam varmākam. Paldies Intaram Rešetinam par šiem trīs darbiem - Tēvs, Dēls, Māte. Un vēl gribu pateikt, ka visās trijās izrādēs kāds izgāja no zāles, jo tas skāra personīgi šo cilvēku, kuram sāp.