Armandas Kalniņš par izrādi „Testosterons” (02.02.2020.)
Par komēdijām daudzi vīpsnā, bet citi tās uzskata par galveno, kas interesē kultūrā. Vēl iegājies teikt, ka ir labas („domājošas”) un „citas” … (laikam – nelabas?) komēdijas. Šo iestudējumu uzskatu par pavisam traku komēdiju un visai negaidītu pārsteigumu. Informācijas materiāli par izrādi (režisora un aktieru vēstītais) radīja interesi, bet šķita, ka tā būs rāmāka/rātnāka. Tomēr bija jāielāgo, ka Oļegs Šapošņikovs neizvēlēsies iestudēšanai parastu lugu. Tātad kas sanācis? Ir iestudēta asiņaina komēdija ar lekcijas elementiem (tajā ir iekļauti daudzi izziņas materiāli, kas skaidro/pamato notiekošā „zemtekstus” un psiholoģiskos/bioloģiskos aspektus). Izrādes apzīmējums „vīriešu saruna, sievietēm klāt neesot” gan šķiet pārāk mierīgs, lai gan atklātas un būtiskas sarunas tajā ir. Iestudējums (luga) ir viltīgi veidota, tiklīdz iedomājos par to, kāds varētu būt sižeta pavērsiens, tas uzreiz „notiek”, it kā atalgojot/vēstot: „pareizi iedomājies!”. Lielisks ir lugas tulkojums (Māris Salējs), tas ir ne vien trāpīgi asprātīgs, bet pat reabilitē lamu vārdus latviešu valodā (līdzīgi kā „Dvēseļu putenī”) . Parasti izrādēs lamājas krieviski vai lieto vienīgo plašāk zināmo lamu vārdu angliski, turklāt samērā reti lamāšanās ir patiešām nepieciešama. Man kopumā sadzīvē/mākslā lamāšanās nepatīk, parasti ar lamu vārdiem uzrunā mazāk prasīgu skatītāju vai mēģina radīt tādu kā sadzīviskuma iespaidu, bet ir veiksmīgi izņēmumi, kā šajā izrādē. Lokalizācija (piemērošana Latvijas videi) gan nav nepieciešama, kaut būtiski netraucē. Ja izrādē pieminētā Aglona ir būtiskāka saturiska norāde, tad Kuldīgas vietā var būt, piemēram, Krakova. Toties, ja grib būt skrupulozi/sīkumaini tiešs, tad Latvija nav atvērusi vēstniecību Austrālijā un valsts vadītāju rīcībā nav piešķirtas dienesta lidmašīnas (tas nedaudz „atvēsina”). Neesam tik ļoti atrauti no Polijas un poļiem (zināms, ka daudzi poļi dzīvo Latvijā vai daudziem latviešiem ir t.s. „poļu saknes”, visticamāk - ir personiski pazīstami, skatītas poļu filmas utt), lai nevarētu pienācīgi uztvert tiešāku „poļu kolorītu”, nav taču tā, ka citās valstīs notiekošo nebūtu iespējams attiecināt uz sevi. Varbūt būtiskākā atšķirība (ja to iespējams salīdzināt) ir tā, ka poļi mēdz reaģēt daudz tiešāk/asāk, taču nav nemaz tik grūti iedomāties izrādes notikumus risināmies kādā Kurzemes vai Latgales pilsētā.
Aiz katra joka, kas izskan izrādē, ir kas dziļāks un būtiskāks. Gandrīz katrs izrādes tēls būtībā ir vājāks nekā publiski „izrādās” (tiešā un pārnestā nozīmē). Mačo tipa Stavross (Ģirts Ķesteris) šajos notikumos mainās un sāk saprast, ka viņam vairs daudz kas attiecībās „nespīd”, turklāt tas, ko gribētos noslēpt, „nāk gaismā”. Viņam ir vairāki dēli, vairāk gan atšķirīgi no paša, noteikti - „inteliģentāki”. Alda Siliņa Kornels ir un jūtas pamatīgi piemuļķots, jo pārāk uzticējies (sods par „tēva grēkiem”?). Kasparam Zālem (Janiss) parasti tiek piešķirtas brutālu negantnieku lomas (iespaidīgi atainotas, cik to ļauj konkrētie apstākļi), par laimi šoreiz tēls ir niansētāk uzrakstīts un izspēlēts kā tēva uzvedības noliegums, saglabājot attiecības ar viņu. Niklāva Kurpnieka Tituss – „tīņu domāšana” un mēģinājumi raupji un parasti nevietā iekļauties vīru sarunās (jo nu viņš jau ir „liels puika”), no kurām viņu regulāri izmet (kā nepietiekami nobriedušu). Rokstārs Fistahs (Mārtiņš Počs) nav tradicionāli veidots, viņa apģērbs (tāds kā bandītu stils) liecina par vitalitāti un vēlmi iepatikties sievietēm (atklājas gan viņa slēptā trauma). Savukārt, kautiņu ieganstam Tretinam (Artis Robežnieks) arī nākas uzzināt ko tādu, ko negribētos zināt (vai viņš spēs sekot „Spice Girls” aicinājumam „…If you want my future Forget my past…”?). Daiņa Gaideļa Tārpelis (viņu raksturo tas, ko ir ļoti svarīgi uzsvērt Viduseiropā - maģistrs!) gan lasa īslekcijas, gan rāda citu uzvedības modeli – vīrietis, kurš daudz ko ir gatavs pieņemt un samierināties, bet ne vienmēr tas labi darbojas.
Racionāla, piemērota telpa (Kristaps Skulte), trāpīgi izvēlēta mūzika.
Jādomā, ka izrādei ir iespējams kļūt par pieprasītu un populāru iestudējumu (t.s. „gudrā izklaide”, turklāt – neganta). Vilties tajā var puritāņi un liekuļi. Ja nepatīk komēdijas, tad gan nav ieteicams skatīties, jo izrāde var izvilināt smieklus pret pašu gribu (tas būtu pavisam apkaunojoši kārtīgam cilvēkam). Manuprāt, nav jāuztraucas par komēdiju iestudēšanu, bet gan par to, ka Latvijas teātrī kopumā ir par maz lūkojams plašāks dažādu žanru piedāvājums, tai skaitā, – par maz tiek mūsdienīgi iestudētas traģēdijas.
Nez’, vai izrādes programmiņā pieminētā Andžeja Saramonoviča luga „2.maijs” ir iederīga iestudēšanai Latvijā (dikti vilinošs nosaukums)?
