Annasofija Tormane Thars par izrÄdiĀ āKalponesā (10.11.2019.)
Nemaz nebiju plÄnojusi apmeklÄt Å”o izrÄdi, bet, tÄ kÄ visas trÄ«s iesaistÄ«tÄs aktrises un iestudÄjums ir nominÄti SpÄlmaÅu naktij, nolÄmu paskatÄ«ties, kas Å”ajÄ darbÄ ir tik interesants. Man anotÄcija neŔķita pÄrÄk saistoÅ”a, jo Ä«sti nevarÄju saprast aktualitÄti un vajadzÄ«bu pÄc tÄ iestudÄÅ”anas. TomÄr, palasot programmiÅu, kļūst skaidrs rakstnieka Žana ŽenÄ rakstÄ«Å”anas stils, citÄju: āŽenÄ raksta darbus, kuros klÄtesoÅ”s dÄmonisks romantisms, eksistenciÄli rÄbusi, provokÄcijas gars (ā¦) AtŔķirÄ«bÄ no vairÄk vai mazÄk autobiogrÄfiskiem romÄniem ŽenÄ lugas ir tÄ«ras iztÄles gars.ā IestudÄjums labi atspoguļo stilu, ko pats rakstnieks vÄlas panÄkt.
VispÄrliecinoÅ”Äkais āKalponÄsā ir vizuÄlais noformÄjums. IzrÄdei sÄkoties, aktrises Ilze Ķuzule-SkrastiÅa un Ieva SegliÅa sÄž uz grÄ«das, siena ir ļoti izvirzÄ«ta, telpa Ŕķiet maza. Brīžos, kad mÄsas izspÄlÄ Kundzes nogalinÄÅ”anu, gaisma satumst, izgaismojas aktriÅ”u silueti. ArÄ« visu laiku klÄtesoÅ”Ä skaÅa (par mÅ«ziku to Ä«sti nevar nosaukt ) labi paspilgtina drÅ«mo, āsmagoā atmosfÄru (komponists un video mÄkslinieks MÄris Dejus ). TÄ kÄ darbÄ«ba āsvaidÄsā starp fantÄziju un realitÄti, scenogrÄfija palÄ«dz izprast stÄvokli, kÄdÄ mÄsas atrodas. Brīžiem tuvi piestumtÄ siena varÄtu liecinÄt, ka, iespÄjams, viÅas jau atrodas cietumÄ un runÄ par Kundzes nogalinÄÅ”anu, un, kad siena iestumjas skatuves dziļumÄ, atmiÅas iegÅ«st reÄlu veidolu. Sienas kustÄ«bu var skaidrot arÄ« otrÄdi - dziļumÄ atrodoties, ir realitÄte, bet pÄrÄjais ir viÅu iedomu auglis. ArÄ« gaismas izrÄdÄ ir ļoti svarÄ«gas (gaismu mÄkslinieks Harijs ZÄlÄ«tis). PÄrliecinoÅ”a ir kustÄ«bu partitÅ«ra, Ä«paÅ”i RÄzijas KalniÅas Kundzes parÄdÄ«Å”anÄs laikÄ, kÄ arÄ« mÄsu klanÄ«Å”anÄs viÅas priekÅ”Ä (verga dvÄsele), Ä«paÅ”i spÄcÄ«gas ir beigas, kad kustÄ«bas, gaismas un scenogrÄfija (veidojis režisors Viesturs MeikÅ”Äns) saplÅ«st vienÄ veselumÄ.
Man grÅ«ti saskatÄ«t Ä«paÅ”u vajadzÄ«bu pÄc izrÄdes iestudÄÅ”anas, tomÄr pÄrdomÄt sabiedrÄ«bas kÄrtu varu pÄr citu kÄrtu, kÄ arÄ« verga dvÄseli vienmÄr ir svarÄ«gi. TomÄr, vÄrojot aktrises, netop skaidrs, vai viÅu radÄ«tie tÄli ir vienkÄrÅ”i degradÄjuÅ”ies vai ir tieÅ”Äm psihiski slimi. Lai gan neesmu redzÄjusi iestudÄjumu āMana mÄsaā, nepamet doma, ka abas galvenÄs aktrises savus tÄlus ir āpÄrnesuÅ”asā uz āKalponÄmā. ViÅu rÄ«cÄ«ba un kustÄ«bas liecina par cilvÄka ar Ä«paÅ”Äm vajadzÄ«bÄm stÄvokli. Lai gan noprotu, ka ir bijis mÄÄ£inÄjums tÄlus traktÄt groteskus, manÄs acÄ«s tas nav Ä«sti izdevies, kÄ arÄ« ir skaidrs, ka rakstnieks ir bijis totÄls sadists, tÄpÄc tas jÄspÄlÄ citÄ manierÄ. Brīžiem Ilzes Ķuzules-SkrastiÅas SolanÅ¾Ä ieskanas cits balss tembrs un jaunas aktieriskas nianses.
KopumÄ varu teikt, ka režija ir laba, inscenÄjums un ideja pati par sevi ir saistoÅ”a, jo liekulÄ«ba un pielÄgoÅ”anÄs cilvÄku noved pie sevis paÅ”a ieslogojuma. MÄs paÅ”i sevi nereti āieliekam rÄmjosā, kas noved pie tÄ, ka mÄs sevi padarÄm nelaimÄ«gus. SavÄ ziÅÄ režisors turpina iepriekÅ”Äjos iestudÄjumos risinÄto tÄmu (āMizantropsā, āBernardas Albas namsā LiepÄjas teÄtrÄ«). IekÅ”Äjo verdzÄ«bu nekad nav viegli mainÄ«t un uzvarÄt. Vai tas vispÄr ir iespÄjams?
