māksliniecisks bardaks

Patersons

Autors: Džims Džārmušs 

Gads: 2016

Dzinulis noskatīties šo Džima Džārmuša jaunāko veikumu, bija manas pēdējā laika iekšējās pārdomas par to, kā tad īsti top dzeja. Vai eksistē kāds konkrēts dzejas radīšanas priekšnoteikums, lai tas, kas uzrakstīts, būtu uzskatāms par dzejoli? Vai ir kāda visiem dzejniekiem kopīga (man vēl nezināma) baušļu grāmata, pēc kuras vadoties, cilvēki uzraksta to, ko uzraksta un tad, kā nu kurš mācēdams, khm, liek feisbukā, nes uz izdevniecībām, atrāda dzejas slamos, vai vienalga tur kā sveci zem pūra, vārdu sakot, dara ar savu vārsmu to, ko uzskata par vajadzīgu?

Kurā brīdī uzrakstītais ir uzskatāms par dzejoli? Kā to notvert un pierakstīt? „Patersons” ir kā mazs, augšpēdus iefiltrēts „pareizo atbilžu” pielikums testa beigās.  Atliek vienīgi noskatīties, lai saprastu, ka nepareizo atbilžu nav. Nav tāda mehāniska „apsēdies pie galda un pieraksti četrrindi ar divām atskaņām” rituāla, kas viennozīmīgi garantētu jaunu dzejoli.  Dzejolim ir jānāk dabiski. Dzeja – tā ir mirkļa apgaismība.  Tā ir kā negaidīta ideja, kas tevi piemeklē mirkli pirms miega, vai pirmā doma, kas iešaujas prātā, kolīdz no rīta atver acis (kā tas visbiežāk notiek ar mani). Tas ir satori, braucot autobusā uz skolu vai gremdējoties dušā pēc smaga darba. Taču, tajā pašā laikā, lai arī izskatās tik acumirklīgs un pēkšņš, dzejolis patiesībā ir kā labi nogatavojies vīns, mucā, kaut kur Francijas vīna laukos: tas nāk, kā ilgi gaidīts, pamatīgi nobriedušu, zemapziņā izlolotu domu rezultāts. Kā jaundzimusī atvase plaukstošajā ģimenē.

Un Patersons, savukārt, ir kā  tāds Dieva sūtnis uz Zemes (kurš, turklāt, arī vizuāli atbilst maniem priekštatiem par Jēzu), kas jaunā gaismā izceļ un parāda mums visiem (jo sevišķi, apjukušiem dzejniekiem) skaudro, acīmredzamo patiesību, ka dzeja patiesībā ir tikai „ūdenī ierakstīti vārdi”. Tās ir gaisā noķertas domas, vārdos ietērpti dzīves momentuzņēmumi, kas dzimst no notikuma, pārdzīvojuma, sajūtas, un pieredzes priori.  Tu patiesi nevari apsēsties un tā vienkārši uzrakstīt. Filma ir nerakstīts pierādījums, tam, ka nepastāv viens tāds pareizais rituāls, kura laikā top dzeja, līdz ar to, būt dzejniekam nav arī nekas nepareizs.  Dzejnieks, vienalga, vai viņš būtu acīmredzama literatūras ikona, kam jau ierādīta vieta skolēnu literatūras mācību grāmatās, vai tikai vienkāršā autobusa šoferī iemiesojies apslēptais radošais gars, ir un paliek pakļauts tādiem pašiem Visuma likumiem un dabas instinktiem, kā pārējie cilvēki. Vai dzīvnieki, ar rūgtu nožēlu jāpiebilst.

Mēs tiekam ierauti poētiskā Patersona patētiskajā Patersonā, kur vērojam vienu nedēļu garu fragmentu no viņa dzīves dienišķās rutīnas.  Šī nianse acīmredzami brīdina, ka filmai būs raksturīga monotonitāte un savdabīgs lēnprātīgums, taču tieši tas ir tas, kas vajadzīgs, lai palīdzētu uztvert nianses - gluži kā siets, kurā graudus atsijā no pelavām. No vienas puses, tādas smalkas kulminācijas galotnes tiešām pietrūka; no otras - par to nav ko pārmest, jo tieši tāds  - liegs un koncetrēts - arī ir režisora Džima Džārmuša unikālais rokraksts, kādā viņš darina visas savas filmas.

Paldies par „Patersonu” ir jāsaka ne tikai viņa tēvam Džārmušam, bet arī rakstniekam, redaktoram, tulkotājam Ronam Pedžetam par viņa ieguldīto radošo artavu tieši dzejoļu formātā, jo saprotams, ka Ādams Draivers pats nekādas vārsmas nav no pirksta izzīdis. Kas attiecas uz paša galvenā varoņa atveidotāju, atliek tikai mēmi applaudēt. Ādams pats uz saviem pleciem ir meistarīgi iznesis visu Patersona dzīves rūgtumu, tostarp, varonīgi pārdzīvojis viņa, jāsaka, ar mānijām apsēsto sievu, kas cita maluma cilvēkus būtu noteikti padarījusi traku. 

Viņš – lirisks autobusa šoferis bez mobilā telefona, viņa – gluži nepiedodami kaismīga melnbalto toņu triepēja un kēksiņu cepēja ar lielām ambīcijām par kantrīmūziķes karjeru, kuru man personīgi būtu gribējies izlikt ar visu suni aiz mājas durvīm jau otrdienas vakarā. 

Jau otrdienas vakarā man nabaga Patersona paliek žēl;  ne tikvien sieva nebeidz uzmākties ar savām kaislībām, arī darbā, vadītājs bez īpaša iegansta mīl paraudāt Patersonam par savām nedienām... Vai kāds arī kādreiz aizdomāsies par to, ko vēlas viņš? Patersons?

Pati būdama viena no Latvijas lielākā saldumu simbola vārda nesējām, piekrītu, ka arī paša vārds dažkārt var kļūt bezgala nomācošs, īpaši, ja to vazā uz katra stūra pilsētā, kurā tu dzīvo.   Patersons vispār ir cilvēks, ar kuru daudzējādā ziņā spēju identificēties un just viņam līdzi, visspēcīgāk tieši filmas iegruvuma (nevis kulminācijas!) brīdī, kas, lai lieki neizmuļļātos, notiek vienā „savādā atgadījumā ar suni naktī”. Varam būt droši, ka Mārvins sagādās patiesas ugunskristības Patersona liriskajam es. Par iegruvumu to jāsauc tāpēc, ka filmas monotonitāte ir tieši tik vienmērīga un rimta, ka nekādu KULMINĀCIJU, kā mēs to parasti pazīstam, nemaz nepiedāvā, atstādama skatītāju paša pārdomu un sajūtu varā. Taču, lai nu kā tur būtu ar skatītāja sajūtu gammu un autora izvirzītajiem mērķiem, filmas sausais atlikums ir skaidrs un tīrs: Cilvēka iekšējā dziņa nemainās un, kā droši vien sacītu Mihails Bulgakovs – manuskripti nedeg. Dzejnieks ir un paliek dzejnieks, lai arī cik Mizerijas stātos viņam ceļā (*Stīvena Kinga pazinēji droši vien piekrītoši pamāj ar galvu*).  

Filma patiks mazo lietu un dzīves sīkumos ieraugāmā skaistuma cienītājiem.

 (vai pamanījāt „Kill your Darlings” grāmatu Patersona pagrabstāva grāmatplauktā, un nevilšo repliku par Alenu Ginsbergu padsmit minūtes uz priekšu? Vai kāds saskaitīja, cik dvīņu pāru Patersons ikdienā satiek uz ielas vai autobusā?) Savulaik, bez mazākās nojautas par Dž.Džārmuša klātbūtni tajā, noskatījos filmu „Izdzīvo tikai mīlētāji” (2013), kas tobrīd šķita spīdoša parodija (šī vārda pozitīvākajā nozīmē) valdošajām klišejām amerikāniskajā vampīrkino. Patersons un Mīlētāji gan ir divas gluži nesalīdzināmas vienības, toties, līdz ar „Patersonu” Džārmušs ir pacēlis sevi jaunā kvalitātēt un apzināti kļuvis par potenciālo izziņas avotu, ko vērts rakt vēl tālāk. Pavisam noteikti, manā „must see” filmu sarakstā, rindas kārtībā iekārtosies arī viņa radošais portfolio („Stranger than Paradise” 1984, „Coffee and cigarettes” 2003 un citas). Ko par autoru pastāstīs tās – vēl redzēsim.

NĀVE – TĀS  NAV BEIGAS

Autori: Nils Sakss, Jurģis Liepnieks

Gads: 2014

Latvija

431 lpp

Par šo, kliedzoši jūraszaļajos vākos, ar zeltīto miroņgalvu (kurai, turklāt, trūkst aptuveni 2/3 apakšžokļa zobu) rotāto grāmatu es uzzināju kaut kad neprātīgi sen, pavirši šķirstot „Veto Magazine” jaunākās literatūras sadaļu. Tobrīd šis literatūras jaunums mani nepavisam neuzrunāja, un, labi, ka tā. Mēdz teikt, ka visam savs laiks, un, rādās, ka arī šim darbam īstais brīdis bija pienācis tieši tagad, kad ANO ir starptautiski atzinusi Latviju kā Ziemeļeiropas (nevis Austrumeiropas!) valsti. Šī ģeogrāfiskā reorganizācija nu padara šo grāmatu ne tikai par vienu rupju faktu kļūdu bagātāku, bet arī par vēsturisku artefaktu, kurā varam lasīt par laikiem, kad Latvija vēl bija „bijusī Padomju Savienības valsts”. Nezinātājam varētu likties, ka es te gvelžu tukšā dūšā, bet, ticiet man, šī austrumu / ziemeļu klasifikācija grāmatas saturā ir ļoti no svara.

Tātad. No kura gala lai sāku piekasīties? Labi, vispirms paslavēšu. Grāmata ir labs divu autoru kopdarbs... Tiešām labs. Nepavisam ne slikts, taču, arī, ne izcils. Jā, netrūkst  ne spriedzes, ne mistikas ne cilvēciguma ne detektīvintrigu ne, khm, vulgāras erotikas.

BET.

Ļaudis tic, ka divas galvas esot gudrākas nekā viena, tomēr, rakstnieks, pēc savas būtības ir egoists, un, kas labs var sanākt, kad divi Egoisti mēģina salikt kopā grāmatu? Nu perdóneme, bet tas literatūrā, man šķiet, ir ļoti riskants pasākums. Dabā tā iekārtots, ka cīņā par medījumu / mātīti / labākā spermatozoīda titulu uzvarētājs ir viens. Un pie altāra, kāzās, jaunais pāris arī jau nav jaunais trio... Vārdu sakot, 

džekiem grāmata sanākusi kā Šveices siers – laba un sātīga, bet ar lieliem caurumiem, kas, droši vien tapuši, savā starpā plēšoties par saturu un grāmatas tipāžiem.

 Tā es jūtu.

Lāgiem traucēja garie militārā un politiskā rakstura apraksti. Nesaku to tāpēc, ka mani šīs tēmas neinteresētu, gluži otrādi. Problēma ir tajā, ka pēc tik baigas akcentēšanas un nemitīgās uzsvēršanas uz kopējā notikumu fona, šīs detaļas piedzīvja visnotaļ pieticīgu revanšu. Vispār likās, ka grāmatas  pamatideja pasniegta otrišķīgi, abi kungi apvienojušies „vīrs un vārds” savienībā tikai lai izmantotu izdevību caur poētiskiem zemtekstiem izgāzt žulti par Latvijas valdību, dažādām iekšpolitiskām, ārpolitiskām un sociālām problēmām. Bet tas laikam tāds tipiski vīrišķīgs pieskāriens.

Lai arī teicami izdomāta stāsta būtība un problēma, pasniegta izjustā trillera mērcē, grāmatā palicis daudz neattīstītu un nepabeigtu sižeta līniju. Vēstījums ir izstiepts un aizpildīts ar visu ko, kā tāds zirnekļa tīkls, kurā sadzīts daudz jo daudz apetelīgu mušiņu, bet zirneklis, pēdējā brīdī bijis no gaidīšanas tik izbesījies, ka apēdis tikai vienu. Beigas bija par strauju, par paviršu, par īsu. Es tomēr gribēju zināt, kas notika tālāk: ar Sāras karjeru, (kura grāmatā bija iztirzāta tik smalki, ka likās, ka arī tā būs iemantojusi kādu fundamentālu nozīmi visā, kas notiek), ar Sāras un Fērdža attiecībām (tas pats), ar Mareku, ar viņa ģimeni Liverpūlē, ar ģimeni Latvijā, ar Pulkvedi, ar... Ar visiem! 

Izlasot pēdējo teikumu, es sajutos tā, it kā grāmatas sižeta vidū būtu nomiris pats autors.

 (Es sajutu nāves enerģiju, hehe).  Bet nāve taču nav beigas! Tad kāpēc joprojām tik daudz neatbildētu jautājumu?

Ja kādudien veikalu plauktos ieraudzīšu arī turpinājumu šim darbam, tad šī nekrietnība tiks piedota, jo patlaban saturs kauktin kauc pēc otrās daļas. Neraugoties uz to, varu ar prieku atzīt, ka šī ir viena no retajām grāmatām pēdējo gadsimtu laikā, kuru izlasot tā vien gribas ātrāk tikt līdz beigām (piekrītu J.Joņevam – sedzot roku priekšā vēl neizlasītajām rindām), jo nemitīgi pavada tā nervus kutinošā sajūta, narkotiskais „vēlvienudevuvajag” stāvoklis, kaut arī brīžiem lasīt jau konkrēti noriebjas, bet tu nevari atteikties, tu zini, ka šis maratons ir jāpabeidz... Pat, ja arī beigas tev sagādās vilšanos.

Jā, tāds ir tas labu grāmatu spožums un posts. Es sen nebiju literatūrā baudījusi ko tik svaigu, tik laikmetīgu, tik spraigu, tik potenciālu. Tomēr... Varbūt pie vainas mana pārmēru lielā literatūras pieredze, kurā esmu izlasījusi jau teju visus iespējamos sižetus, un nu jau mani ir grūti ar kaut ko pārsteigt (tostarp, grāmatā ietverto reinkarnācijas tēmu, ko pazīstu pat labāk nekā savu vislabāko draudzeni), bet, jā, es izpaliku bez īpaša pārsteiguma momenta. Bez tam, abu sižetisko līniju sasaistes punkts visu notikumu izskaņā, kaut arī paredzams, man, arī kā gana rūdītam lasītājam, tomēr lika vilties. Pārāk kails.

Bet, varbūt – varbūt, ka šeit stāsts vairs nav par beigām, bet par ceļu, kas bija jānoiet, lai sasniegtu mērķi - gan Pulkvedim, gan Sārai, gan Marekam. Nejau mērķis ir svarīgs bet ceļš. Un cilvēki. Un to jau nu Sakss un Liepnieks pratuši uzburt gana kolorītu un kreptīgu. Ja jāsalīdzina abu autoru rokraksti, tad britu sižetiskā līnija man patika vislabāk. 

Jebkurā gadījumā, grāmata, ko izlasīt katram latvietim un katram britam. Satuvinās. 

Ja ne satuvinās, tad – vismaz mazinās virkni aizspriedumu, ko tik uzkrītoši izsmej šī grāmata.

„Viņš nevienam nepiederēs, jo pieder tikai glezniecībai,” /María Picasso y López/

Grāmata: “Kopā ar Pikaso” - Fransuāza Žilo x Karltons Leiks (1965)

Pirmais biogrāfiskais dosjē, ko savā mūžā izlasīju, bija par Ādolfu Hitleru, 16 gadu vecumā. Patiesībā, slavenu cilvēku biogrāfijas mani nekad nav interesējušas. Nu, vismaz līdz tam. Pirmā biogrāfija, kura mani vairāk vai mazāk apzināti ieintriģēja, kādreiz piederēja Frīdai Kalo, taču to tā arī vēl neesmu izlasījusi. Tā vietā, pirmais patrāpījās stāsts par nenotikušo mākslinieku Ādolfu un tagad, divus gadus vēlāk tas ir Pablo Pikaso. Ironiskā kārtā, kaut kā tā nu būs sagadījies, ka visas biogrāfijas, ko lasu, ir par narcistiskiem, necilvēcīgiem māksliniekiem. Tāds bija Ādolfs Hitlers, tāds bija Pablo Pikaso un, ja ne gluži necilvēcīga, tad, pavisam noteikti, izcili narcistiska būs arī Frīda Kalo. Pirmais un Otrais pasaules karš, mīlestība pret modernisma mākslu un zvērīgs pašvērtējums – tās ir visas trīs personības vienojošās iezīmes.

Kāds bija Pablo Pikaso?

Lai piedod man dižā mākslinieka dvēsele un viņa talanta cienītāji, bet šī grāmata pilnībā sagrāva visas manas ilūzijas  par senjoru Pikaso.

Pablo bija absolūts bezkompromisa cilvēks un pilnīgi nesmalkjūtīgs ciniķis. Būdama māksliniekam vistuvāk, - pie pašas sirds, - Fransuāza Žilo lappusi pa lappusei atklāj damatisku mākslinieka psiholoģisko portetu. Taisnība ir tiem, kuri tic, ka dabā it visā valda līdzsvars: ja tā kādu nesavtīgi apveltījusi ar milzīgu talantu, tam noteikti kaut kas, tik pat nesaudzīgā daudzumā ir atņemts; Pablo Pikaso milzīgais talants aizstāja pilnīgo cilvēcīguma trūkumu. Nudien! Lasot Pikaso biogrāfiju, biju bezmaz vai spiesta samierināties ar šo mākslinieku, jo jau pirmajās lappusēs mani sagaidīja rūgta vilšanās viņa smagajā raksturā. Pieņemt un iemīlēt īsto Pikaso no jauna spēju tikai pēc zināma laika.

Pablo Pikaso īstā un vienīgā bija Ota, un tik raksturīgā kulšanās pa bohēmisko sabiedrības krējumu: grāmatā daudzviet pieminēti tādi 20.gadsimta radošās blices milži, kā Anrī Matiss, Žans Pols Sartrs, Čārlijs Čaplins, Pols Eliārs, Haims Sabartess, Frānsiss Skots un Zelda Ficdžeraldi, un citi ne mazāk slaveni laikabiedri, par ko šo cilvēku kvēlākie fani viņu varētu tikai apskaust. Pablo teicami prata par sevi atstāt pārliecināta un valdzinoša mākslinieka iespaidu sabiedrības acīs, tomēr privātajā dzīvē cīnījās ar dažādām likstām, no kurām lielākā, domājams, bija viņa paša raksturs un domāšanas veids. Grāmatu lasot, gluži vai palika žēl Fransuāzas Žilo. Daudzi viņa uzskati ir visnotaļ pretrunīgi, tādi kuri nesaskan ar vispārpieņemto morāli un pareizo, vēlamo cilvēka viedokli par lietām. Kur nu vēl par daiļo dzimumu.

Es noteikti būtu pametusi mākslinieku jau pirmajās pārdesmit lappusēs, taču Fransuāza arvien padevīgi dzīvoja līdzi Pikaso un viņa kaprīzēm, gluži kā tāda modernisma ēras Džeina Eira. Laikmeta untumi... Gluži vai jābrīnās, kā viņi atrada ceļu viens uz otra sirdi, jo Pablo jūtas pret Fransuāzu nebija viennozīmīgas, un varēja redzēt, ka ar laiku, sākotnējās simpātijas un jūtu ķīmija sabrūk līdz platoniskai pieķeršanās atkarībai. No vienas puses, varētu uzteikt Fransuāzas prasmi atrast īsto pieeju saskarsmē ar šo mākslinieku – tik patmīlīgu melanholiķi ar asu mēli un neciešamām grūtsirdības lēkmēm, tomēr... Varbūt, viņi viens no otra būtu guvuši vairāk, ja būtu gājuši katrs savu ceļu. Vai, vismaz vienādi mīlējuši. Nu jā, nekad jau nevar zināt, kā būtu, ja būtu, taču, par vienu varam gūt apstiprinājumu: 

„Dzīve kopā ar viņu nekad nevarētu būt harmoniska un nemākslota”.

Ar šādu ironisku piezīmi Fransuāza komentē pati savas attiecības ar Pikaso. Grāmatā daudzviet atklājas Pikaso vētrainā daba, necilvēcīgā attieksme pret sievietēm un absolūtā neprasme mīlēt un piederēt. Pa īstam. Sievietes viņam dzīvē kalpoja tikai kā falsas mūzas viņa šedevriem, un bija tikai vājš vidutājs starp diviem lielākajiem viņa dzīves smagsvariem: glezniecību un paša vientulību. „Todo es nada” un „es mirstu nost jo nevaru nomirt” bija mākslinieka iemīļotākās tēmas kuros spilgti un nepārprotami atklājas viņa pesimistiskais pasaules skatījums, kuru gaišākos brīžos viņam labpaticis norakstīt kā „mēslukastes filozofiju”.

Es atceros, viņgad, tas laikam bija 2015.gadā – Latvijas Mākslinieku Apvienības telpās es apmeklēju izstādi, kas veltīta Pikaso tandēmam ar Dalī. Tā bija mana pirmā, apzinātā iepazīšanās ar mākslinieku, un, jāteic, ka Pikaso Piekāsa jau toreiz. Ar Salvadoru viss ir skaidrs – viņa krāsās es iemīlējos jau uzreiz, tomēr no Pablo biju cerējusi sagaidīt ko vairāk. Varbūt ne visai veiksmīgi izvēlēta keramikas tēlniecības darbu kolekcija, varbūt es viņu pārāk slikti pazinu, bet varbūt, ka es tomēr jūtu cilvēkus labāk, nekā līdz šim domāju, ka jūtu, un varbūt mākslas darbiem – un mūsu radošās enerģijas darba augļiem vispār – patiešām piemīt spēcīga enerģētiskā saikne, kas liek tev saprast, vai tu gribētu kādreiz ar šo cilvēku satikties pie tējas tases un parunāt, kaut arī no darbiem jau esi uzzinājis daudz vairāk, nekā jebkad uzzināsi no viņa vārdiem. Bet varbūt arī pati Fransuāza man ir pilnībā sabojājusi visu priekštatu par Pikaso personību, tomēr realitāte nu ir acīmredzama un Spānijas dienvidu saulē izauklētais mākslas dižgars patiesībā ir viena skaudra, auksta sniega čupa uz galvas.

Lūk tādi, un vēl citādāki šī mākslinieka tumšie ūdeņi. Varētu domāt, ka tagad, kad esmu ar baudu nozākājusi Pablo un viņa daiļradi, atliek izdarīt secinājumus, ka man viņā nekas nepatīk, bet nē, tā gluži nav. Man iepatikās jaunatklātais fakts, ka viņš rakstīja dzeju (ak, nu protams, kā gan citādi). Un, vispār, grāmatā ir ļoti daudz labu citātu. Lai arī skarbs pēc dabas, mākslinieks prata izcelties ar apbrīnojamu viedumu savos vārdos un nesaudzīgajā pasaules skatījumā, bez kura Pablo nu vairs nevarēšu iedomāties.

Ja Pikaso pats būtu glezna, tad tā noteikti būtu fragmentāra, kubisma manierē ieturēta Malagas piejūras ainava, un visas krāsas un formas tajā būtu ar biezu, melnu satvaru – kontūrlīnijas, kuru melnums nenomāc, bet tieši izceļ to mazumiņu krāsaino un dzīvespriecīgo šķautņu Pikaso personībā. Ļaunums, kas neiziet no rāmjiem un nepaliek neglīts, bet pats ir rāmis, lai vienādiņ saturētu kopā mākslinieka „es” un viņa pāri plūstošo talantu, ļaujot tam realizēties pareizajā gultnē, nevis izšļakstīties visapkārt, haosā, ko, starpcitu, impresionisma kvēlākie pretinieki eleganti nolamā par „nelietderīgu krāsas izšķērdēšanu”.

Un vispār, manai mammai bija taisnība, kad viņa teica, ka mākslinieki nekam neder. 

“One shall be writing only about what have experienced or, what nobody knows at all.” -random writer in a random book via random library book-shelve i once found but remember nothing about -  

Izdošanas gads: 1945, Apvienotā Karaliste

Žanrs: antiutopiskais romāns, pasaka

Džordžs Orvels (īstajā vārdā – Eriks Arturs Blērs), dzimis 1903.gada 25.jūnijā, miris 1950.gada 21.janvārī, bija angļu rakstnieks, žurnālists un kritiķis, kurš ir autors tādām  pasaulē slavenām politiskajām satīrām kā „1984” un „Dzīvnieku ferma”. Dzimis Indijā, pārcēlies uz Angliju, kur viņam radusies nepatika pret Anglijas šķiru sistēmu. Tas, līdztekus citiem gūtajiem priekštatiem par politisko vidi un notikumiem pasaulē, kalpo kā ievirze visam viņa literārajam portfolio un vērienīgajiem sasniegumiem rakstniecībā, jo par viņa darbos paustajām idejām cilvēce runā vēl šodien.

Bērnībā man šķita, ka Džordža Orvela „Dzīvnieku ferma” patiešām ir pasaka bērniem par dzīvniekiem.  Tad es izaugu un uzzināju, ka tā nepavisam nav, un droši vien, būtu smagi vīlusies, ja būtu sākusi to lasīt agrīnajos sākumskolas gados, kad mani pirmoreiz ķēra pamatīga apsēstība ar grāmatu lasīšanu. Tolaik es lasīju visu, un ātri. Vienīgi grāmatas par dzīvniekiem man nu nekādi nepatika (pat A.A.Milna stāstā par Vinniju Pūku mans mīļākais varonis bija Kristofers Robins).

Tad es paaugos. Un tad es sailgojos pēc kādas bērnišķīgi naivas lasāmvielas. Un man ienāca prātā, ka beidzot ir laiks izlasīt bērnībā tik nīsto „Dzīvnieku fermu”.

Sākot lasīt, ātri vien apjautu, ka „Ziemassvētku vecītis neeksistē” (SPOLIER ALERT!!!) un visas manas bērnības ilūzijas par šo grāmatu, smagi atdūrās pret faktu, ka tā patiesībā ir politiskā satīra par vienu no melnākajiem laikiem cilvēces vēsturē.

Dzīvnieku ferma  - ironijas caurvīta alegoriska pasaka, kuras ideju Orvels nolūkojis no Josifa Staļina personības un viņa iedibinātās dzīves kārtības Padomju Savienībā. Katram no pasakā darbojošajiem tēliem pastāv arī prototips reālajā dzīvē, tā laika sabiedrībā, un tālab derētu ņemt talkā kādu uzskates materiālu, kur izskaidrots šīs pasakas politiskais zemteksts. Bet, to vislabāk darīt tikai pēc grāmatas izlasīšanas.  Droši varu sacīt, ka pasakā ir pārstāvēti visi spēlētāji, sākot ar pašiem diktatoriem un līdz pat tik prestižā aroda laureātiem, tēvzemes censoņiem un taisnības cīnītājiem - čekistiem.

Orvels trāpīgi parāda, kā politiķi manipulē ar cilvēku prātiem, izmanto sarežģītu un gudru valodu, lai radītu iespaidu, ka viss ir nopietni un augstāko mērķu vārdā, lai neraisītos strīdi un iebildumi. Parāda viņu nehumānās darbības un savtīgos mērķus. Izgaismo melīgo valdības solījumu raksturu līdz ar sabiedrības veģetēšanos un prāta nozombēšanos absurdu likumu priekšā. Soli pa solim, idejas un mērķi, ko dzīvnieki sev nosprauduši pasakas sākumā, ātri vien apsviežas par 180° grādiem un beigās, tie, kuri, jāsaka, palikuši dzīvi, apjēdz, ka viņi visu šo laiku ir tikuši muļķoti, un šī sāga nepavisam vairs nav par to, par ko tai bija jābūt. Jo sevišķi jau nu brīdī, kad, tieši tik baiss un ironisks žests, kā cūkas nostāšanās uz pakaļkājām - beidzot salauž animālisma pirmatnējos principus līdz pēdējam.

Beigās lasītājs apzināti ir atstāts ar bezcerības sajūtu, ka nedz notikušo, nedz pašu dzīvnieku iedibināto sistēmu vairs izmainīt nav iespējams. Džordžs Orvels ar vienkāršu salīdzinājumu – dzīvnieku fermas formātā – parāda, cik ļoti totalitārisms un personības kults kaitē sabiedrībai ilgtermiņā.Svarīgākā atziņa, pie kuras nonācu, izlasot pasaku, ir, ka patiesībā, vara jebkura indivīda rokās darbojas vienādi un agri vai vēlu nonāk pretrunā ar pašu indivīdu. Līderisms, kas pāraug neracionālā varaskārē ir pielīdzināms medikamentiem –  vajag tikai atrast robežu, kuru pārkāpjot tās iegūs atkarību izraisošas narkotikas efektu, bez kuras ķermenis vairs nespēj funkcionēt.

Kristians Brekte. Personālizstāde izstāžu zālē “Arsenāls”. 

APSKATĀMS: 02 12 2016 - 12 02 2017

Varbūt par to liek domāt autora vārdā jaušamās asociācijas ar vienu no pasaules vēsturē nozīmīgākajām personībām, varbūt viņa mākslas darbos iztirzātās tēmas – nāve, ticība, amoralitāte, seksualitāte, ciešanas, karš, militārisms, - varbūt viss kopā, bet varbūt tā ir vienkārši tīša sajūta: taču man šķiet, ka Kristiana Brektes personā esam piedzīvojuši Jēzus Otro Atnākšanu – tikai šoreiz, pilnīgi citādākā, brutālākā veidā, aptuveni tādu, kā to vienmēr esmu iztēlojusies – burtiski augšāmcēlušos no mirušajiem.

Kristians Brekte var būt mūsu laikmetam pateicīgs – šodien pieejamās tehnoloģijas un daudzveidīgās mākslas tehnikas teicami kalpo viņa radošajai izpausmei un vajadzībām. Brekte prasmīgi pielieto visus iespējamos mākslas darba formātus – no klasiskas redzes gleznas līdz gaismai, skaņai un pat smaržai(jeb smakai), tādējādi izdabājot visām cilvēka maņām – redzei, dzirdei, smaržai, ja kādam labpatīk piedurt pirkstu, tad arī taustei, tikai garšu šoreiz aizvieto maņa „emocijas” – kas, manā gadījumā, bija absurds pārsteigums, WHAAAAAT THE ACTUAL F**K tikko ienākot Arsenāla vestibilā, kur mani sveicina ērmīgas instalācijas un skaņas haoss. Diezin kā jutās izstādes uzraudzes un administratore, cauru dienu – ar skaņu slāpējošām austiņām! - sēžot tādā pārpasaulīgā Brektes skaņu mežā.

Par gaismu izmantojumu izstādes telpās – ja to arī drīkst uzskatīt par vienu no mākslas darbiem – gribētu Brekti un izstādes kuratorus uzslavēt jo īpaši. Nekad iepriekš gaismēnu izvietojums telpā mani tā nav piesaistījis – šeit, jāatzīst, ka tas piešķir izstādei tās sevišķo auru un pirmoreiz es pamanu tā nozīmi. Vizuālās mākslas stundās jau izsenis man ir mācīts par apgaismojuma nozīmību fotogrāfijā un glezniecībā, taču šeit no jauna un vēl spēcīgāk gaisma izstāsta savu stāstu. Gaismas neesamība ļauj un liek sajusties kā ellē; lavierējot starp Brektes motīviem – galvaskausiem, nāvi, melno un balto, vārnām un skeletiem, maskētiem cilvēku portretiem, kuru dobās acis tevi vēro – palika karsti. Kas to lai zina, vai senā militārā noliktava šodien manipulēja ar apkuri uz ziemas slapjdraņķa rēķina, vai man tā tikai izilkās, bet, izstaigājusi pa perimetru un pēdīgi atskatījusies uz visiem izstādes objektiem vēlreiz, patiešām sajutos kā uz pusstundiņu nokāpusi Ellē un izsprukusi cauri visiem deviņiem elles lokiem. Gluži, kā toreiz, Dantes „Dievišķajā komēdijā”.

Jura Dimitera personālizstāde „Priekškara paslēpes”, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā.

APSKATĀMS: 17 11 16 - 29 01 17

Es esmu cilvēks, kurš pret mākslu attiecas tāpat, kā pret baznīcu – ar lielu pietāti un cieņu, bet piekopju neregulāri, proti, Ziemassvētkos, Lieldienās un ārzemju ceļojumos, kad tūristu takām gribas piešķirt kādu kultūrvēsturiski krasāku pagriezienu.  Tāpēc brīdī, kad nokāpu Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pagrabā un palūkojos aiz „priekškara”, Juris Dimiters kļuva par patīkamu jaunatklājumu mākslas Visumā, vismaz tajā tā daļā, kuru jau esmu paguvusi izpētīt. Zināms, ka tāpēc arī viņa radniecība ar Džemmu Skulmi man sagādāja pārsteigumu. Ar to jāsecina, ka ābols no ābeles tālu nekrīt, un Dimitera mākslinieciskajā izjūtā patiešām atklājas labi izturēts mākslinieka DNS kods. Tas tikai mainās līdzi laikam, un tālab runā attiecīgā laikmeta cilvēkam, tātad, man saprotamā un vienkāršā valodā.

Tā arī ir būtiskākā nianse ko pamanīju, vērtējot izstādi kopumā: Dimiters ir pieejams sabiedrībai un viņa darbi runā paši, droši vien tāpēc izstādē nekur nebija manāmi nekādi diži izsmeļoši paskaidrojumi par darbiem un to nozīmi, vēsturi, mākslinieku. Darbi uzrunāja ar savu krāsainību un vieglo uztveramību, varbūt tas arī iemesls, kāpēc galerija ar Rīgas melnbaltajiem portretiem un pelēkās skices izstādes sākumā, teju vispār nepiesaistīja manu uzmanību, tomēr tas neliedz tām būt un palikt kā secīgam mākslinieka radošā progresa rādītājam.

Dimiters darba vēstījumam izmanto paradoksu, ironiju, metaforu, pārsteigumu. Gleznas un plakāti ieturēti modernisma ērai raksturīgā kubisma un sirreālisma mikslī, tie ir koši un fragmentāri, rotaļīgi, parodiski, izaicinoši. Raksturot var dažādi, un tas arī man patika visvairāk, ka darbs it kā aicina uz dialogu ar to, raisa manī vieglas, sadzīviskas pārdomas un rosina runāt par kaut ko, pretēji darbiem daudzās citās izstādēs, kuras esmu apmeklējusi – tās laikam vairāk ir bijušas vērstas uz „nerunīgo” konceptuālismu un pārmēru laikmetīgo mākslu.