#gramatas

Grāmatas Spiedze apskats: Paulo Koeljo.

“Spiedze” Grāmatas apskatas Paulu Koelju   Grāmata “SPIEDZE” ir par Margaretu Zell, kas bijusi reāla persona. Visi grāmatā minētie fakti ir patiesi, tomēr autors Paulo Koelju piezīmēs raksta, ka ir piedomājis klāt dažus dialogus, sakausējis vairākas sievietes dzīves epizodes vienā, mainījis vairāku notikumu hronologisko secību un izmetis no vinas biografijas visu, ko uzskatīja par šim stāstam…

[vc_row][vc_column][vc_column_text]

“Spiedze” Grāmatas apskatas Paulu Koelju   Grāmata “SPIEDZE” ir par Margaretu Zell, kas bijusi reāla persona. Visi grāmatā minētie fakti ir patiesi, tomēr autors Paulo Koelju piezīmēs raksta, ka ir piedomājis klāt dažus dialogus, sakausējis vairākas sievietes dzīves epizodes vienā, mainījis vairāku notikumu hronologisko secību un izmetis no vinas biografijas…

NĀVE – TĀS  NAV BEIGAS

Autori: Nils Sakss, Jurģis Liepnieks

Gads: 2014

Latvija

431 lpp

Par šo, kliedzoši jūraszaļajos vākos, ar zeltīto miroņgalvu (kurai, turklāt, trūkst aptuveni 2/3 apakšžokļa zobu) rotāto grāmatu es uzzināju kaut kad neprātīgi sen, pavirši šķirstot „Veto Magazine” jaunākās literatūras sadaļu. Tobrīd šis literatūras jaunums mani nepavisam neuzrunāja, un, labi, ka tā. Mēdz teikt, ka visam savs laiks, un, rādās, ka arī šim darbam īstais brīdis bija pienācis tieši tagad, kad ANO ir starptautiski atzinusi Latviju kā Ziemeļeiropas (nevis Austrumeiropas!) valsti. Šī ģeogrāfiskā reorganizācija nu padara šo grāmatu ne tikai par vienu rupju faktu kļūdu bagātāku, bet arī par vēsturisku artefaktu, kurā varam lasīt par laikiem, kad Latvija vēl bija „bijusī Padomju Savienības valsts”. Nezinātājam varētu likties, ka es te gvelžu tukšā dūšā, bet, ticiet man, šī austrumu / ziemeļu klasifikācija grāmatas saturā ir ļoti no svara.

Tātad. No kura gala lai sāku piekasīties? Labi, vispirms paslavēšu. Grāmata ir labs divu autoru kopdarbs... Tiešām labs. Nepavisam ne slikts, taču, arī, ne izcils. Jā, netrūkst  ne spriedzes, ne mistikas ne cilvēciguma ne detektīvintrigu ne, khm, vulgāras erotikas.

BET.

Ļaudis tic, ka divas galvas esot gudrākas nekā viena, tomēr, rakstnieks, pēc savas būtības ir egoists, un, kas labs var sanākt, kad divi Egoisti mēģina salikt kopā grāmatu? Nu perdóneme, bet tas literatūrā, man šķiet, ir ļoti riskants pasākums. Dabā tā iekārtots, ka cīņā par medījumu / mātīti / labākā spermatozoīda titulu uzvarētājs ir viens. Un pie altāra, kāzās, jaunais pāris arī jau nav jaunais trio... Vārdu sakot, 

džekiem grāmata sanākusi kā Šveices siers – laba un sātīga, bet ar lieliem caurumiem, kas, droši vien tapuši, savā starpā plēšoties par saturu un grāmatas tipāžiem.

 Tā es jūtu.

Lāgiem traucēja garie militārā un politiskā rakstura apraksti. Nesaku to tāpēc, ka mani šīs tēmas neinteresētu, gluži otrādi. Problēma ir tajā, ka pēc tik baigas akcentēšanas un nemitīgās uzsvēršanas uz kopējā notikumu fona, šīs detaļas piedzīvja visnotaļ pieticīgu revanšu. Vispār likās, ka grāmatas  pamatideja pasniegta otrišķīgi, abi kungi apvienojušies „vīrs un vārds” savienībā tikai lai izmantotu izdevību caur poētiskiem zemtekstiem izgāzt žulti par Latvijas valdību, dažādām iekšpolitiskām, ārpolitiskām un sociālām problēmām. Bet tas laikam tāds tipiski vīrišķīgs pieskāriens.

Lai arī teicami izdomāta stāsta būtība un problēma, pasniegta izjustā trillera mērcē, grāmatā palicis daudz neattīstītu un nepabeigtu sižeta līniju. Vēstījums ir izstiepts un aizpildīts ar visu ko, kā tāds zirnekļa tīkls, kurā sadzīts daudz jo daudz apetelīgu mušiņu, bet zirneklis, pēdējā brīdī bijis no gaidīšanas tik izbesījies, ka apēdis tikai vienu. Beigas bija par strauju, par paviršu, par īsu. Es tomēr gribēju zināt, kas notika tālāk: ar Sāras karjeru, (kura grāmatā bija iztirzāta tik smalki, ka likās, ka arī tā būs iemantojusi kādu fundamentālu nozīmi visā, kas notiek), ar Sāras un Fērdža attiecībām (tas pats), ar Mareku, ar viņa ģimeni Liverpūlē, ar ģimeni Latvijā, ar Pulkvedi, ar... Ar visiem! 

Izlasot pēdējo teikumu, es sajutos tā, it kā grāmatas sižeta vidū būtu nomiris pats autors.

 (Es sajutu nāves enerģiju, hehe).  Bet nāve taču nav beigas! Tad kāpēc joprojām tik daudz neatbildētu jautājumu?

Ja kādudien veikalu plauktos ieraudzīšu arī turpinājumu šim darbam, tad šī nekrietnība tiks piedota, jo patlaban saturs kauktin kauc pēc otrās daļas. Neraugoties uz to, varu ar prieku atzīt, ka šī ir viena no retajām grāmatām pēdējo gadsimtu laikā, kuru izlasot tā vien gribas ātrāk tikt līdz beigām (piekrītu J.Joņevam – sedzot roku priekšā vēl neizlasītajām rindām), jo nemitīgi pavada tā nervus kutinošā sajūta, narkotiskais „vēlvienudevuvajag” stāvoklis, kaut arī brīžiem lasīt jau konkrēti noriebjas, bet tu nevari atteikties, tu zini, ka šis maratons ir jāpabeidz... Pat, ja arī beigas tev sagādās vilšanos.

Jā, tāds ir tas labu grāmatu spožums un posts. Es sen nebiju literatūrā baudījusi ko tik svaigu, tik laikmetīgu, tik spraigu, tik potenciālu. Tomēr... Varbūt pie vainas mana pārmēru lielā literatūras pieredze, kurā esmu izlasījusi jau teju visus iespējamos sižetus, un nu jau mani ir grūti ar kaut ko pārsteigt (tostarp, grāmatā ietverto reinkarnācijas tēmu, ko pazīstu pat labāk nekā savu vislabāko draudzeni), bet, jā, es izpaliku bez īpaša pārsteiguma momenta. Bez tam, abu sižetisko līniju sasaistes punkts visu notikumu izskaņā, kaut arī paredzams, man, arī kā gana rūdītam lasītājam, tomēr lika vilties. Pārāk kails.

Bet, varbūt – varbūt, ka šeit stāsts vairs nav par beigām, bet par ceļu, kas bija jānoiet, lai sasniegtu mērķi - gan Pulkvedim, gan Sārai, gan Marekam. Nejau mērķis ir svarīgs bet ceļš. Un cilvēki. Un to jau nu Sakss un Liepnieks pratuši uzburt gana kolorītu un kreptīgu. Ja jāsalīdzina abu autoru rokraksti, tad britu sižetiskā līnija man patika vislabāk. 

Jebkurā gadījumā, grāmata, ko izlasīt katram latvietim un katram britam. Satuvinās. 

Ja ne satuvinās, tad – vismaz mazinās virkni aizspriedumu, ko tik uzkrītoši izsmej šī grāmata.

„Viņš nevienam nepiederēs, jo pieder tikai glezniecībai,” /María Picasso y López/

Grāmata: “Kopā ar Pikaso” - Fransuāza Žilo x Karltons Leiks (1965)

Pirmais biogrāfiskais dosjē, ko savā mūžā izlasīju, bija par Ādolfu Hitleru, 16 gadu vecumā. Patiesībā, slavenu cilvēku biogrāfijas mani nekad nav interesējušas. Nu, vismaz līdz tam. Pirmā biogrāfija, kura mani vairāk vai mazāk apzināti ieintriģēja, kādreiz piederēja Frīdai Kalo, taču to tā arī vēl neesmu izlasījusi. Tā vietā, pirmais patrāpījās stāsts par nenotikušo mākslinieku Ādolfu un tagad, divus gadus vēlāk tas ir Pablo Pikaso. Ironiskā kārtā, kaut kā tā nu būs sagadījies, ka visas biogrāfijas, ko lasu, ir par narcistiskiem, necilvēcīgiem māksliniekiem. Tāds bija Ādolfs Hitlers, tāds bija Pablo Pikaso un, ja ne gluži necilvēcīga, tad, pavisam noteikti, izcili narcistiska būs arī Frīda Kalo. Pirmais un Otrais pasaules karš, mīlestība pret modernisma mākslu un zvērīgs pašvērtējums – tās ir visas trīs personības vienojošās iezīmes.

Kāds bija Pablo Pikaso?

Lai piedod man dižā mākslinieka dvēsele un viņa talanta cienītāji, bet šī grāmata pilnībā sagrāva visas manas ilūzijas  par senjoru Pikaso.

Pablo bija absolūts bezkompromisa cilvēks un pilnīgi nesmalkjūtīgs ciniķis. Būdama māksliniekam vistuvāk, - pie pašas sirds, - Fransuāza Žilo lappusi pa lappusei atklāj damatisku mākslinieka psiholoģisko portetu. Taisnība ir tiem, kuri tic, ka dabā it visā valda līdzsvars: ja tā kādu nesavtīgi apveltījusi ar milzīgu talantu, tam noteikti kaut kas, tik pat nesaudzīgā daudzumā ir atņemts; Pablo Pikaso milzīgais talants aizstāja pilnīgo cilvēcīguma trūkumu. Nudien! Lasot Pikaso biogrāfiju, biju bezmaz vai spiesta samierināties ar šo mākslinieku, jo jau pirmajās lappusēs mani sagaidīja rūgta vilšanās viņa smagajā raksturā. Pieņemt un iemīlēt īsto Pikaso no jauna spēju tikai pēc zināma laika.

Pablo Pikaso īstā un vienīgā bija Ota, un tik raksturīgā kulšanās pa bohēmisko sabiedrības krējumu: grāmatā daudzviet pieminēti tādi 20.gadsimta radošās blices milži, kā Anrī Matiss, Žans Pols Sartrs, Čārlijs Čaplins, Pols Eliārs, Haims Sabartess, Frānsiss Skots un Zelda Ficdžeraldi, un citi ne mazāk slaveni laikabiedri, par ko šo cilvēku kvēlākie fani viņu varētu tikai apskaust. Pablo teicami prata par sevi atstāt pārliecināta un valdzinoša mākslinieka iespaidu sabiedrības acīs, tomēr privātajā dzīvē cīnījās ar dažādām likstām, no kurām lielākā, domājams, bija viņa paša raksturs un domāšanas veids. Grāmatu lasot, gluži vai palika žēl Fransuāzas Žilo. Daudzi viņa uzskati ir visnotaļ pretrunīgi, tādi kuri nesaskan ar vispārpieņemto morāli un pareizo, vēlamo cilvēka viedokli par lietām. Kur nu vēl par daiļo dzimumu.

Es noteikti būtu pametusi mākslinieku jau pirmajās pārdesmit lappusēs, taču Fransuāza arvien padevīgi dzīvoja līdzi Pikaso un viņa kaprīzēm, gluži kā tāda modernisma ēras Džeina Eira. Laikmeta untumi... Gluži vai jābrīnās, kā viņi atrada ceļu viens uz otra sirdi, jo Pablo jūtas pret Fransuāzu nebija viennozīmīgas, un varēja redzēt, ka ar laiku, sākotnējās simpātijas un jūtu ķīmija sabrūk līdz platoniskai pieķeršanās atkarībai. No vienas puses, varētu uzteikt Fransuāzas prasmi atrast īsto pieeju saskarsmē ar šo mākslinieku – tik patmīlīgu melanholiķi ar asu mēli un neciešamām grūtsirdības lēkmēm, tomēr... Varbūt, viņi viens no otra būtu guvuši vairāk, ja būtu gājuši katrs savu ceļu. Vai, vismaz vienādi mīlējuši. Nu jā, nekad jau nevar zināt, kā būtu, ja būtu, taču, par vienu varam gūt apstiprinājumu: 

„Dzīve kopā ar viņu nekad nevarētu būt harmoniska un nemākslota”.

Ar šādu ironisku piezīmi Fransuāza komentē pati savas attiecības ar Pikaso. Grāmatā daudzviet atklājas Pikaso vētrainā daba, necilvēcīgā attieksme pret sievietēm un absolūtā neprasme mīlēt un piederēt. Pa īstam. Sievietes viņam dzīvē kalpoja tikai kā falsas mūzas viņa šedevriem, un bija tikai vājš vidutājs starp diviem lielākajiem viņa dzīves smagsvariem: glezniecību un paša vientulību. „Todo es nada” un „es mirstu nost jo nevaru nomirt” bija mākslinieka iemīļotākās tēmas kuros spilgti un nepārprotami atklājas viņa pesimistiskais pasaules skatījums, kuru gaišākos brīžos viņam labpaticis norakstīt kā „mēslukastes filozofiju”.

Es atceros, viņgad, tas laikam bija 2015.gadā – Latvijas Mākslinieku Apvienības telpās es apmeklēju izstādi, kas veltīta Pikaso tandēmam ar Dalī. Tā bija mana pirmā, apzinātā iepazīšanās ar mākslinieku, un, jāteic, ka Pikaso Piekāsa jau toreiz. Ar Salvadoru viss ir skaidrs – viņa krāsās es iemīlējos jau uzreiz, tomēr no Pablo biju cerējusi sagaidīt ko vairāk. Varbūt ne visai veiksmīgi izvēlēta keramikas tēlniecības darbu kolekcija, varbūt es viņu pārāk slikti pazinu, bet varbūt, ka es tomēr jūtu cilvēkus labāk, nekā līdz šim domāju, ka jūtu, un varbūt mākslas darbiem – un mūsu radošās enerģijas darba augļiem vispār – patiešām piemīt spēcīga enerģētiskā saikne, kas liek tev saprast, vai tu gribētu kādreiz ar šo cilvēku satikties pie tējas tases un parunāt, kaut arī no darbiem jau esi uzzinājis daudz vairāk, nekā jebkad uzzināsi no viņa vārdiem. Bet varbūt arī pati Fransuāza man ir pilnībā sabojājusi visu priekštatu par Pikaso personību, tomēr realitāte nu ir acīmredzama un Spānijas dienvidu saulē izauklētais mākslas dižgars patiesībā ir viena skaudra, auksta sniega čupa uz galvas.

Lūk tādi, un vēl citādāki šī mākslinieka tumšie ūdeņi. Varētu domāt, ka tagad, kad esmu ar baudu nozākājusi Pablo un viņa daiļradi, atliek izdarīt secinājumus, ka man viņā nekas nepatīk, bet nē, tā gluži nav. Man iepatikās jaunatklātais fakts, ka viņš rakstīja dzeju (ak, nu protams, kā gan citādi). Un, vispār, grāmatā ir ļoti daudz labu citātu. Lai arī skarbs pēc dabas, mākslinieks prata izcelties ar apbrīnojamu viedumu savos vārdos un nesaudzīgajā pasaules skatījumā, bez kura Pablo nu vairs nevarēšu iedomāties.

Ja Pikaso pats būtu glezna, tad tā noteikti būtu fragmentāra, kubisma manierē ieturēta Malagas piejūras ainava, un visas krāsas un formas tajā būtu ar biezu, melnu satvaru – kontūrlīnijas, kuru melnums nenomāc, bet tieši izceļ to mazumiņu krāsaino un dzīvespriecīgo šķautņu Pikaso personībā. Ļaunums, kas neiziet no rāmjiem un nepaliek neglīts, bet pats ir rāmis, lai vienādiņ saturētu kopā mākslinieka „es” un viņa pāri plūstošo talantu, ļaujot tam realizēties pareizajā gultnē, nevis izšļakstīties visapkārt, haosā, ko, starpcitu, impresionisma kvēlākie pretinieki eleganti nolamā par „nelietderīgu krāsas izšķērdēšanu”.

Un vispār, manai mammai bija taisnība, kad viņa teica, ka mākslinieki nekam neder. 

Izdošanas gads: 1945, Apvienotā Karaliste

Žanrs: antiutopiskais romāns, pasaka

Džordžs Orvels (īstajā vārdā – Eriks Arturs Blērs), dzimis 1903.gada 25.jūnijā, miris 1950.gada 21.janvārī, bija angļu rakstnieks, žurnālists un kritiķis, kurš ir autors tādām  pasaulē slavenām politiskajām satīrām kā „1984” un „Dzīvnieku ferma”. Dzimis Indijā, pārcēlies uz Angliju, kur viņam radusies nepatika pret Anglijas šķiru sistēmu. Tas, līdztekus citiem gūtajiem priekštatiem par politisko vidi un notikumiem pasaulē, kalpo kā ievirze visam viņa literārajam portfolio un vērienīgajiem sasniegumiem rakstniecībā, jo par viņa darbos paustajām idejām cilvēce runā vēl šodien.

Bērnībā man šķita, ka Džordža Orvela „Dzīvnieku ferma” patiešām ir pasaka bērniem par dzīvniekiem.  Tad es izaugu un uzzināju, ka tā nepavisam nav, un droši vien, būtu smagi vīlusies, ja būtu sākusi to lasīt agrīnajos sākumskolas gados, kad mani pirmoreiz ķēra pamatīga apsēstība ar grāmatu lasīšanu. Tolaik es lasīju visu, un ātri. Vienīgi grāmatas par dzīvniekiem man nu nekādi nepatika (pat A.A.Milna stāstā par Vinniju Pūku mans mīļākais varonis bija Kristofers Robins).

Tad es paaugos. Un tad es sailgojos pēc kādas bērnišķīgi naivas lasāmvielas. Un man ienāca prātā, ka beidzot ir laiks izlasīt bērnībā tik nīsto „Dzīvnieku fermu”.

Sākot lasīt, ātri vien apjautu, ka „Ziemassvētku vecītis neeksistē” (SPOLIER ALERT!!!) un visas manas bērnības ilūzijas par šo grāmatu, smagi atdūrās pret faktu, ka tā patiesībā ir politiskā satīra par vienu no melnākajiem laikiem cilvēces vēsturē.

Dzīvnieku ferma  - ironijas caurvīta alegoriska pasaka, kuras ideju Orvels nolūkojis no Josifa Staļina personības un viņa iedibinātās dzīves kārtības Padomju Savienībā. Katram no pasakā darbojošajiem tēliem pastāv arī prototips reālajā dzīvē, tā laika sabiedrībā, un tālab derētu ņemt talkā kādu uzskates materiālu, kur izskaidrots šīs pasakas politiskais zemteksts. Bet, to vislabāk darīt tikai pēc grāmatas izlasīšanas.  Droši varu sacīt, ka pasakā ir pārstāvēti visi spēlētāji, sākot ar pašiem diktatoriem un līdz pat tik prestižā aroda laureātiem, tēvzemes censoņiem un taisnības cīnītājiem - čekistiem.

Orvels trāpīgi parāda, kā politiķi manipulē ar cilvēku prātiem, izmanto sarežģītu un gudru valodu, lai radītu iespaidu, ka viss ir nopietni un augstāko mērķu vārdā, lai neraisītos strīdi un iebildumi. Parāda viņu nehumānās darbības un savtīgos mērķus. Izgaismo melīgo valdības solījumu raksturu līdz ar sabiedrības veģetēšanos un prāta nozombēšanos absurdu likumu priekšā. Soli pa solim, idejas un mērķi, ko dzīvnieki sev nosprauduši pasakas sākumā, ātri vien apsviežas par 180° grādiem un beigās, tie, kuri, jāsaka, palikuši dzīvi, apjēdz, ka viņi visu šo laiku ir tikuši muļķoti, un šī sāga nepavisam vairs nav par to, par ko tai bija jābūt. Jo sevišķi jau nu brīdī, kad, tieši tik baiss un ironisks žests, kā cūkas nostāšanās uz pakaļkājām - beidzot salauž animālisma pirmatnējos principus līdz pēdējam.

Beigās lasītājs apzināti ir atstāts ar bezcerības sajūtu, ka nedz notikušo, nedz pašu dzīvnieku iedibināto sistēmu vairs izmainīt nav iespējams. Džordžs Orvels ar vienkāršu salīdzinājumu – dzīvnieku fermas formātā – parāda, cik ļoti totalitārisms un personības kults kaitē sabiedrībai ilgtermiņā.Svarīgākā atziņa, pie kuras nonācu, izlasot pasaku, ir, ka patiesībā, vara jebkura indivīda rokās darbojas vienādi un agri vai vēlu nonāk pretrunā ar pašu indivīdu. Līderisms, kas pāraug neracionālā varaskārē ir pielīdzināms medikamentiem –  vajag tikai atrast robežu, kuru pārkāpjot tās iegūs atkarību izraisošas narkotikas efektu, bez kuras ķermenis vairs nespēj funkcionēt.