#filmas

Patersons

Autors: Džims Džārmušs 

Gads: 2016

Dzinulis noskatīties šo Džima Džārmuša jaunāko veikumu, bija manas pēdējā laika iekšējās pārdomas par to, kā tad īsti top dzeja. Vai eksistē kāds konkrēts dzejas radīšanas priekšnoteikums, lai tas, kas uzrakstīts, būtu uzskatāms par dzejoli? Vai ir kāda visiem dzejniekiem kopīga (man vēl nezināma) baušļu grāmata, pēc kuras vadoties, cilvēki uzraksta to, ko uzraksta un tad, kā nu kurš mācēdams, khm, liek feisbukā, nes uz izdevniecībām, atrāda dzejas slamos, vai vienalga tur kā sveci zem pūra, vārdu sakot, dara ar savu vārsmu to, ko uzskata par vajadzīgu?

Kurā brīdī uzrakstītais ir uzskatāms par dzejoli? Kā to notvert un pierakstīt? „Patersons” ir kā mazs, augšpēdus iefiltrēts „pareizo atbilžu” pielikums testa beigās.  Atliek vienīgi noskatīties, lai saprastu, ka nepareizo atbilžu nav. Nav tāda mehāniska „apsēdies pie galda un pieraksti četrrindi ar divām atskaņām” rituāla, kas viennozīmīgi garantētu jaunu dzejoli.  Dzejolim ir jānāk dabiski. Dzeja – tā ir mirkļa apgaismība.  Tā ir kā negaidīta ideja, kas tevi piemeklē mirkli pirms miega, vai pirmā doma, kas iešaujas prātā, kolīdz no rīta atver acis (kā tas visbiežāk notiek ar mani). Tas ir satori, braucot autobusā uz skolu vai gremdējoties dušā pēc smaga darba. Taču, tajā pašā laikā, lai arī izskatās tik acumirklīgs un pēkšņš, dzejolis patiesībā ir kā labi nogatavojies vīns, mucā, kaut kur Francijas vīna laukos: tas nāk, kā ilgi gaidīts, pamatīgi nobriedušu, zemapziņā izlolotu domu rezultāts. Kā jaundzimusī atvase plaukstošajā ģimenē.

Un Patersons, savukārt, ir kā  tāds Dieva sūtnis uz Zemes (kurš, turklāt, arī vizuāli atbilst maniem priekštatiem par Jēzu), kas jaunā gaismā izceļ un parāda mums visiem (jo sevišķi, apjukušiem dzejniekiem) skaudro, acīmredzamo patiesību, ka dzeja patiesībā ir tikai „ūdenī ierakstīti vārdi”. Tās ir gaisā noķertas domas, vārdos ietērpti dzīves momentuzņēmumi, kas dzimst no notikuma, pārdzīvojuma, sajūtas, un pieredzes priori.  Tu patiesi nevari apsēsties un tā vienkārši uzrakstīt. Filma ir nerakstīts pierādījums, tam, ka nepastāv viens tāds pareizais rituāls, kura laikā top dzeja, līdz ar to, būt dzejniekam nav arī nekas nepareizs.  Dzejnieks, vienalga, vai viņš būtu acīmredzama literatūras ikona, kam jau ierādīta vieta skolēnu literatūras mācību grāmatās, vai tikai vienkāršā autobusa šoferī iemiesojies apslēptais radošais gars, ir un paliek pakļauts tādiem pašiem Visuma likumiem un dabas instinktiem, kā pārējie cilvēki. Vai dzīvnieki, ar rūgtu nožēlu jāpiebilst.

Mēs tiekam ierauti poētiskā Patersona patētiskajā Patersonā, kur vērojam vienu nedēļu garu fragmentu no viņa dzīves dienišķās rutīnas.  Šī nianse acīmredzami brīdina, ka filmai būs raksturīga monotonitāte un savdabīgs lēnprātīgums, taču tieši tas ir tas, kas vajadzīgs, lai palīdzētu uztvert nianses - gluži kā siets, kurā graudus atsijā no pelavām. No vienas puses, tādas smalkas kulminācijas galotnes tiešām pietrūka; no otras - par to nav ko pārmest, jo tieši tāds  - liegs un koncetrēts - arī ir režisora Džima Džārmuša unikālais rokraksts, kādā viņš darina visas savas filmas.

Paldies par „Patersonu” ir jāsaka ne tikai viņa tēvam Džārmušam, bet arī rakstniekam, redaktoram, tulkotājam Ronam Pedžetam par viņa ieguldīto radošo artavu tieši dzejoļu formātā, jo saprotams, ka Ādams Draivers pats nekādas vārsmas nav no pirksta izzīdis. Kas attiecas uz paša galvenā varoņa atveidotāju, atliek tikai mēmi applaudēt. Ādams pats uz saviem pleciem ir meistarīgi iznesis visu Patersona dzīves rūgtumu, tostarp, varonīgi pārdzīvojis viņa, jāsaka, ar mānijām apsēsto sievu, kas cita maluma cilvēkus būtu noteikti padarījusi traku. 

Viņš – lirisks autobusa šoferis bez mobilā telefona, viņa – gluži nepiedodami kaismīga melnbalto toņu triepēja un kēksiņu cepēja ar lielām ambīcijām par kantrīmūziķes karjeru, kuru man personīgi būtu gribējies izlikt ar visu suni aiz mājas durvīm jau otrdienas vakarā. 

Jau otrdienas vakarā man nabaga Patersona paliek žēl;  ne tikvien sieva nebeidz uzmākties ar savām kaislībām, arī darbā, vadītājs bez īpaša iegansta mīl paraudāt Patersonam par savām nedienām... Vai kāds arī kādreiz aizdomāsies par to, ko vēlas viņš? Patersons?

Pati būdama viena no Latvijas lielākā saldumu simbola vārda nesējām, piekrītu, ka arī paša vārds dažkārt var kļūt bezgala nomācošs, īpaši, ja to vazā uz katra stūra pilsētā, kurā tu dzīvo.   Patersons vispār ir cilvēks, ar kuru daudzējādā ziņā spēju identificēties un just viņam līdzi, visspēcīgāk tieši filmas iegruvuma (nevis kulminācijas!) brīdī, kas, lai lieki neizmuļļātos, notiek vienā „savādā atgadījumā ar suni naktī”. Varam būt droši, ka Mārvins sagādās patiesas ugunskristības Patersona liriskajam es. Par iegruvumu to jāsauc tāpēc, ka filmas monotonitāte ir tieši tik vienmērīga un rimta, ka nekādu KULMINĀCIJU, kā mēs to parasti pazīstam, nemaz nepiedāvā, atstādama skatītāju paša pārdomu un sajūtu varā. Taču, lai nu kā tur būtu ar skatītāja sajūtu gammu un autora izvirzītajiem mērķiem, filmas sausais atlikums ir skaidrs un tīrs: Cilvēka iekšējā dziņa nemainās un, kā droši vien sacītu Mihails Bulgakovs – manuskripti nedeg. Dzejnieks ir un paliek dzejnieks, lai arī cik Mizerijas stātos viņam ceļā (*Stīvena Kinga pazinēji droši vien piekrītoši pamāj ar galvu*).  

Filma patiks mazo lietu un dzīves sīkumos ieraugāmā skaistuma cienītājiem.

 (vai pamanījāt „Kill your Darlings” grāmatu Patersona pagrabstāva grāmatplauktā, un nevilšo repliku par Alenu Ginsbergu padsmit minūtes uz priekšu? Vai kāds saskaitīja, cik dvīņu pāru Patersons ikdienā satiek uz ielas vai autobusā?) Savulaik, bez mazākās nojautas par Dž.Džārmuša klātbūtni tajā, noskatījos filmu „Izdzīvo tikai mīlētāji” (2013), kas tobrīd šķita spīdoša parodija (šī vārda pozitīvākajā nozīmē) valdošajām klišejām amerikāniskajā vampīrkino. Patersons un Mīlētāji gan ir divas gluži nesalīdzināmas vienības, toties, līdz ar „Patersonu” Džārmušs ir pacēlis sevi jaunā kvalitātēt un apzināti kļuvis par potenciālo izziņas avotu, ko vērts rakt vēl tālāk. Pavisam noteikti, manā „must see” filmu sarakstā, rindas kārtībā iekārtosies arī viņa radošais portfolio („Stranger than Paradise” 1984, „Coffee and cigarettes” 2003 un citas). Ko par autoru pastāstīs tās – vēl redzēsim.

Problem solver (2015)

Kristen Stewart, T.J. Miller ir Vincent Cassel žaidžia įtemptą ALIEN žaidimą, tik ne kosmose, o 11 km po vandeniu. Bent jau iš trailerio atrodo, kad ALIEN filmo jausmo turėtų likti - stiprus moters vaidmuo ir nesimato aiškių monstrų, tik begalinė auganti įtampa.