DOMUSKAPIS

Esmu iecerējis nedaudz strukturētāk te aprakstīt lietås, kas attiskas uz meditāciju un meditācijas procesu. Gan no adeptu un budisma, jogas, Dao viedokļa, gan no zinātnes atklāsmēm. Tādu kā ceļvedi. Īsiem, tematiski oritntētiem gabaliņiem.

Tad nu lai pirmais ieraksts ir no adeptu un mācību viedokļa un manā interpretācijā. Par to, kas ir meditācijas būtība.

Par meditācijas būtību

Kas tad ir meditācija? Var teikt, ka meditācija - tas ir spēks, kas ļauj jums pretorties visam tam, kas jūs iekaro un mēģina pakļaut ik mirkli. Vienā brīdī pasaule jums saka - "paskaties, kāds skaistums!" Un jūs neskataties! Tad pasaule saka - "cik jauka smarža, pasmaržo!". Jūs sakat savam degunam - nesmaržo to! - un deguns jums pakļaujas. Pasaule izdara tādu šaušalīgu lietu - nogalina vai ļauj aiziet bojā bērnam - un saka - klau, muļķi, sēdi un iegrimsti skumjās, iekrtīti izmisumā. Bet jūs ceļaties un ejat. Jums jābūt brīviem!

Pamēģiniet to izdarīt kādreiz. Kaut vai neilga meditācijas praktika spēj jums dot spēku mainīt realitāti! Padarīt to tiešām reālu! Lūk, ja jums būs šāds spēks, vai tad tas nav pielīdzināms debesīm? Vai tas spēks nav brīvība? - meditācijas spēks!

Kā pakļaut šo spēku? Ir desmitiem, simtiem vedu. Katram temperamentam un katrai personībai ir savs ceļš un veids. Tomēr ir vispārējs, sākotnējais princips - prāta pakļaušana un atbrīvošana no ego važām. Lai cik banāli un nodrāzti tas izklausās, prāts ir kā ezers, kurā visu laiku kāds met akmeņus. Katrs tāds akmens saceļ viļņus. Šie viļņi neļauj jums saskatīt savu būtību. Pilnmēness atspulgs ūdenī nav saredzams šo viļņu dēļ! Kamēr ūdens virsma nenomierināsies - jūs mēnesi tur neieraudzīsiet, vien kādu nojautu par to, ka kaut kas tur spoguļojas. Ļaujiet ezera virsmai nomierināties! Neļaujiet dabai mest ezerā akmeņus! Nedariet to arī paši. Saglabājiet mieru un pēc kāda laika jūsu daba pati nomierināsies. Tai brīdī tad arī notiek sevis iepazīšana. Mūsu prāts, sekojot ego, iet mūsu jūtu pavadā. Ikdienā mēs aizveram jūtu vārtus, bet vienalga riņķojam ap tiem, nepametam šo portālu. Ikkreiz, kad mēs domājam, ka viss ir kārtībā, kad ir laiks apcerēt Dievu vai Budu, mūsu prāts vienā mirklī atrodas Londonā. Un ja mēs to atgriežam no turienes, tas atkal aizspurdz, šoreiz uz Tokiju... Un tad aizceļo uz pagātni, apcerot manus nedarbus vai panākumus.

Hei hei hei! :)

Šodien ir iekritusi Budas Šakjamūnī dzimšanas diena! Un tai sakarā visiem novēlu būt priecigiem, laimīgiem un šīs sajūtas sevī lolot, vairot un dalīties ar tām ar ikvienu.

Kapēc es tik bieži pieminu Budu? Kapēc ne Kristu, ne Rāmu vai Šivu vai Krišnu? Vai Pērkontēvu vai Laimu un Māru?

Man Buda nav nekāds svētais vai dieveklis vai kas tamlīdzīgs. Es viņu uztveru kā savas dzīves Autoritāti, dzīvu bijušu parastu cilvēku, kas ir pasauli iepazinis caur sevi un sevi iepazinis caur pasauli. Kas ir šo iepazīšanu iegūstot bijis tik sajūsmas pilns un atbildīgs, ka to ir nesis ikvienam.

Un ar to ir pilnīgi atšķirīgs no vieism manis pieminētajiem personāžiem un arī no tiem, kas nav manis pieminēti. Jo visu, ko Buda uzzināja un apguva un saprata, viņš dāvāja citiem. Par to neko neprasot. Ne naudu, ne atzīšanu, ne dievināšanu un katrā gadījumā - ne upuri. Un Buda nav aicinājis nedz ciest, nedz ziedoties. Nav degradējis savus mācekļus un citus cilvēkus un dzīvās būtnes par grēciniekiem, par tādiem, kam kas jāizlabo!

Buda vienkārši meklēja patiesību par sevi, par pasauli, kurā viņš dzīvoja, par realitāti. Tā, kā viņš to tai brīdī redzēja. Un atrada, vismaz esmu par to pārliecināts, jo arī pašam ir bijušas reizes, kad šai patiesībai vai būtībai ir izdevies pieskarties.

Šī pieeja - tik vienkārša un reizē ģeniāli pilnīga - ir pieejama katram - vienkārša mērķtiecīga sevis iepazīšana un izzināšana. Tas ir darbs ar elementārām ikvienam cilvēkam piemītošām spējām - intelektu, uztveri, uzmanību un pašapzināšanos. Nevajag ne izglītību, ne speciālas zināšanas, ne mākslas vai superspējas.

Parasti visi maldās, ka Budas mācībā ar šīm psihiski-garīgajām lietām viss aprobežojas. Patiesībā ne, patiesībā tas ir ceļš, kuru ejot cilvēkam pamazām uzrodas jauni draugi, kas pievienojas kā ceļabiedri - tie ir gan citi cilvēki, bet, kas daudz svarīgāk - paša Budas mācības praktizētāja ķermenis, ķermeņa daļas un pat orgāni. Budas piedāvātais ceļš ir viegls tai ziņā, ka daudz kas notiek pats par sevi - kaut vai šie ceļa biedri, arī dažādas citas lietas, svarīgākā no kurām ir sava veida kosmiskās ētikas un skaistuma izpratne un sajūta - kā nepārejošs prieks un sajūsma, ar visu no tā izrietošo! Nu jā, tiesa gan ceļa sākums nav nekāds vieglais. Jo viss sākas ar ieskatīšanos sevī - prāta, uzmanības pieradināšanu un sapratni, cik netīrības esam paspējuši savākt līdzšinējā ceļā. Tas mēdz būt pretīgi un pat biedējoši. Bailes ir lielākais šķērslis ceļā. Jebkurā. Jo tas nozīmē ierastās situācijas zaudējuma iespēju. Un tā kā ceļš ir priekšā, ir arī bailes par to vai spēsim tur ko atrast sev piemērotu! Spēsim, ja vien iesim! :)

Buda ir teicis - "mēs esam tas, kādas ir mūsu domas!". Es pilnīgi piekrītu šim apgalvojumam. Vēl vairāk - es domāju, ka tikai mūsu priekšstatu slogs mums neļauj līdz galam saprast Budas vādru dziļumu. Jo Buda, spriežot pēc šo viņa vārdu konteksta, ir burtiski domājis to, ka pasaule, kurā tu mīti, ir tieši ietekmējama ar tavu apziņu, prātu un intelektu. Līdz pašiem visdziļākajiem pasaules pamatiem, fundamentiem.

Nav vajadzīgi ne mehānismi, ne kodolreaktori, ne hadronu paātrinātāji, ne sinhrotroni, ne kosmiskie kuģi - ikviena dzīvība un dvēsele ir Kosmosa, Visuma sastāvdaļa, tā ceļas no pasaules telpas pamatnes un ir vienmēr tieši saistīta ar to. Kolīdz tā - ikvienam ir pieejamas visas tās iespējas, kas pašam Visumam! Tikai nepieciešams to apzināties, sajust, aizsniegties līdz tam.

Buda meklēja šīs sakarības, un tās arī atrada. Un - kā jau minēju - atrada arī tādas brīnumainas lietas kā ētiku, dzīvības skaistuma principus, radīšanas prieka izpratni. Dāvāšanas sajūsmu - Dānu! Visas šīs lietas ir pilnībā aprakstītas arī mūsu tautas mantojumā - Dainās. Un te atkal ir tikai viena barjera - mūsu šābrīža priekšstau slogs, ne vairāk.

Ko Buda uzzināja, un kā to varētu traktēt praktiskajā aspektā? Oh, lai to visu aprakstītu, būtu daudzas grāmatas nepieciešamas. Tomēr galvenā ideja ir tā, ka viņa mācība ir nevisk sabiedrības normas, bet gan idivīda darbs ar sevi.

Piemēram, par smadzenēm. Neirozinātne uzskata, ka smadzenes neatšķir apkārtējo realitāti no iztēles. Katrā ziņā smadzeņu neirofizioloģiskā rekacija uz abām ir vienāda. Tas ir arī viens no placebo efekta skaidrojumiem. kamēr jūs mānekli pieņemat par zālēm, tikmēr smadzenes dod komandu to realizēt kā medikamentu. Analoģiski arī ar citiem dziedināšanās efektiem. Un analoģiski ir arī ar t.s. nocebo - downgrade efektu, saslimšanas efektu. Cilvēka ķermenis ir varens un ir spējīgs pats sevi uzturēt un pārveidot. Un te ir viens no Budas mācības aspektiem - eam tādi, kādas ir mūsu domas. Realizējot šo varam pilnībā sevi pārņemt kontrolē.

Tas pats ir arī ar mūsu uztveri - pa lielam mēs redzam to, par ko visvairāk domājam. Jūsu domu kopums, kas visbiežāk ir ar jums, ir jūsu dzīves pieredzes avots. Pamēģiniet pasekot šai paradigmai, šim apgalvojumam, paanalizēt attiecībā uz sevi. Kaut vai - jūs salasāties ziņas par to, cik sūdīgi ir dzīvot. Un kamēr šis ziņas ir jūsu domu subjekts, prāts uzmanību vērš uz to, arī pārējie uztveres kanāli fokusējas analoģiski! Tālāk jau notiek šablona un fokusa filtra veidošanās. Tas savukārt noved pie uzvedības modifikācijām un attiecīgu situāciju "noķeršanu" pat apzinātā līmenī!

Buda mācīja, ka tas ir mūsu nelaimju un likstu cēlonis. Ka tas nav kas fizisks, ar materiālo pasauli saistīts. Tas ir mūsu prāta, intelekta, pašapzināšanās un uzmanības konfigurācijas rezultāts, kas, ņemot vērā šo mūsu spēju tiešo iedarbību uz fizisko ķermeni, rada arī fiziskās ciešanas, nelaimes un stāvokļus.

Buda mācīja, ka visupirms mums vajadzētu pārtraukumu. Vajadzētu atslēgties. Vajadzētu atrast tādu stāvokli, kas ļautu ieskatīties savā īstenajā būtībā. Un piedāvāja vienkāršu metodi - meditāciju, kā to saucam mēs, džjānu, kā to dēvē budisti. Buda aicināja to darīt velot sevi visu tam. Bet nekad nelika domāt, ka tam jābūt par dzīves jēgu. Jo ikviens katrs pats ir savas dzīves, savas pasaules un arī Kosmosa saimnieks. Viņa sekotāji, mācekļi un mācības turpinātāji meditāciju ir izpētījuši krustu-šķērsu un izstrādājuši simtiem metožu. Galvenai ir tas, ka tieši meditācija ļauj uztaisīt pārtraukumu jūsu dzīvē, iespēju atpūsties, iespēju sevi iepazīt. Meditācija ir iespēja izslēgt savas smadzenes. Un ieraudzīt tās patiesībā.

Iepazīt savas smadzenes, savu ķermeni, savus orgānus pa tiešo. Līdz pat fiziskai sarunai! :)

Šais dienās mēs dzirdam un dzirdēsim daudz skaļu vārdu un paziņojumu par cīņu pret terorismu, plāniem par pilsoņu aizsardzību, militāros, politiskos un vienkārši mediju apskatus un pētījumus par terorisma situāciju un notikumiem Parīzē. Runā un runās gan politiķi, gan militāristi, gan arī vienkāršais cilvēks, pilsonis.

Diemžēl, tas viss būs naida runas un naida vārdi. Tas viss būs un jau ir aicinājums uz krusta karu, aicinājums iznīcināt, sagraut, dot adekvātu atbildi.

Tās būs naida un baiļu runas.

Mēs pieredzēsim bezprecedenta mērus - gan drošības iestāžu darba pastiprināšanai, gan militārus manevrus, gan finašu pārdalīšanu spēka struktūrām, gan nebijušu nāciju vienotības tieksmi.

Mēs visi darīsim to, no kā mūs ir centušās atturēt visas senās reliģijas, filozofijas un mācības un to simboli - no Lao Dzi līdz Kristum. Ko mums cetās vai cenšas pateikt mūsdienu līdzcilvēki - Gandijs, Krišnamurti, Māte Terēze un Dalai Lama, Romas Pāvesti Jānis Pāvils II un Francisks.

Mēs darīsim to, ko 2,500 gadu senā pagātnē teica Sidhartha Gautama jeb Buda -

"Viņš mani ievainoja, viņš mani sita un apzaga... Turpiniet domāt šādā veidā un jūs netiksiet vaļā no naida!"

Bet mēs savās bailēs un dusmās nemaz nemēģināsim atcerēties, ko Buda teica tālāk tai pašā vietā:

"Viņš mani ievainoja, viņš mani sita un apzaga... Atsakies no šī un tavs naids pazudīs. Ne jau ar naidu pašu naidu vat iznīcināt; Naidu var izbeigt ar mīlestību."

Jebkurš konflikts, pat nemieri un uzbrukumi ir rezultāts mūsu iegribām, vēlmēm un pieķeršanām. Tāpēc centieni izbeigt konfliktu esot baiļu, naida un atriebības pārņemtiem, nedos cerēto rezultātu. Tomēr vienu lietu mēs visi varam kontrolēt - mūsu reakciju uz šo konfliktu. Kad mums uzbrūk, mūsu dabiskā rekcija ir dot adekvātu atbildi, tomēr tā ir tikai viena mūs iespējamā reakcija. Pie tam tāda, kas ir neapzināta un rada turpinājumu tai pat situācijai, kurā esam to piedzīvojuši, tikai jau jaunā, daudz rafinētākā līmenī.

Atbildot ar tīru spēku uz spēku, mēs tikai vairojam to dzinuli, kas baro spēku. Mēs sējam tādu pat iznīcību, kādu sēj tie, kas mums uzbrūk. Iznīcība tiek vairota, nevis miers! Tas ugunskurs tiek kurināts un tam tiek piemesta malka!

Vai tik īsa ir mūsu atmiņa, lai aizmirstu to, ka 9/11 terora akta laikā zaudētās tūkstošiem amerikāņu dzīvību maksāja un turpina maksāt miljoniem afgāņu, irākiešu un sīriešu dzīvībām? Osamas Bin Ladena un Sadama Huseina vairs nav. Tomēr naida pārņemtu musulmaņu skaits nav mazinājies, drīzāk gan pieaudzis. Mūsu atriebes cena ir kļuvusi nenovērtējami augsta!

Pamatjautājums ir - vai esam ko mācījušies no savas nesenās pagātnes? Nemaz nejautāšu par mācībām no vēstures vispār! Šodien visi līderi paziņo - tas ir karš! Šī mūsu kaislīgā atsauksme uz teroristu rīcību ir bailes. Es apgalvoju, ka tie ļaudis, kas sarīkoja slaktiņu Parīzē, savu ir panākuši un draudi, ka pasaule tiks ierauta nebeidzamā dzīvniecisku reakciju spirālē, ķēdē, ir pieauguši. Man pašam tas atgādina aukstā kara laiku atomkara pulksteni, kur līdz pusnaktij palikušas vien sekundes.

Sidhartha Gautama mums mācīja, ka ne jau asinis pret asinīm dod mieru un jaunu dzīvību. Tikai līdzpārdzīvojums. Tikai mīlestība. Viņa padomam piekrita gan Jēzus, gan Gandijs, gan Dalai Lama, gan Mārtins Luters Kings, gan Alberts Einšteins, gan Ričards Feinmans... Visi tie daudzie modernās pasaules dižgari, kas spēja transformēt civilizāciju nesenā pagātnē. Šodien mēs viņu saucam par vārguļiem, zaķpastalām un viņu vārdus par padošanās ideoloģiju. Mēs atgriežamies pie mūsu ikdienas, kurā tik vien kā bailes un dusmas par mūsu vērtību aizskārumu  spējam sajust un to ietvarā vien reaģēt. Mēs reaģējam tikai ar savām "tiesībām uz...", ne ar savu būtību, kas mūs konstituē par dzīvām cilvēciskām būtnēm.

Ļoti viegli nosaukto tos, kas aicina uz mīlestību un mieru, par vājiem. Es redzu, kas vāji ir tie, kas tā saka. Jo ir nepieciešama milzu drosme stāties pretī spēkam ar cilvēciskumu un mīlestību, dāvājot to pāri darītājam.

Romiešu dzejniekam un filosofam Virgillam pieder leģendārie vārdi "mīlestība pakļauj sev visu". Nu labi, varbūt ne pilnīgi visu, tomēr naids baidās no mīlestības un tai pakļaujas. Pilnībā. Tikai mēs tam neticam, jo esam aizmirsuši kā ir, kad ne kādas materiālas vērtības vai efemēras tiesības, bet līdzjūtība, līdzpārdzīvojums un mīlestība ir kopīgs pamats dzīvei un dzīvībai. Uzkāpjot uz pjedestāla mums galīgi aizmirstas, kas tas ir no koka un ir viegli sadedzināms, ka tas ir no betona un ir viegli sagraujams ar spēku. Ietērpjoties mākslīgi definētu ideju un vērtību apmetnī, mēs aizmirstam, ka tas ir caurspīdīgs un ir redzami visi mūsu miesas netīrumi un nesmukumi, ko domājām ar šo tērpu nosegt. Mēs esam aizmirsuši vērtības, kas patiešām ir īstas, tās aizstājot ar to, kas iznīcīgs un tukšs.

Tikai mīlestības un līdzpārdzīvojums ir spēcīgāli par naidu un spēj naida enerģiju transformēt un padarīt par spēku, kas rada, ne iznīcina. Tikai došana ir darbība, kas sasilda, kas atbrīvo vietu ikvienā no mums kam vēl skaistākam, labākam un gaišākam. Redzot ciešanu un nelaimju beigas, izveseļošanos un izglābšanos mūsu sirds piepildās ar prieku, mums kļūst viegli un sajūtam laimi.

Mēs ikdienās nerespektējam cilvēkus, kas lieto alkoholu, nodzeras, apnarkojas un t;a tālāk. Tad man rodas jautājums, kāpēc mēs respektējam cilvēkus, kas sevi iznīcina karā. Jā arī ziedo sevi labprātīgi ejot nāvē, pa ceļam nonāvējot sev līdzīgus. Vai te ir liela atšķirība starp abiem? Vai te nav nekādas nozīmes tam vai tu dod dzīvību, to baro, vai iznīcini? Vienalga kādā formā, veidā, kādiem motīviem vadīts? Abos gadījumos mēs izvēlamies ne mīlestību, ne dzīvību, pat ne statusu vai veselību. Milzu cenu mēs maksājam!

Neargumentējiet, ka karš, atbilde ar spēku, ved pie kaut kā kas ir vairāk par karu, kaut kā labāka par to. Teroristi argumentē ar to pašu un tieši tā rīkojas. Ko šis karš pret teroru mums ir devis gala rezultātā? Mēs meklējām mieru un atradām karu, mēs patiesībā uz to gājām. Mēs meklējām un meklējam drošību, bet atradām tikai vēl lielākus draudus!

Pasaulei ir nepieciešamas pārmaiņas. Eiropai ir nepieciešamas pārmaiņas, Tuvajiem Austrumiem ir nepieciešamas pārmaiņas. Mēs visi par to runājam gadu desmitiem, bet vienīgais, ko darām ir spēka akcijas un dažādu tiesību un uzskatu sistēmu aizstāvēšana. Vērtību, kam nav seguma, aizstāvēšanu ar spēku un varu. Bailes to zaudēt. Mana atbide uz šo pieeju ir atteikšanās no spēka, no neuzticēšanās, no bailēm un norobežošanās. Pasaulei ir vajadzīgas skolas, slimnīcas, infrastruktūra, pārtika un skats uz zvaigznēm. Mes taču to redzam! Mēs taču to saprotam! Ir vajadzīgs tikai viens solis, lai uzsāktu!

Tā pat kā pēc 9/11, tā arī šodien visur skan aicinājumi pasaulei vienoties! Esmu pārliecināts, ka Buda Gautama arī tā būtu darījis. Tikai viņš aicinātu visas valstis, visas reliģijas, visas nācijas vienoties pret naidu un spēku, vienalga vai tas ir terors vai kas cits. Ne izliet asinis, bet gan tās dot!

Mēs tagad esam kā iedomīgi nejēgas, kas skalina savu muti ar indi cerībā, ka no tā nomirs mūsu naidnieki! Mēs varam piedot, varam arī nepiedot. Tomēr mums vajadzētu novērsties no atriebības! No rīcības, kas mūs noliek vienā līmenī ar tiem, kas mums cenšas nodarīt pāri. Citādi mēs kļūsim par savas atriebes un naida gūstekņiem un tikai iegriezīsim šo terora un iznīcības ratu vēl spēcīgāk. Lai cik ilgs šķiet šis piegājiens, tam ir ir daudz vairāk iespēju vainagoties ar panākumiem!

Un noslēdzot savas pārdomas, šis tas no Dainu apcirkņiem gara barībai -

Man iznāk iet gar skolām bieži. Un mana versija viennozīmīgi (pēc lietošanas biežuma sarunā skolēnu starpā) ir блядь un нахуй! :)

Maza replika, pavisam maza. Tiem, kas saka - “valsts mazspēja”, kad Latvijas Republikas tiesa (kāda no visām) taisa spriedumu, kas kopējām noskaņām ir netīkams. Kad kāds saka, ka valstī nav saimnieka, kad Saeima pieņem lēmumu, kas ir galīgi šķērsām ar valsts pilsoņu vajadzībām. Kad valdība tai vai citā līmenī tikai rullē uz priekšu pilnīgi nesaprotamu valsts attīstības politiku, kas pa lielam balstās uz excell tabulu Smilšu ielā. Kad žurnālisti, prese, mediji pārbaro valsts iedzīvotājus ar stulbuma slavināšanu un demonstrē savu nekompetenci vai pērkamību.

Redz, tiesa ir iestāde, kas Latvijā pārstāv tiesu varu! Un punkts. Un tā lemj saskaņā ar likumu un savu varas apziņu. Un ir neatkarīga šai varas apziņā un ... :) 

Ir tāda likumdevēja vara pie mums arī - Saeima, kurā ir 100 personu, kas katra sevi arī uztver par varas nesējiem un identificē ar likumisko kārtību un ir neatkarīga vara... 

Ir tāda izpildvara. To sauc arī par valdību - ar visu tās bezgalīgo institūciju tīklu un represīvo aparātu. Kas arī ir neatkarīga. Un, turklāt pati sevī neatkarīga, līdz pilnīgai abstrakcijai. Kad valdībai plānošanas dokumentos pat vēlētājs nomainās uz vidējo nodokļu maksātāju, kur nu vēl iedzīvotāju, Latvijas pilsoni...

Jā, un ir arī tāda preses, jeb mediju vara... Tā, kura nes to gaismu valsts nācijai, iedzīvotājiem un tā kā neļauj citām trim varām atslābt. Nu, bet arī jau tomēr vara un tāpēc pati par sevi... Tāpēc, ka jāpaēd vispirms, lai būtu spēka sardzē stāvēt. Bet, kad labi paēsts, kā zināms, intelekta brīva izpausme tiek traucēta, tīri no fizioloģijas...

Redz, būšana pie varas, lai kāda tā vara būtu, ir saistīta ar absolūtu varas apziņu. Pāri visam. Nevis, lai kalpotu labumam valstī. Bet, lai tas labums būtu sasniedzams tik, cik vien daudz iespējams. Tā sakot - kā bija senajos laikos, kad vara bija neapstŗīdams pārākums it visā. Arī intelektā, lai ko tas kam un kādā brīdī nozīmētu. Un brīvību. Te valstij kā fiziskam, sociālam un tiesiskam subjektam ar nav tik būtiska nozīme, jo - “ir jāmāk stāvēt pāri tam!” :)

Aha, kā tad! Tā nu tas ir. Dievs to droši arī vairs nespēj noskaidrot - vai musu “varas” turētājiem ir skaidra apziņa par to, ka varas, lai kāda tā arī būtu, avots ir valsts un nācija, nevis likumā ierakstīts burts. Ka vara ir veids kā kalpot valsts un tās nācijas labumam.

Veselības ministrs #Belēvičš kārtējo reizi nāk ar iniciatīvu - tie, kas maksātspējīgi - nedabūs valsts apmaksātos medicīnas pakalpojumus! (Speciāli novienkāršoju.) Ha! Saņemiet!

Ir labi, ja ir idejas, vēl labāk - ja ir vēlme ar to palīdzību risināt kādu problēmu.

Tomēr - Belēviča kungs nav izkāpis no savas "kastes" - biznesa vides. Esot ministra amatā, ir jādomā nevis par to, kā separēt sabiedrības grupas uz kādu pazīmju pamata, bet gan kā nodrošināt visiem pieejamas valsts funkcijas vienādā līmenī. Un šim līmenim ir jābūt tik augstam, cik vien tas vispār iespējams! Vismaz tās, kas tiek garantētas Satversmē. Veselība, tostarp arī dzīvība, kas no veselības izriet, ir šīs lietas.

Tā ir valsts pastāvēšanas un valstiskas domāšanas paradigma, vismaz manā izpratnē.

Kur nu vēl runāt par to, ka faktiskais iznākums šādam lēmumam var būt privātās nozares stimulēšana un medicīnas valsts sektora tālāka degradācija.

Var jau būt, ka godājamais veselības ministrs Beleviča kungs ir bagāts ar idejām un viņa bizness tāpēc arī ir izvērties par tik milzīgu naudas ģenerēšanas mašīnu... (Teikšu gan, ka neizprotu farmācijas biznesu un paši pamati tā uzbūveim man šķiet morāli un ētiski apšaubāmi!) 

Ir, protams, visā tajā arī aspekts par fundamentālu līdzšinējas Latvijas valsts funkcionēšanas mehānismu - vismaz pagaidām izskatās, ka burtiski katra nozare brūk kopā - medicīna, izglītība, labklājība, aizsardzība - tam ir piemērs. Kaut kas nav kārtībā ar pašu funkcionālo mehānismu. Droši vien jāsāk ar totālu Finanšu ministrijas izformēšanu! :D 

Idejas, kā valsti saglābt un nolikt uz kājām, ir vajadzīgas šajā, es teiktu - pamatu līmenī. 

Jebkurš taktisks un aktīvs lēmums kādā specifiskā jomā vai nozarē šobrīd, neņemot vērā slimības kopainu, var izraisīt vai nu komplikācijas kādā jomā vai arī slimības strauju saasināšos visā organismā.

Es ministra kungu nenozākāju, vien aicinu domāt nevisk kā biznesa operatīvās vadīšanas profesionāli-monstru, bet gan kā #valstsvīru!.

P.S. Un jāsaka, visas līdzšinējās Belēviča idejas, lai arī cik skaļas tās ir bijušas, tā arī neko jaunu ne nozarei, ne valsts iedzīvotājiem nav nesušas un to pienesums pat tuneļa tālajā gadā nav samanāms. 

Man tikko ienāca prātā viena pavisam bezprātīga doma... Nē, pat vīzija, sajūta, intuitīva izpratne... atskārsme.

Vai nu Buda nebija līdz galam atklāts, vai arī mēs viņu neesam tā arī sapratuši.

Runa iet par mūsu fizisko atnākšanu šai pasaulē. Tā ir sāpju, baiļu un šausmu pārpilna. Turklāt - tā ir dubultā tāda diviem cilvēkiem - mātei un bērnam.  

Dzīvē, esot jau pie apziņas, kas saņemta no vecākiem un sabiedrības, mēs zinām tikai to, ka piedzimšana ir sāpes. To mums uzkrāmē arī Kristīgā ideoloģija, padarot sievieti demdētāju par grēka mocību nolemto. Un vienīgās "dzīvās" atmiņas par bērna nākšanu pasaulē ir tikai pašai mātei...  

Kādas tās ir savā saturā? Nezinu. Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Fiziski nav iespējams. Bet, no tā, ko esmu dzirdējis un ko lasījis - visur prevalē sāpes. Prieks par jauno dzīvību - tas jau ir tad, kad viss beidzies, norimis un vairs nesaistās ar dzemdībām. Kad viss ir tikai mazulis.

Bet es domāju, ja mēs spētu to savā apziņā skaidri vēlreiz ieraudzīt un sajust - vai pārdzīvojums nebūtu daudz, daudz savādāks? Tā visa fizisko un psihisko sajūtu un pārdzīvojumu gamma, kas vainagojas ar brīvību? Ar prieku par dzīvību un bezgalīgu brīvību, kas tavā priekšā - mātei, tēvam - par jaunās dzīvības pasauli, kas ir tik dabiska un neizsmeļama savā skaistumā, bērnam - par apbrīnojamo bezgalību, gaismu, ko piepildīt... Man grūti ir formulēt šo sajūtu.

Man šķiet, tas ir svarīgi - atsaukt atmiņā šos mirkļus - kad māte un bērns vēl ir viens veselums un kad tu atvadies no šī veseluma jauna veseluma piepildīšanai.

Man šķiet, ka, ja mēs spētu savā pilnajā, tīrajā, patiesajā apziņā atsaukt savas dzimšanas notikumus, mēs saprastu, ka neesam nākuši ciest un likt citiem cist. Ka ar savu ienākšanu dzīvē esam radījuši apbrīnojamu dārgakmeni, kura mērķis ir prieks un radīšana. Un tad ciešanu nebūt, ni vismaz tik daudz. Tad atmiņas būs prieks, sajūsma un apbrīns.

Ko teikt noslēgumā? Nezinu. Kaut kā tā... Sajūtu iedvesma.

Vai ziniet - cilvēks patiesībā nespēj realizēt priekšstatu par to, kas tad īsti ir pasaule, kaut vai tās fiziskā esība. Kapēc? Nu, kaut vai tāpēc, ka ar saviem standarta maņu orgāniem viņš var redzēt mazāk nekā 1% no elektromagnētiskā spektra un dzirdēt ne vairāk kā 1% no skaņu pasaules. 90% šūnu mūsu organismā darbojas simbiozē ar mikroorganismiem, kam ir savs DNS, un šim DNS nav nekāda sakara ar  mūsējo.  Ari mūsu ķermeņa fizikālās uzbūves pamats - atomi savā apjomā par 99,9999999999999999% ir vakuums, tukšums. Bez tam, neviens no tiem nav radīts ar jums - visi tie dzīves laikā ir aizgūti vai radušies no jauna telpā, kuru jūs aizņemat. Mums ir 46 hromosomas, par 2 mazāk nekā kartupeļiem. Vai zināt arī to, ka varavīksni objektīvi mēs varam parādīt tikai sev? Ne tikai tās iekrāsojums un forma, pat tās saredzēšana ir atkarīga no katra konkrēta cilvēka redzes īpatnībām un mūsu acu fotoreceptoriem. Tās pastāvēšana ir saistīta ar cilvēka redzes īpatnībām un ir atkarīga no konusveida fotoreceptoriem jūsu acīs. Rupji runājot citām dzīvajām būtnēm, kam nav šādi receptori, varavīksne neeksistē. Vismaz mūsu, cilvēku, izpratnē. Tādējādi, lai cik tas izklausās mākslīgi argumentēts, jūs nevis vienkārši redzat varavīksni - jūs to radāt. Tas ir diezgan pārsteidzoši, vai ne? Jo īpaši, ja jūs saprotat, ka visas skaistās krāsas, kuras jūs redzat, ietilpst mazāk nekā 1% no elektromagnētiskā spektra.

Ko mēs varam apjaust no tiem dažiem augšminētajiem piemēriem un situācijām? Pirmkārt jau to, ka esam tālu no pasaules izpratnes ideāla. Ka zinātne, lai cik lieli ir tās sasniegumi, konkrētajā posmā, tēmā, tikai grābstās ap lietām, faktiem, parādībām, kuras tai šobrīd ir sasniedzamas. Un runāt par objektīvu, visaptverošu pasaules ainu mēs varam vien tā paša 1% apmērā. Nu labi - nedaudz par skarbu. 

Vēl no iepriekš minētā mēs varam iegūt visiem materiālistiem diezgan pārsteidzošas idejas - to būtība tā vai citādi ir saistīta ar apziņas un garīguma prevalējošo lomu pasaules uztverē un pat tās uzbūvē. Bet neba jau tas ir kas jauns - to mums mācīja un māca faktiski visas senās reliģijas (kuras gan par tādām tikai mēs, materiālistiskā determinisma pasaules daļa, uzskatām) sākot jau no animisma, zoroastrisma, jogas, Lao-Dzi idejām, Budas mācības, kanalas, hinduisma un pat islāma un kristietības. Nemaz nerunājot par tādām fundamentālām praksēm kā daži cigun paveidi un tantra vai daoistu ķermeņa alķīmijas. Vēl viens no šīs pieejas aspektiem ir tas, ka ideja  pēc savas būtības ir materiāla - tikai beznosacījuma stāvokli tā ir enerģijas potenciāls, ko rada novērotājs. Iespaidīgi, ne? Bet iesaku katram pamēģināt paanalizēt savu dzīvi no viedokļa - kā jūs sākāt uztvert pasauli un cik daudz no tā, kas darās jūsu prātā, apziņā, vienkārši realizējas jūsu vai kāda cita dzīvē.

Daži stāsti, kurus var atrast internetā. Interpretēt to var dažādi, arī uzticēties vai nē avotiem - tas ir lasītāja lēmums. Tomēr par šiem stāstiem var teikt - fakts, ka to ir ne divi un ne trīs, bet simtiem. Kā likums, cilvēki, kas to mums atnesa, tam paši tic ar katru sava ķermeņa poru. Pat tad un visbiežāk tad, kad nespēj piedzīvoto vai redzēto saprast.

Krievijas gaisa spēku akadēmijas departamenta vadītājs A. Supteļja stāsta par apkopoto neordināro eksperimentu informāciju zinātnieku vidū Padomju periodā. Proti, kāds kaujas lidmašīnas pilots lūgts uzkāpt uz svariem un tad ievests hipnotiska transa stāvoklī. Eksperimentā pilotam transa stāvoklī iegalvots, ka viņš ir brīvajā kritienā un viņš sver arvien mazāk un mazāk līdz kļūst tik viegls kā gaiss.  Eksperimenta pieraksti liecinot, ka kādā brīdī pilota svara rādījumi sākuši samazināties - sākumā lēnām, tad strauji nokritušies līdz 12 kilogramiem, kādu laiku saglabājušies pie šis atzīmes un tad lēnām atgriezušies pie pilota faktiskā svara vērtības.

Pieminu šo informāciju, jo atceros bērnu dienu trikus, kad vien ar iedomu, ka esmu viegls kā spalviņa, spēju veikt lēcienus, kas diez vai atbilda manam toreizējam fiziskajam spēkam. Un vēl - reiz mežā gandrīz uzkāpu čūskai - liku kāju pie zemes un ieraudzīju, ka apakšā ir odze. Tai mirklī, kājai vēl nepieskaroties pie zemes, izdarīju milzīgu lēcienu atpakaļ - kā atsperes mests. Paradoksāli ir tas, ka tai brīdī svaru jau biju pārnesis uz kāju, ko grasījos likt pie zemes. 

Atkal aicinu lasītāju mēģināt atcerēties līdzīgus pārsteidzošus gadījumus no savas dzīves, kad notikumi, šķiet, risinās pretēji dabas likumiem. Pamēģiniet tos atsaukt atmiņā bez šā brīža stereotipiskās uztveres skepses.

Serbu izcelsmes zinātnes ģēnijs Nikola Tesla ir teicis: "Katrā telpas milimetrā ir tik daudz enerģijas, cik jums vajag". Viņa paša piezīmēs ir daudz dažādu norāžu uz to, ka pats Tesla ir sapratis vai bijis tuvu tam, lai saprastu, kā šo enerģiju iegūt. Fenomenāli, ka viņš, šķiet, apzināti nav gājis tālāk - lai izstrādātu tehnoloģijas un metodes, kā to izdarīt. Tesla ir bijis ārkārtīgi tālredzīgs cilvēks, kura izpratne par ētiku un morāli joprojām tālu pārsniedz ikviena cilvēka redzējumu. Šķiet, Tesla bija sapratis, ka pa lielam pasaule ir materiāla pavisam citādā veidā - tā ir kā māls, ko tēlnieks, ja viņam pietiek prāta, izpratnes, iedvesmas, veido tā, kā viņam to gribas. Tesla ar mālu saprata enerģiju, ne tikai to, ko pazīstam mēs - elektro-, kodol-, siltumenerģiju, bet to fundamentālo fenomenu, kas bezformas, bezveida, bezsatura veidā caurstrāvo pilnīgi visu redzamo, neredzamo, apjaušamo un neapjausto Visumu. Tālākais jau ir tehnikas jautājums.

Kapēc es pieminu šeit Nikolu Telsu? Viņa ētikas un morāles ideju pēc. Arī Tesla ne vienmēr bija šo principu apoloģēts. Savas karjeras sākumā viņš dragāja - visu pakļāva savu izpētes un zinātnisko ideju realizēšanai. Arī tuvos cilvēkus un ģimeni upurēja. Bet tad, kaut kādā brīdī apjaušot kaut nelielu daļu no pasaules, kas arī mūsdienu zinātnei, iespējams, vēl tikai kā saullēkts aiz horizonta redzās, viņš apstājās. Dabas dotais talants un neapturamā ziņkāre Teslu noveda nevis pie materiāliem atklājumiem, bet pie izpratnes, ka viss pastāvošais ir saistīts savā starpā un brīvi plūst no viena fenomena pie otra, pārvēršas no viena otrā. Ir tikai jāmāk paņemt, ir tikai jāspēj formulēties. Un cilvēka vieta šai ainā ir tik pat nozīmīga kā zvaigznei vai kvazāram - mēs varam radīt, bet varam sēt arī iznīcību. Lai cik filosofiski skan šī frāze - Tesla uzskatīja, ka tai ir praktiska jēga, materiāla nozīme.

Vēl viens secinājums, kas varētu gana izbrīnīt materiālistus. Tas, ko mēs uztveram kā materiālo pasauli, tikai ar mūsu pašu uzstādītiem sākotnējiem definējumiem par tādu var tikt uzskatīta. 

Viss, ko mēs kā materiālu redzam, uztveram un kam esam īpašnieki, ir mūsu domu un vēlmju rezultāts. Tas viss ir pārvēršams kādā no mums zināmajiem enerģijas veidiem - piemēram, siltumā, gaismā un elektrībā, sadedzinot. Siltumu, gaismu, elektrību un kodolenerģiju var pārvērst vienu otrā. Tas vedina uz domu, ka apakšā, materiālo priekšmetu un enerģijas pamatbūtībā ir kas vēl - vai tā ir fundamentāla, tīra enerģija vai bezgalīgs variāciju potenciāls vai kas cits. Šķiet, Tesla un vēl daži to zināja vai nojauta. 

Buda savā mācībā ir norādījis, ka mums apkārt esošā realitāte ir subjektīva fikcija, ko mēs paši katrā konkrētā gadījumā radām. Atcerieties raksta sākumā minēto par varavīksnes redzēšanu vai neredzēšanu. Buda teica - "mēs esam tas, kas ir mūsu domas".  Vēl Buda mācīja, ka tad, kad katrs konkrēts cilvēks spēs savu prātu nomierināt un ļaut tam ieskatīties sevī, cilvēks ieraudzīs visu pasauli, tās pilnībā un spēs to izdarīt vienlaikus, uzreiz. Budisma filozofijā būtisks ir jēdziens "nirvāna" (sanskrita terminoloģija), jeb "nibbana" (pali kanona terminoloģija). Mēs, ja esam lasījuši Budas mācību, vai par to, parasti uztveram šo terminu kā beigas, kā pilnīgu personības, kā cilvēka, kā dzīvas būtnes izzušanu. Es domāju, ka nē, ka tā ir harmonizēšanās ar visu realitāti vienlaikus. Bet vissvarīgāk - tā ir pieslēgšanās tai vienīgajai materiālajai realitātei, kas eksistē - enerģijai vai informācijas laukam, kas caurstrāvo visu fizisko, materiālo realitāti.  Budismā un hinduismā ir tādi personāži kā "Bodhisattvas". Tie ir cilvēki vai dzīvas būtnes, kas ir sasniegušas Budas stāvokli - tātad nirvānu, bet nav sevi sapludinājuši ar šo fundamentālo materiālo visa pamatu. Viņi turpina dzīvot, bet viņu rīcībā ir pilnīgi visa iedomājamā Visuma enerģija, visa informācija, zināšanas par to, kas ir bijis, ir un var notikt. Bodhisatva ir tik augsti ētiska būtne, kas ne tikai sevi velta citu dzīvu būtņu ciešanu mazināšanai, bet dara to kontekstā ar visu Visumu. Un, ja spējam pieņemt līdz mums nonākušo mācību, Bodhisatvas dara to ar prāta un apzinātības spēku. Ikviena spējas ir satvert sev vajadzīgās domas - informāciju, enerģiju un pārvērst to realitātē, jo paši mēs esam būvēti no tās.

Es vēlētos lasītāju pamudināt pārdomāt savu pasaules uztveri un tad arī izpratni. Kā tās veidojas un uz kā tās ir balstītas. Te nav universāla algoritma, te esat ikkatrs jūs pats, unikāls, individuāls, bet vienlaikus saistīts ar it visu, kas ir pasaulē, Visumā, daļa no tā un tā visa centrs vienlaikus.

No fizikālā viedokļa svars ir fundamentāls fenomens, tas kā šis fenomens nevar mainīties, mainoties apstākļiem. Bet, ja ticam zinātnieku fiksētajam gadījumā ar pilotu - tas ir noticis. Tātad fundamentāla nozīme ir nevis šim fizikālās pasaules fenomenam - svaram - bet gan mūsu uztverei, kas, mainot sākotnējos nosacījumus, maina fenomena būtību, vērtību. 

Mēs dzīvojam Visumā, vai ne? Bet tas nav viss - esam šī Visuma sastāvdaļa, atomi, enerģijas lauki, vakuums, pašapzinoša dzīva vērtība.

I focused on this issue because while I’m living for now in Europe we also face the “refugees” problem which, in common, people connects and extends to the muslims.

I completely support this ban in #Myanmar whatever the form of. And I can explain whay i am doing so.

Because cultural diversity and convergence shall be done bidirectional way and in respect of culture and traditions of country of reception - this is incontestable starting point by my opinion and my own experience as a post Soviet survivor.

As I saw during my time spent in Myanmar - at the period from 2008 till 2013 - how incoming people is acting against local nationalities, their values, traditions and heritage, I must say - it is unacceptable.

My conviction is that #‎Myanmar‬ isan unique value for the worldat all and we shall preserve it. I am saying it as a Myanmar, not Europen. Because #Myanmar #culture still values things we in the industrial society pushing to the backwards - honesty, undoubtful value of life, family and love. If someone are surprised on my observations - go to Myanmar and try to take part of their life, do not read news reports and opinions of journalists who is not in.

I say again - before muslims or any others want to take part in #Myanmar or any other country’s life they shall show their loyality on nation living there. They, whatever religion, traditions and own values represents, shall start to pay homage of kindness of receptors, not pushing them out of their lives. And be ready to take part and receive the culture as well as to share their own.

Vēl jo vairāk - paši mēs sriešus skrējām Eiropas apskāvienos kā noilgojušies mīlnieki. Un tam bija pamats.

Nemēģiniet, ļaudis, man tagad iebilst - sak, es jau nebalsoju par to, vai - es jau biju pret. Mēs visi bijām par.

Tagad esam sastāvdaļa un mērķis tam, kas sakaras ar globālu problēmu - bēgļu plūsmām. Daļēji tās ir tiešām konfliktu un terora sekas teritorijās, no kurienes nāk šie cilvēki. Daļēji - labākas dzīves, patēriņa kultūras meklētāji. Gan pirmajā gadījumā esam par to atbildīgi, kaut vai neliekot savus vadītājus rīkoties, lai problēmas risinātu, gan otrajā - un te nu mēs ikviens esam pie vainas, jo mūsu ideoloģija ir no “labklājības” pārvērtusies par “raušanu”.

Atrisināt bēgļu problēmu var tikai ar globālu sociālās un dzīves satura ideju paradigmas maiņu. Pagaidām tas, acīmredzot, nav dienas kārtībā.

Situācijā, kad jāiztur tas, ko paši esam radījuši, vienīgais ceļs ir parādīt katras konkrētās nācijas, kas uzņem bēgļus, ieceļotājus, identitātes spēku. Tas nozīmē - no mums pašiem atkarīgs - vai mēs spēsim kooptēt un dalīties savā tradīcijā, padarot ieceļotājus par “Latvijas nācijas, kultūras un tradīciju” sastāvdaļu, vai arī tos atgrūdīsim, parādot sevi kā vārgu individīdu kopumu, kas nespēj saprasties un kontaktēt pat savā starpā.

Tas, lūk, ir nācijas spēks - kultūra un identitātes vienotība, kas spēj aizraut un pārveidot jebkuru ienācēju. Tas tā notika 20. gadsimta sākumā. Tā, lūk, ir ‪#‎integrācija‬ tās būtībā.

Ja mēs atgrūdīsim tos, kas tiešām ir cietuši, mūs pašus atgrūdīs. Ja mēs atgrūdīsim citu kultūru cilvēkus, paliksim nabagi savā garā, jo nebūs ar ko dalīties savā bagātībā un nebūs, kas dalīsies ar mums.

Tas attiecas arī uz mūsu līdzcilvēkiem - lielu daļu no tiem krieviem, baltkrieviem un citiem, ko esam atgrūduši kā svešķermeņus.Un saņemam to, ko savas vārgulības dēļ esam pelnījuši.

Kungi un dāmas - mēs, atsakoties darīt, esam nožēlojami savtīgi Sprīdīša mocītāji - mēs dzeram ne tikai svešas, bet arī viens otra asinis.

It sevišķi šo repliku vēlos veltīt mūsu politiķiem no Nacionālās Apvienības un tās līdzskrējējiem. Esat vārguļi, reāli vārguļi. Nespējat nest mūsu īsto identitāti, vienot tautu, nāciju.