VECMĪLGRĀVIS. Vecs, vecums - vai tas ir grāvis?
Piektdiena 23.maijs. Pulkstens bija ap vieniem dienā. Fotoaparāts un rakstītājs jau atradās somā. Es biju skaidri nospraudusi mērķi dokumentēt Vecmīlgrāvi. Vēl īsti nezināju kā tieši un konkrēti jautājumi arī nebija sagatavoti. Prātā iztēlojos, ka varētu kaut kā nokļūt pie kāda ciemos... Visā visumā devos uz Vecmīlgrāvi, ļaujoties spontānām izvēlēm un notikumiem. Braucu ar 200to maršrutnieku. Pietuvojoties pieturai uz Dombrovska ielas pie RIMI jau pa logu ievēroju divas pensionāres sēžam ēnā uz soliņa. Nolēmu, ka jāsāk ar viņām.
Vispirms uzjautāju, vai drīkst piesēst. Sapratu, ka kundzītes nerunā latviešu valodā. To pašu ujautāju krievu, uz ko viņas uzreizi apstiprinoši reaģēja. Viņas viena otrai stāstīja kādu bēdu stāstu. Pa auss galam dzirdēju pieminam mirušo vīru, pārcelšanos... Tad vienai no kundzītēm iezvanījās telefons: “Aļo! A ti uže na astonovke? Horošo, ja idu..” Un viņa aizdevās prom. Palikām divas vien. Es sēdēju vienā soliņa malā viņa otrā. Viņai bija zila kleitiņa, kājas izautas no baltajiem apaviem, tās bija piepampušas, blakus uz soliņa malas bija atstutēts kruķītis. Es izņēmu no somas diktafonu, lai nomainītu baterijas, un to ieslēdzu. Tad pārdomāju, izlēdzu un noliku malā. Tomēr negribēju bez brīdinājuma ierakstīt sarunu. Pagriezos pret sievieti un jautāju, vai varu viņai uzdot pāris jautājumu, uz ko viņa atbildēja, ka viņa neko negrib pirkt, viņai nav naudas, viņai nekādas mantas nav vajadzīgas... Uz to es viņai teicu, ka arī pati nevēlos neko ne pirkt, ne pārdot. Stādijos priekšā, ka esmu māksliniece, kas izzin Vecmīlgrāvi un vēlos uzdot dažus jautājumus par šo apkaimi. Kundzīte teica, ka viņa, būdama stulba, veca, slima un bez naudas, neko nevar pastāstīt. Sūtija mani uz tirgu runāties ar gudriem un jauniem pārdevējiem. Teicu, ka gribu aprunāties tieši ar viņu un uzreizi uzdevu jautājumu par viņas dzīvi Vecmīlgrāvī. Ļoti negribīgi viņa pastāstija, ka Vecmīlgrāvī dzīvo gandrīz vai visu mūžu. Kad viņa bija maziņa, vecāki pārcēlās no Baltkrievijas uz Vecmīlgrāvi. Kad paaugās, aprecējās ar Vecmīlgrāvieti. Vairāk kā 30gadus nostrādāja “Kuzņecova porcelāna fabrikā”. Vīrs tagad ir miris un viņa dzīvo viena ar dēlu. Viņai ir 76. Teica, ka neko vairs dzīvē nevar darīt, ir slima un bez naudas. Tad viņa ar aizdomām paskatījās uz mani, tad uz blakus esošo dekitafonu un mazliet saasinātā balsī prasīja, vai es sarunu ierakstot. Uz, ko es atbildēju, ka nav vajadzības uztrauktiesm, ka nekas netiek ierakstīts. Tad viņa teica, ka ja es tā bezkaunīgi ierakstu, viņa dosies uz mājām. Atkal sacīju, lai nomierinās un viss kārtībā. Viņa jau uzvilka apavus, piecēlās un gāja prom. Jautāju, vai nevajag palīdzēt. Teica, ka tepat aiz stūra dzīvojot, ka pati tiks galā. Teicu, lai paliek, ka pati iešu prom. Viņa momentā apsēdās atpakaļ uz soliņa un, ieraudzīdama paziņu, sauco to sēsties blakus. Otra kundzīte apsēdās un sievites, it kā manis vairs tur nebūtu, sāka apspriezt kaut kādu aktualitāti saistībā ar cilvēka ”X” nogādi slimnīcā. Es paņēmu somu un devos prom. Tad kundzīte man uzsauca, ka, ja es kaut ko ierakstīju diktafonā, lai dzēšot ārā. Un brīdināja, ja viņa redzēs kaut kur sarunu nopublicētu, meklēs mani rokā. Vēl draudzenei atviegloti sacīja, ka labi, ka nenosauca man savu vārdu. Uz ko es pasmaidīju, novēlēju jauku dienu un devos tālāk. Jatzīst, ka viņa dusmojoties smaidīja...
Uzreizi iesoļoju starp bloku mājām. Vēl viens pensionārs nāca pretī, tad vēl viens. Ieraudzīju, ka uz soliņa sēdēja kundzīte leoparda kostīmiņā ar krēmkrāsas platmalīti. Acu plakstiņi viegli nokarājušies, it kā būtu daudz raudājusi, acis debesszilas un likās skatiens pavērts nekurienē – tukšs. Jautāju viņai, vai varētu man veltīt parīs minūtes, uzreizi, balstoties uz iepriekšējās sarunas pieredzi, īpaši saudzīgi paskaidroju, kas esmu un ka vēlos uzzināt vairāk par Vecmīlgrāvi. Arī šī kundze nerunāja latviešu valodā. Uz ko viņa atbildēja, ka nekādi man nevarot palīdzēt, jo dzīvo Vecmīlgrāvī pavisam nesen. Pārcēlās uz šejieni no Sarkandaugavas. Pārcēlās vīra dēļ. Bet tagad vīrs ir miris. Viņš bija smagi slims. Dzīvoklis nepatīk, saka, ka esot briesmīgs, bet ir ļoti labs plašs balkons, kur varēja savu vīru izvest svaigā gaisā. Bet tagad viņa ir palikusi viena. Teica, ka Vecmīlgrāvis viņai riebjoties. Viņas mājā dzīvojot tikai alkoholiķi, cilvēki esot nepatīkami, noslēgti, bailīgi, darīt arī šeit nav ko un viņai arī nemaz negribās neko darīt pēc vīra nāves. Ja iet ārā, tad tikai lai aizietu uz veikalu, vai pie ārsta, bet tā nekas neinteresē. Sacīja, ka ir palikusi pavisam viena. Neviens arī no draugiem nav palicis dzīvs. Agrāk patika dziedāt, bet tagad visas dziesmas ir sadedznājusi, lai nekrājās krāmi. Patīkot tīrība. Dzīvokļa tīrīšana brīžiem varot aizņemt visu dienu. Paksaidroja, ka tā esot veciem cilvēkiem. Jauniem jau viss ir ātri izdarāms. Bet veciem –, kamēr pegriezīsies, pielieksies. Jautāju, vai viņai ir mājdzīvnieks. “Mājas telefons? Ir, bet es nevienam to nedodu.” Jautājumu par mājzdīvnieku uzdevu vēlreiz. Sacīja, ka mājzdīvnieku nav, ļoti mīlot kaķus, bet par tiem ir jārūpējas, bet viņai pašai par sevi ir jāparūpējas. Pārminām vēl pāris vārdus un tad sapratu, ka jādodas tālāk. Tad viņa paskatījās uz mani un sacīja: “Liels paldies par sarunu. Paldies, ka tā pastāvējāt un paklausījāties.” Viņa mani aizkustināja.
Turpināju ceļu, ejot vēļ dziļāk iekšā bloku māju valstībā. Redzēju, ka ēnā sēdēja galīgā autā dzērājs, kurš nejauši uzspļāva sev uz kājas. Vīrietis bija pagalam netīrs. Turpat blakus kā tāds enģelis sēdēja smalka pesionārīte, ar glītu baltu cepurīti un baltu jaciņu. Bija skaidrs, ka viņi nav pazīstami un viņiem nav nekas kopīgs, bet tā viņi tur atradās viens otram blakus, kā debesis un elle uz viena sola. Pagāju tikai dažus soļus uz priekšu, kad jau atkal uz soliņa sēdēja citi pensionāri. Pensionāri maziem solīšiem nāca pretī. Ieraudzīju pavecāku sievieti, kas stūma ratiņus. Viņa savukārt teica, ka viņai ļoti patīkot Vecmīlgrāvis. Šejienes gaisu nevarot slaīdzināt ar centra gaisu. Viss ir zaļš. Kaimiņi arī ir ļoti kārtīgi. Sacīja, ka protams ir atsevišķas mājas, kas kāderiz esot bijušas kopmītnes bezpajumtniekiem, kur atbilstoši ir nepatīkamāki apstākļi, bet tas ir atsvišķs gadījums. Pārsvarā cilvēki strādājor ārpus Vecmīlgrāvja, jo darba vietu nav daudz. Nu, tikai vīriešiem “Kuģu būves un remonta rūpnīcā” un “Zivkopībā”. Sacīja, ka Vecmīlgrāvja lepnums esot Ziemeļblāzma-skaists parks, kur var izstaigāties ar mazbērnu. Sieviete jautāja, ar ko pati nodarbojos, un izteica prieku, ka jauniešiem ir tādas interes un, ka neesot nemaz tik traki, kā apkārt runājot, ka jaunieši neko nedarot. Arī viņa nerunāja latviešu valodā.
Turpināju gaitas. Garām pagāja vēl viena pensionāre ar mazu sunīti pie siksniņas. No aptiekas, lēnām steberējot ar kruķīti, iznāca maza auguma onkulītis. Mugurā rūtains džemperītis, zils keponiņš, lielas brilles, melnas bikses, rokās iezspiestas zāles. Atcerējos Elīnas stāstu par onku, kuram bija slikti ar sidri. Viņas stāsts lika nominstināties ar iešanu klāt, jo šis izskatījās pēc tāda, kam ir bijis insults. Viņš ar maziem soļiem man pietuvinājās, līdz sāka jau slīdēt garām. Tomēr uzrunāju viņu, jautājot, vai viņš var pastāstīt par Vecmīlgrāvi. Onkulis, rūpgi izrunājot katru vārdu, sacīja, ka viņš nesaprot ne vienu vārdu, ko viņam saku. Jautājums no manas puses izskanēja latviešu valodā. Iztulkoju to uz krievu.
“Es te dzīvoju pavisam nesen. Dēla dēļ. Šis ir ļoti brismīgs rajons, kurš ir pārpildīts ar huligāniem. Tādēļ jau arī nākas iet uz aptieku. Pilns ar huligāniem, kas bojā veselību.” Sākumā nodomāju, ka huligāni esot jauni puikas, kas neliek vecītim mieru, bet kā izrādijās, ka ar vārdu “huligāni”, vecītis apzīmēja vecas sievietes, kas liekot lāstus. “Viņas ir visur. Izej ārā un uzreiz ir jāskrien mājās, lai nenoburtu”. Sacīju, ka varbūt viņš kļūdās un veselība pasliktinās vecuma dēļ, uz ko viņš kategoriski noteica, ka nekļūdoties gan. Pamatoja savu pārliecību ar to, ka viņa podjezdā jau visi vīrieši ir nomiruši un viņš ir palicis vienīgais. Jautāja, kā tad es to izskaidrošu. Viņš vēl ilgi stāstīja par šo burvju problēmu un aizplūda arī citās tēmās. Varēja just, ka viņam gribējās runāties. Runāja viņš ātri, it kā baidīdamies, ka es aiziešu projām un vairs nebūs, kas viņus uzklausa. Likās, ka viņš vairs nezina, ko teikt, bet tāpat turpināja stāstī. Arī viņš mani aizkustināja.
Nogriezos jaunā pagalmā. Šoreiz pie koka uz benķīša sēdēja kundzīte koši puķainos svārkos ar rozā tamborētu cepurīti. Viņa tur tik skaisti izskatījās, ka vēlējos viņu nobildēt. Pienācu viņai klāt un tā arī jautāju, vai drīkstu viņu nobildēt. Šoreiz jautāju uzreizi krievu valodā. “Piesēdiet, meitenīt”, viņa skaidrā latviešu valodā sacīja. “O! Jūs runājat latviešu valodā!”, pārsteigta iesaucos. Viņa pasmaidīja un jautāja, vai viņa varēs bildi dabūt, piebilsot, ka tiesa viņai jau nav nemaz kam bildi rādīt, jo viņa dzīvo viena. Atkal satiku pensionāri, kas bija palikusi viena. Viņa gaiši smaidīja, es apsēdos blakus. Viņa teica, ka vecums viņu ir padarījis kālim līdzīgu. “Skatos uz sevi spogulī un nav ne uzacu, lūpas ir zaudējušas krāsu. Vecuma nospiedums. Ziniet, dzīve ļoti ātri paskrien, tādēļ kamēr esiet jauna, izmantojiet katru izdevību. Par dzīvi ir jācīnās. Eksperimentējat, riskējat, izbaudat dzīvi!” Es pat nevaru izstāstīt visas gudrības, ko viņa man pastāstija par dzīvi, par Vecmīlgrāvi. Viņa bija tik pacilāta, skaista ap 80 gadus veca kundzīte. Stāstija par draudzenēm, kuras dodas uz Vecmīlgrāvī esošu pensionāru radošo centru, kur kundzītes dodas vingrot, vai veikt rokdarbus. Uzreizi noskaidroju adresi, arī pati kundzīte piekodināja, lai dodos uz šo centru darbīgos pensionārus apciemot. Teica, ka pati gan vairs turp nedodas, jo pārāk slikta dzirde. Kad vairāki cilvēki telpā runā, viņa nedzirdot. Dzirdes aparātu nelieto, jo visu laiku dzird trokšnus galvā. Dzirdes aparāts tos vēl tikai pastiprinātu. Brīžiem izklasusās tā it kā zvanītu telefons, vai pūstu vējš. Dažkārt skaņas tik strauji mainās, ka viņa nobīstas. Mēs samainījāmies ar telefona nummuriem, lai norunātu nākamo tikšanos, lai es viņai atgādātu bildi un lai mēs turpinātu mūsu sarunu.
Divās stundās biju uzņēmusi daudzus stāstus, kas ļoti aizķēra. Tā arī neieslēdzu diktafonu, negribēdama ieviest neuzticību un atgrūzt cilvēkus. Bija tik jauki vērot, kā šie vecīši atvērās un bija gatavi nebeidzami ilgi stāstīt, dalīties... Šie vecie cilvēkie jutās kā ēnas, kurus nepamana un tajā brīdī, kad kāds viņus uzrunāja, viņi sajutās redzami un dzīvi. Tā viņi pasi teica. Šīs sejas un stāsti, kaut kas tik reāls, neizbēgams un skaists. Drošvien visos guļamrajonos ir līdzīga situācija, bet neskatoties uz to, man šodien izkristalizējās, ka man Vecmīlgrāvis ir par šiem uz soliņiem sēdošiem, pa trotuāriem lēni soļojošiem večukiem. Domāju par jauniešiem, kas turpat staigāja. Redzēju viņu un savu potenciālu, kādu dienu kļūt par vienu no šiem vecīšiem. Galu galā mēs visi kļūsim veci. Kādi mēs būsim, kā mēs dzīvosim un kur mēs dzīvosim. Kā viena no kundzītem teica:”Mēs ienāk pasaulē vieni un aizejam vieni.” Vai tā tas tiešām ir? Un ja tā, vai nevar iepriekš sagatvoties un izmainīt šīs sekas? Tai vietā, lai sēdētu uz soliņiem, sanākt pie viena galda, runāties un dejot kopā, svinot dzīvi Vecmīlgrāvī.
Brīdī, kad devos uz pieturu, turpat vēljoprojām uz soliņa sēdēja tā pati kundzīte zilajā kleitā, kas piedraudēja mani atrast, ja būšu mūsu sarunu ierakstījusi. Mani ieraudzīdama, viņa mani pasauca. Viņai blakus sēdēja vēl divas draudzenes. Viņa sūdzējās draudzenēm, ka tā esmu es, kas viņu ierakstīja. Draudzenes prasīja, kādēļ tā darīju bez brīdināju, un es sievetes mierinot, izstāstiju reālo situāciju, izskaidrojot, ka raizēm nav pamatojuma. Bet kundzīte, mazliet caur smaidu mani brīdināja, ka ja redzēšot materiālus televīzijā, mani atradīšot. Tas taču būšot priekš viņas tāds kauns. Es tikai pasmaidīju un teicu, lai mierīgi uzelpo un jautāju, vai varu viņas nobildēt, uz ko viņas mani aizdzina prom, bet to darīja ar smaidu. Ķermenis bija pretrunā ar vārdiem. Liekas, ka arī viņām patika šī izrādītā uzmanība. :) Ciemos man vēl neizdevās ne pie viena nonākt – aizsleāgtās durvis uz koda vēl nešķiet pretimnākošas un viesmīlīgas, bet varbūt es kļūdos.
