SĒTAS UN BAILES VECMILGRĀVĪ Mājas un sētas ir rajona sejas, tās lielā mērā raksturo cilvēkus, kuri ir dzīvojuši vai pašlaik dzīvo aiz šīm sētām. Tās veido šīs vietas kopējo sajūtu, atklājot vēsturi un pašreizējo mirkli. Iebraucot Vemilgrāvī sētas bija pirmā lieta, kas man piesaistīja uzmanību, likās ka tajās ir ļoti daudz informācijas. Sāku tās fotogrāfēt, sekojot sētām, kuras man likās interesantas, tā pamazām ejot arvien dziļāk Velmilgrāvja labirintā, kurš man ir pilnīgi nezināms...pirms tam nebiju izpētījusi uz kuru pusi ejot ir mežs, upe, kanāls utt... ejot pa ielu nezināju kur nonākšu tālāk. Parasti šāda veida iešanas process ir ļoti aizraujoš, jo tajā ir patīkams satraukums no nezināmā atklāšanas. Tas ir tas kā man patīk staigāt un iepazīt pilsētas ārzemēs. Ir pulkstens 14:00, Vecmilgrāvī ļoti saulains laiks, izskatās ka tā ir pirmā siltā pavasara diena. Vecmilgrāvis liekas kluss un mierīgs, pilnīgi pašpietiekams un nosvērts. Es arī diezgan nosvērta un pozitīvi noskaņota pastaigajos ar kaklā uzkārtu fotokameru, priecājos par sauli un mieru apkārt. Līdz mirklim, kad sāku sajust, ka pamazām mani pārņem bailes par to ka kāds mani izseko, rajons ir pietiekami tukšs, kaut kur ik pa laikam parādās pāris jaunieši, pastaigājas jaunās māmiņas ar ratiņiem, iezimējas viegli iereibuši vīrieši un es sāku sajust to ka mans fotoaparāts ir jāliek iekšā somā un man ir jāpieliek solis, lai es tiktu līdz kādai publiskākai vietai. Bailes sāk palik arvien lielākas un to dēļ es nespēju iet dziļāk iekšā rajonā starp mājām un garāžām, kuras liekas tik vilinošas. Vienā brīdī es tiešām pielieku soli un izvairoties no aizdomīga bariņa jauniešu nogriežos no ceļa, bet tajā pašā brīdī saprotu, ka nezinu kur esmu nogriezusies un kur mani tas ceļš izvedīs. Vēlāk mana pastaiga turpinās jau daudz sabiedriskākā vietā un es sapratu to ka viena Vecmilgrāvja dziļumos es vairs nedošos.
