#tulks

Kopš vārda dienas vakara esmu ļoti daudz strādājusi. Bija uznācis liels vilnis neatliekamu ārkārtas darbu: jāsakārto IT lietas sakarā ar uzlauzto mājas lapu, jāsagatavo liels pasūtījums tipogrāfijai, turbulence sakarā ar Juri Rubeni, padomes sēde, ikmēneša informatīvais izdevums sakrita paralēli regulārajiem darba pienākumiem. Protams tas viss ne bez pārdzīvojumiem. 

Aizvien biežāk vēroju un piefiksēju, kā es jūtos - kādas sajūtas parādās manā telpā. Mācos lasīt savas emocijas, cenšos tās neapspiest, bet saprast, ko tās man saka. Mācos nospraust robežas un komunicēt par tām. 

Emociju tulkošanas darbs ir aizraujošs, bet aptvēru, ka jēgpilni to darīt ir tikai tad, ja paspēj līdz brīdim, kad ir palaists emociju izlādēšanās brīdis. Tāpēc svarīga ir meditācijas pieredze, kas palīdz palielināt telpu starp impulsu un reakciju. Esmu cerību pilna, ka ar laiku es attīstīšu prasmi atpazīt emociju un jūtu saturu un adekvāti to paust pieauguša cilvēka līmenī. 

Tā arī pēc notikušās sēdes es mēģināju lasīt, kas mani aizskāris un radījis trauksmi. Mana mazvērtības un nedrošības sajūta nav mana sabiedrotā pretī laimīgai dzīvei. Man ar sevi jāsazinās kā ar mazu bērnu un jāmierina to. Stāstu sev: “Tu esi ļoti atvērta un ieinteresēta. Tas ir pozitīvi, no tā nevajag kautrēties. Bet savu ātro reakciju - idejas un jautājumus - var izlikt uz papīra, lai nepiemirstas, un citreiz pārrunāt to ar kādu personiski; tā Tavas vērtīgās idejas neizplēnēs starp nogurušu cilvēku stāviem. Neļauj mirkļa vājumam izsist sevi no sliedes. Nedaudz distancējies no visa, kad sāc justies ievainojama. Atceries, kas Tu esi un kas Tu neesi.

Mīļā, vai Tu ievēroji, kā citi cilvēki māk novilkt nepārprotamas robežas? Kāpēc Tevi tas aizskāra? Arī Tev noderētu ņemt piemēru no šīs situācijas. Tas nebija domāts, lai Tevi aizskartu.”

Tādas, lūk, sarunas es noturu ar sevi, lai uzņemtos atbildību par savām jūtām un sāktu skatīties uz cilvēkiem veselīgā veidā. Es ieskatījos sevī un aptvēru, ka pastāvīgi saskatu uzbrukumus savā virzienā. Vai tas ir pamatoti? Šo ir vērts pavērot vēl. Un citreiz varbūt pat atklāti pajautāt: “Kā man to saprast? Kā Tu biji to domājis? Tavs teiktais liek man justies tā, vai tāds bija Tavs mērķis?”

Un kā es jūtos šodien? 

Mammas samīļota, atbalstīta un uzklausīta, esmu visai mierīga un mundra. 

Es maigi ilgojos sava drauga. Tās nav trauksmainas, mokošas ilgas, bet drīzāk kā caurspīdīga, nepārplēšama makšķeraukla, ar kuru esam saistīti. Manī vibrē jautājums, vai šī makšķeraukla tiek raustīta no abām pusēm? Vai par mani viņš šobrīd domā vairāk kā citas dienas? Vai ilgojas un disciplinēti apstādina sevi pie domas tuvoties man jelkādā veidā? Vai gluži pretēji - viņā iestājies rāmums, kuru netraucē domas par mani?

Kad mēģinu tulkot manas ilgas, tās izkristalizē vērtības, ko vēlos sastap attiecībās ar vīrieti. Protams, tas ir svarīgākais, ko paņemt no tulkojuma, bet tur ir daudz citu blakusproduktu un impulsu. Šeit ir svarīgi atdalīt mandarīnu no tā miziņas.

Es apsveru šīs ilgas sasaistīt arīdzan ar trešdienas negaidītu sarunas pavērsienu, kurā kopš augusta nesatiktais svētceļojuma biedrs dalījās ar mani piedzīvotajās skumjās. Abi nolēmām, ka šo sarunu ir vairāk kā svarīgi turpināt un tāpēc satikties vēlreiz. Es domāju šajā sarunā atrast vēl vienu mīklas pavedienu, vēl vienu atslēgu, vēl vienu puzles gabaliņu... Un te es apzināti noturu intrigu, kamēr neesmu izdarījusi kaut cik pieņemamus secinājumus savai dzīvei.

(Piedāvātā video nobeigumā parādās jauka tabula, kuras saturs man ir tīkams kultūršoks un iedrošinājums. Tā ir drosmīga nostāja, kuru vēlos ieviest savā dzīvē caur jaunu izpratni par citu cilvēku emocijām.)