#pohuj

šobrīd cenšos ziņas par notiekošo dzimtenē nelasīt. tam ir savi iemesli, kas konkrētajā kontekstā man šķiet nebūtiski. tomēr ziņa, ka gaišā dienas laikā brutāli noslepkavots viens no maksātnespējas administratoriem man lika ne tikai padomāt par to, ka esmu laimīgs, ka Rīgā vairs nedzīvoju, bet arī uzrakstīt šo.

kungi un dāmas, vēlos vērst jūsu uzmanību uz faktu, ka šim notikumam ir nepārprotamas līdzības ar lietām, kuras diemžēl daudzi no mums piedzīvoja pretrunīgajos 90.-tajos. liekas, ka vilkt paralēles ar Ukrainā tikpat svaigi asiņojojošo žurnālista slepkavību arī ir visai kārdinoši, bet arī par to šoreiz nebūs runa. varbūt tikai nedaudz.

vēlu veiksmi policistiem un izmeklētājiem abos gadījumos “aizrakties” līdz problēmas “saknei”, bet es tikmēr atļaušos nedaudz gudri padirst pa tēmu un ārpus tās. 

neko nezinu par to, ko dara maksātnespējas administratori un kādi ir viņu ikdienas pienākumi. zinu tikai to, ko esmu lasījis LV medijos (damn, izskatās, ka es tomēr lasu par to, kas notiek Latvijā…) - viņu uzdevums ir izskatīties svarīgiem, braukāt pēc iespējas dārgākās automašīnās, izturēties pret pārējiem kā pēdējiem lūzeriem un neatbildēt uz žurnālistu jautājumiem. manis pēc + nedomāju, ka šis ir bijis konkrētās slepkavības motīvs. lai kāds arī tas bijis, nozieguma apstākļi un nihilistiskā, brutālā maniere, manuprāt, liecina par to, ka šis cilvēks, acīm redzot, ir bijis iesaistīts masīvā resursu pārdalē, kura kādam kaut kas tiešām nav paticis. pa īstam. 

masīva resursu pārdale valstī, kur maksātnespējas administratori ir cieši saistīti ar valsts pārvaldes aparātu liek arī domāt, ka ne policija, ne “mūsu” tiesu sistēma ar šo visticamāk netiks galā. ļaujiet man minēt - tas viss tiks muļļāts un muļļāts, muļļāts un muļļāts, sabiedriskie mediji kādu laiku sekos tam ar neviltotu interesi, cilvēki psihos Twitterī… līdz vēlēšanām viss būs aizmirsts. vai pat ātrāk. atcerieties, kā bija ar Maximu?…

domāju, ka līdzīga situācija būs Ukrainā, kur žurnālista slepkavībā Ukrainas un Krievijas intereses aizstāvošie lasītāji apmainīsies ar tonnu apvainojumiem, draudiem un citiem “komplimentiem”, un pēc tam… iestāsies saldsērīgā pohuj fāze.

tas, ko es redzu, kas ir kopīgs šīm abām lietām, ir tas, ka joprojām Austrumeiropā valsts vara un noziedzība ir viena organisma 2 rokas. par Ukrainu esmu dzirdējis pietiekami daudz šaušmu stāstu saistībā ar to, kā “tur notiek lietas”, bet biju pārliecināts līdz šodienai, ka Latvija ir vismaz pussoli tuvāk tam, ko vēlamies identificēt ar jēdzienu (Rietumu) civilizācija. es tam vairāk neticu. Latvijas vara ir plašs “savējo” (lasīt - bandītu) tīklojums, kurš jau sen vairs nav sistēmas vēzis, bet gan ir pati sistēma. tā ir sistēma, kas būvēta postsovietiskā alkatības bāzes, un kuras vienīgā politiskā ideoloģija raksturojama ar 1 vārdu - “VĒL!” (man liekas, ka kaut kur jau šito rakstīju.) 

no šādas sistēmas lieki gaidīt empātiju, profesionalitāti un atbildību. tā pašā saknē ir uzbūvēta, lai aizsargātu “savējos”, ļautu tiem netraucēti “pelnīt” (nodokļu ieņēmumi aka valsts budžets ir lielisks instruments, lai to darītu), kā arī neļautu nevienam tai traucēt. acīm redzot, konkrētais maksātnespējas džeks bija tas, kurš sāka to darīt…

papildus tam šīs sistēmas pārstāvji dara visus, lai piedirstu pilnu info telpu ar jebkādu huiņu (jo vairāk un jo polarizējošāk - jo labāk), lai novērstu uzmanību no jebkā, kas ir valstiski būtisks un kas butu priekšnoteikums attīstībai. tas ir tas, ko mēs drīz dzirdēsim un redzēsim pāriesaiņotu kā “jauno konservatīvismu” vai “jauno nacionālisma vilni”. gan jau arī “jaunie” liberālie spēki darīs to pašu: dirsīs tiks saldi, ka daudzi (atkal) uzķersies. 

es labrāt domātu, ka kļūdos, bet izskatās, ka šī sistēma tik sapuvusi, ka uz tās puvekļiem jau sen ir bieza sapuvusi puvekļu kārta. un ko mēs? - uzdziedam tik kādu tautas dziesmu (#LV100, mazafaka!), piepišam mūli un lecam tik iekšā tajā ugunī - bijis nebijis…  

līgo, bļe!