#lv100

Vakar bija interesanta saruna ar manu draugu Rīgā. Runājām par aktualitātēm Tēvzemē. Ja teikšu, ka metaforsikā formā pieskārāmies aktualitātēm LV politiskajā un saimnieciskajā dzīvē, tad melošu. Iegrābāmies pamatīgi, vēl šodien turpinām “mētāties” Wacapā ar argumentiem, izvilkumiem no MI ģenerētiem tekstiem, dīvainām bildēm. Vakardien ar trollisku lepnumu paziņoju viņam, ka rudenī balsošu Hermani. Pirms jums, cienījamie klausītāji, sāk raustīties labās acs plakstiņš un / vai tecēt siekalas (atkarībā no tā, kuru “politisko nometni” pārstāvat), vēlos paziņot, ka savu izvēli jau esmu mainījis. Vēlos par šo parunāt.

Ievadam pateikšu, ka uzskatu sevi par latviešu valodas patriotu (ne valsts, ne teritorijas un ne - pasrarg’ dies - jobanā menedžmenta), un aktualitāes Latvijas medijos uzskatu par tikpat nozīmīgām manā dzīvē kā random skribelējumi / uzlīmes uz Berlīnes bāru / klubu tualešu sienām. Proti - man ir pohuj. Tomēr pat visniknāko pohujistu, par kādu noteikti sevi uzskatu, no pohujistiski nihiliskā komforta var izvilitāt tas idiotu cirks, kas apvij, manuprāt, būtiskus stratēģiskus projektus / uzņēmumus Latvijā. 

Neiedziļinoties niansēs (kā jau minēju, neesmu baigi pētījis dziļāk), tomēr man kā viduvēji veiksmīgam projektu vadītājam ir skaidrs, ka jebkuram projektam ir termiņš, kurš tiek izteikts diezgan viennozīmīgos ciparos, kurus (cerams) papildina arī dokumenta saturs. Šie cipari tikpat viennozīmīgi tiek novietoti uz papīra (jā, var arī pdfā vai vaterver), kurš pēc tam tiek parkastīts.

Un tagad saturieties, cienījamie tekstu vērotāji! Izskatās, ka viss turpāk rakstītais būs ļoti grūti uztverams, jo mums ir darīšana jau ar vismaz 3 mainīgajiem: datums, saturs, atbildīgais / parakstītājs. 

Un tātad - dodamies tālāk, lēnā garā un soli pa solim - diez kādā veidā mēs no tā varētu izsecināt, kurš ir atbidīgs par konkrētā darba izstrādi un nodošanu?… Hmmm… Kā gan mēs varētu uzzināt, kad konkrētais projekts bija jāpabeidz? Un kas gan vispār bija jādara? Kāds bija projekts? Kā mēs varam zināt, ka kaut kas ir jāpabeidz? Kas ir jāpabeidz? Kas ir projekts?….

Ā, nu jā, vēl ir arī nauda - respektīvi - būtu forši, ja attiecīgajā dokumentā kaut kur parādītos arī šie skaitļi. Neparādās?… Hmm… Jāsasauc sapulce, jānodibina nodibinājums, jāsāk izmeklēšana, jāiesaista speciālisti, jāorganizē kampaņa, jāraksta īmeili un tad - pats galvenais - jāuzraksta vēl citi dokumenti (ar tiem pašiem jau minētajiem universājajiem parametriem), un jāskatās kas nu būs… 

Un visticamāk jau, ka nekas nebūs. Ā - jā, būs nākošā sapuce, un tātad riņķveida masturbācija var turpināties. Urā! 

Un ar laiku mēs nemaz jau nepamanām, ka šī omulīgā orģija lēnām transformējas par ne visai labi apmeklētu powepoint prezentāciju pensionētiem projektu vadītājiem, par mannā biezputras dinamiskajām garšas kvalitātēm un plastmasas fotogrāfiju rāmīšiem. 

Man par lielu pārsteigumu idiotu īpatsvars ne tikai Latvijā, bet arī tur, kur šobrīd dzīvoju, ir iespaidīgs. Tomēr es vēlos būt iejūtīgs. Māt, es vēlos būt saprotošs… Ir skaidrs, ka ne visi saprot, ko nozīmē datums, ko nozīmē projekta apraksts, ko nozīmē dokuments un ko nozīmē paraksts. Liekas, ka vienīgais, ko cilvēki spēj “saprast” ir tie cipari, kuri parādās viņu personīgajos banku kontos, bet gan jau ka tā ir tikai nejauša sakritība… Māt, es vēlos būt tolerants…

Bet arī idioti ir pelnījuši mīlestību. Arī viņi grib, lai viss ir pareizi. Arī viņi grib balsot par Trampu, par mesiju, kurš visu sakārtos, pat tad, ja viņi dzīvo Latvijā, un viņiem ar to pārokeāna ārprātu nav nekā kopīga. 

Bingo! Mums ir ļoti aizraujošs risinājums? - Mazi, mīļi, latviski trampampiņi, kuriem mutes vietā, šķiet, ir pārpilnības rags, no kura straumēm plūst vistreknākā, kalorijām bagātākā šļura, kādu vien var (nevar?) iedomāties: sākot no pseidozinātniskiem brīnumiem un intergalahtisko māģiju un beidzot ar pārgudrām, ideoloģiski pārsātinātām tēzēm par notiekošo vai gluži vienkārši “viņš-lohs-es-kruts” tipa klikbeits. (Negribīgi gan atzīšu, ka Hermaņa lietotie epiteti ir ļoti sulīgi, un man personīgi patīkami silda manu neesošo dvēs’li.)

“Kā var nesolīt,” reiz teica onkulis, kurš toreiz saņēma arī manu balsi, pirms viņš šo teica. Tagad onkuļi piš TihTohā, dziļi, regulāri un bez pauzes. Ooo! Un kā vēl piš!… Un uzvarēs tas, kurš to darīs visskaistāk. Tāpēc mana prognoze ir sekojoša: jaunais mesija un viņa draugi dabūs 12%, daunis Šlesers un viņa sūkātāji - 16%. Par pārējiem man pohuj. Ā, nu jā, - vēl ir cukurdirsējs no Ventspils, gan jau ka arī dabūs. Jā, starp citu, pēdējo reizi balsoju par Progresīvajiem, bet man ir sācis garlaikot viņu lēnums, ļurkāšanās un sevi izsmēlusī piespiedu tolerance.

Es esmu idots tāds pats kā pārējie, tāpēc balsošu par partiju “Ej dirst”. Līdzīgi kā toreiz 2011. gada referendumā, kurš bija par koka figūriņu labprātīgas glaudīšanas aizliegšanu valstī, kad kaut ko līdzīgu arī uzrakstīju uz vēlēšanu zīmes pirms ievadīt to urnā.   

Visi pasaules idioti, savienojieties!

Cieņā un mīlestībā,

Autora prologs

Pēc vairāku mēnešu pārtraukuma un vairāku skatītaju daudzkārtējiem, rakstiskiem (un ļoti emocionāliem) lūgumiem sērijveida Autors piedāvā pēdējo un noslēdzošo seriāla "onkulis garlaikojas" triloģijas daļu. 

Jau pēc pirmās sezonas pirmās epizodes (un pēc tam arī pēc otrās - https://totalaufwiedersehen.tumblr.com/post/666137914289340416/onkulis-garlaikojas-vol-2-šmjak-šmjak) publicēšanas bloga redakciju burtiski pārpludināja sajūsmas un abbbrīnas pilnas vēstules no vairākiem Latvijas iedzīvotājiem no gandrīz visiem Latvijas novadiem un ganrīz visām Latvijas lielpilsētām. Dažubrīd interese par onkuļa neticamajiem piedzīvojumiem sasiedza tādus apmērus, ka redakcijai nācās Latvijas pastā pasūtīt vēl vienu, lielāka izmēra pasta kastīti, kur uzglabāt saņemtās vēstules. Redakcijas seifs bija pilns. (Nemaz jau nerunājot par vairāku ārštata pastnieku piesaisti Aizkaukles novadā, kas bija nepieciešama, lai pilnīgi visas interesentu vēstules nonāktu redakcijas rokās, kārtīgi un pareizi.)

Redakcija, lai arī bija gaidījusi paagstinātu skatītāju interesi par seriālu, tomēr saņemtais makulatūras apjoms, ko nu jau var mērīt vairākos centneros, patīkami sildīja sirdi visiem redakcijas locekļiem. 

Redakcija rūpīgi un ar gandrīz milzīgu interesi ir izlasījusi gandrīz visas saņemtās atsauksmes, kritiskās piezīmes un rakstveida orgasmiskos kaucienus. Lēmums bija gandrīz viennozīmīgs - katrs/-a no vēstulistiem/-ēm ir pelnījis/-usi pilnvērtīgu atbildi uz gandrīz visām vēstulēm. Atbildes tiks nosūtītas gandrīz visiem Valmieras novada iemītniekiem gandrīzumā. Īpaši sveicieni Kārsavā neoficiāli reģistrētajai ekosātanistu kopienai (!!!666!!!), kuru dalībnieku / fanu ilustrācijas drīzumā nonāks Baltijas labāko robotu-publicistu rokās. No turienes naudu varēs smelt klēpjiem, slavu un Baltijmas līmeņa atzinību varēs aizsnjiegt un aptaustīt ar visām čaklajām rociņām. Tā kā - gatavojiet savas rociņas, jo arī mūsu rociņas ir garas un taustītkāras. 

Bet tagad vairāk par pašu darbu. 

Ak kungs, triloģijas "onkulis garlaikojas" trešās daļas pirmā un vienlaikus noslēdzošā sērija nepārsteidz, tomēr sniedz parsteidzoši dziļu, plašu un izteikti gruntīgu ieskatu onkuļa dzīvē. Tieši tik daudz, tik dziļi un tik pamatīgi, lai ikviens onkulis, kurš sevī vēl tikai sāk atklāt savu iekšējo onkuli, varētu atrast šai stāstā kaut ko tieši sev praktiski noderīgu. 

Nav nepieciešams īpaši meklēt īpašu onkuli ar īpašām īpašībām, lai saprastu, ka viss stāstā notiekošais var notikt ne tikai tur, kur tas notiek, bet arī šeit, kur tas arī var notikt.

Nevienam jau sen vairs nav noslēpums, ka pasauli un arī Tēvu zemi ir pārņēmusi lielās dirsas mānija. Pateicoties intensīvam onlainismam, fotogrāfismam un influencerismam, ikviena pat visdīvainākā / kaulainākā / plakanākā dirsa var kļūt par iekārojamu metaforsku persiku, kurā tā vien gribētos iekosties. Vai tā ir globāla dirsas normalizācija? Vai dirsa visur ir tāda, kāda tā ir Latvijā? Kurš (vai kura) ir vislielākā dirsa? - Šie un daudzi citi mazāk svarīgi jautājumi ir ieskicēti Autora jaunākajā bloga ierakstā (sk. zemāk).

Diez vai picas cepšana kādreiz vēl būs tāda kā agrāk...

Jauku skatīšanos!

Juniversālā cieņā un padziļinātā mīlestībā, 

Autors

+++

onkulis garlaikojas, vol. 3: ļenganā mīla

“hey! yo! keptin Džek!”pie sevis dungoja onkulis, kāpjot ārā no vilciena. lielais notikums bija jau pavisam tuvu. spriežot pēc Googel Paps - pāris simt metru attālumā. 

- … iedomājājamie viņš tiešām nopirka viņai šampi! un vēl kādu! nē, nu jāuzteic viņa izvēlība - kā nekā 14 KŽ. un šokolādi arī... vienkārši - pizģec. viņš tiešām domā, ka tas ir proper randiņš, nevis parasta, gaļiska nopišanās - ar bērnišķīgu prieku iekšēji monologoja iekšējais Mārtiņš. 

- NOPISTIES… - iestenējās mr. Pimpis, manāmi satrakojies un sasiekalojies, - ātrāk! davai, ātrāk! gribu.lv! fak!… (erkcijas statuss: 7/10)

onkuls turpināja savu ceļu. laika bija pietiekoši. bija lietus, tomēr bija arī smacīgi karsts. Jūlijs pilsētu un onkui bija paņēmis uz izbrīnu un tieši šobrīd bagātīgi mitrināja. viss pakāpeniski sāka kļūt nepanesami mitrs un lipīgs. (tik mitrs, ka vārdu “mitrs” gribas rakstīt ar vairākiem “r”.) nevarēja arī saprast, vai tas tā ir ok, vai nē, ne pavisam.

steigties nevajadzēja, tomēr satrukums sāka izpausties arvien izteiktāk. atslābt palīdzēja vien pavirša apkārtnes izpēte un cigarete.

Pišanās iela bija lieliska: pilna mazu, jauku arhitektūras brīnumiņu; nelielas, omulīgas mākslas galerijas, kuru skatlogos bija redzamas dažādas banalitātes pakāpes bildītes, kafejnīcas ar variējoši smaidīgiem pensionāriem, karogiem apkarinātas viesnīcu fasādes - tas viss jau kādreiz bija redzēts. pišanās rajons, kurā atradās gala mērķis, bija onkulim labi zināms, tomēr, kur tieši ir 185. mājas numurs, pagaidām vēl bija mistērija…  

tas, kas savukārt nebija mistērija, bija tas, ka šis bija viens no de-luksīgākajiem pilsētas rajoniem. tas lika onkulim cerēt, ka veiksmīgai randiņa norisei izvēle ir kritusi uz vislabāko iespējamo dirsu. galvā jau skanēja fanfaras, siekalu šļakatas, kā arī izspēlējās krāsaini scenāriji par laisku kopīgu pīpēšanu un šampaniešanu gan pirms, gan pēc nu jau eksistenciāli nepieciemās ejakulācijas. (erekcijas statuss: 8/10)

pārsteigums nebija ilgi jāgaida. sākumā negribējas pat ticēt, - numur185 ir viena no estētiski vājprātīgākajām ekām šajā lokācijā. kaut kas no padomju brutālisma, kaut kas no Austrumeiropas pojhujisma, kaut kas no 90.-to gadu aizrautīgajam kapitālismam raksturīgās kņauzerības. pelēka, neizteiksmīga ēka, kuras izteiksmīgumu pakāpi raksturoja tieši kontrasts ar pārējo arhitektonisko vidi, kurā bija paredzēta vakarēšana. 

vajadzēja uzpīpēt. visi aizrautīgi čalojošie iekšējie personāži bija apklusuši saldās mīlas gaidās, jo nupat, nupat tam visam bija jāsākas.

kodu panelis ar dzīvokļu zvanu pogām iezīmēja priekšspēles sākumu. pogas bija pamatīgi nolietotas, un pats pogu panelis rūpējās Černobiļas sajūtu: šķiet, ka pogas uz paneļa bija gan dedzinātas, gan "notegotas", gan mērķtiecīgi smērētas ar onkulim nezināmām substancēm. vienvārdsakot, lai atrastu Džūlijas dirsu uz paneļa, nācās iziet uz kompromisiem gan ar estētikas, gan higiēnas standartiem. 

- davai, davai! saņemies! atceries, kāpēc tas viss, - skubināja Pimpja kungs, - NO... PI...

- jā, jā. zinu, jau zinu. nopisties… vajag nopisties. ko gan es bez Tevis darītu, Pimpja kungs...

dzin-dzinn... dzinn-dzinn!... 2 pogas spiedieni, durvis atvērās, un priekšspēles 2. daļa varēja sākties.

skatam pavērās Purvciema cienīga kāpņu telpa ar attiecīgu omulības un estētikas līmeni. ceļš pa trepēm uz augšu ne ar ko īpašu neizcēlās. atmosfēra atgādināja lēta, vidēji vienaldzīga hosteļa "interjeru", kurš gaidīt gaidīja savu pirmo un vienīgo eirororemontu. “uhhh… tas laikam tā arī domāts," nodomāja onkulis un kāpa tik augšā uz 3. stāvu.

-  jā!... jā!... ahh, jā! - kunkstēja iekšējais Mārtiņš. izklausījās, ka viņš jau ir tuvu pats savam iekšējam iekšējā Mārtiņa orgasmiņam.

negaidīti onkuli 3. stāvā sagaidīja vēl viens onkulis, kurš uz sveicienu svešvalodā atņurdēja kaut ko kaut kādā citā svešvalodā. 2. onkulis pīpēja un kaut ko dročīja Wacapā. pēc neveiksmīga mēģinājuma izpiest no otra onkuļa atbildi uz savu dežūrsmaidu, onkulis devās garām otram onkulim, kur pāris metru attālumā jau vīdēja durvis ar nepieciešamo numuru. (erekcijas statuss: 6/10)

zvans pie durvīm...

durvis atveras, un onkuļa priekšā atklājas tieši tas, par ko viņš bija sapņojis un redzējis - viss kā dirsas servera sludinājumā... urā!...

nē… ko?... a?...

nu, protams, ka nē. nē, nē, nē un vēlreiz - nē. 

(erekcijas statuss: 4/10)

- wtf... ?!?! - noņurdēja Pimpja kungs, manāmi sašutis. - kas pie velna ir šis?!?! šī tāču.. ir pilnīgi cita dāma... pilnīgi cita dirsa!… nu, bļeģ!...

- ha-ha-ha! - histēriskos smieklos uzsprāga Iekšējais Mārtiņš. - uz-me-tiens! UZ! ME! TIENS! - viņš turpināja.

trīcošām rokām un samocītu smaidu onkulis pastiepa roku, lai atbildētu uz meitenes smaidu. pēc īsa, bet pamatīga sākotnējā šoka, mēģinot sevi mentāli ievirzīt atpakaļ daudz maz pieņemamā formā, kad būtu iespējams vismaz sākt kaut kāda veida sarunu, onkulis uz meitenes "hai" atbildēja ar vidēji samocītu: "yū mast bī Džulia, rait? nais tu mīt jū.”

lai saruna turpinātu kaut kā raisīties, onkulis iedarbināja savu labāko uz to brīdi pieejamo smool-tolka endžinu.

- apartment nais. dū jū liu hier?

nekavēljoties sapratis, ka runa taču nav par dzīvokli, bet viesnīcveidīgu protobordeli, onkulis turpināja, kamēr Iekšējais Mārtiņš jau konvulsīvi raustījās smieklos, bet Pimpja kungs feispalmoja sevi un gluži vienkārši dusmojās. (erekcijas statuss: 0/10)

meitene bija izdarījusi savu mājas darbu: “ģērbusies” darba formā, glīti sasukātiem matiem un pārspīlētu meikapu viņa bija parūpējusies, lai radītu par sevi maksimāli labu iespaidu. mulsināja vien fakts, ka ķermeņa proporcijas un sejas konfigurācija vien pavisam nedaudz atgādināja Internetā redzēto un cerēto. meitenes plusSize tipa augums, ko papildināja prāvas, nokarenas krūtis un tām attiecīgi proporcionāla dirsa, bija pamats zināmām šaubām par to, ko ar to visu darīt, ņemot vērā, ka Misters Pimpis bija iegrimis totālā depresijā un atteicās sadarboties…  

- pis nahuj no šejienes! ko tu dari? tas taču ir totāli kukū! es to vienkārši nedarīšu, - viņš paniski čukstēja.

- pag, pag, pag! es esmu Tarzāns, viņa ir Džeina, repsketīvi, Džūlija. es to varu. es to izdarīšu.

- tu esi sajucis prātā. apskaties, kā viņa izskatās! tu taču redzi, ka tā nav tā dirsa, ko pasūtījām. tā nav tā dirsa, kuru mēs sarunājām! tu vari to darīt, bet es to toč nedarīšu, - psihoja Pimpis.

- es Tev neticu, jo tev vienmēr viss ir izdevies. dažkārt - pat pārāk labi. tagad, lūdzu, klusumu, man vajag koncentrēties un parunāt.

- okej… veiksmi! es gribu šito redzēt, - sarkastiski atcirta Misters Pimpis, kam piebalsoja arī Iekšējais Mārtiņš, kurš tieši kā bija atjēdzies no kārtējās smieklu histērijas un nu ar interesi vēroja tālāk notiekošo.

nelielajā istabā bija liela gulta, kas izskatījās pieņemama gan no komforta, gan higiēnas viedokļa. aizkari bija daļēji aizvērti un uz gultas atrdās sporta soma un mētājās pāris apģērba gabali. ja istabā nebūtu ar polietilēnu apvilkta atsevišķa kušete, kuras virzienā norādīja istabas iemītniece, un onkulis jau paklausīgi virzījās turp, lai tur noliktu savu dirsu, tad varbūt telpas vaibs arī neatgādinātu andergraund veterināro klīniku, kuras specializācija ir vidēji lielu suņu kastrēšana mājas apstākļos.

bija aizritējušas pāris minūtes, un onkulis pamanīja, ka vakara piedzīvojuma parnere ir iegrimusi ziņu apmaiņā ar kādu personāžu tālrunī. nabija īsti saprotams, kādā valodā saruna notika, bet plašais un specifiskais līdzskaņu lietojums lika domāt, ka runa varētu būt par kādu no Austrumeiropas slāvu cilmes valodām.

onkuļa galvā viss saslēdzās: daudz bija dzirdēts par slavenajām Autrumeiropas (piespiedu) prieka meitām galvenokārt no Rumānijas un / vai Bulgārijas, kuras devušās apgūt jaunus tirgus un jaunus (?) pimpjus Rietumeiropā. spriežot pēc Džūlijas ķermeniskajām īpatnībām un mēles lunkanismu, izrunājot “r”, “k” un “l”, bija skaidrs, ka darīšana būs ar kādu no Austrumeiropas dirsām… nu jā… bet gribējās ta tomēr kaut ko vietējā sortimenta… vells!… nu neko - kas jādara, - jādara.

onkulis izvilka no somas jau laicīgi sagatavotu aploksni ar 150 KŽ un pasniedza to dāmai kopā iegādāto burbuļvīnu. nepameta sajūta, ka tas ir totāls overkills, ņemot vērā apstākļus (un iekšējā Mārtiņa ķiķināšanu). šaubas, bažas par potenciālo penetrāciju periodiski nomainīja bezcerība  un panika no Mistera Pimpja puses. 

- nu kā?… kas vispār notiek? ko tu dari? - viņš vaimanāja.

- eu! Pimpi! saņemies! šī ir mūsu iespēja. esi spēcīgs! esi stingrs!

- plīz! hier! - ierunājās Džūlija un norādīja uz medicīnisko kušeti istabas tuvākajā stūrī.

onkulis paklausīgi novilka mēteli un atstutāja savu dirsu uz kušetes malas. 

- hau about zi bed? - jautāja onkulis un ar savu skatienu norādīja uz lielo gultu, kura acīm redzami bija potenciāli ērtāks variants jebkāda veida seksuālajām aktivitātēm.

- noo, - atteica Džūlija, - ic for mī. ai slīp zēr, bat for vork - ic hier, - skaidroja meitene un atkārtoti māja kušetes virzienā.

no problemo. tālāku argumentu trūkums bija paralizējošs. pie tam onkulis vēlējās nodemenstrēt savas labākās, džentelmeniskākās kvalitātes, tāpēc bez ierunām nolēma turēt Džūlijas vēlmes godā. tātad - suņu kastrēšanas kušete it is. 

“aiziet jūriņā..” pie sevis nodomāja onlkulis un pēc viennozīmīga mājiena no Džūlijas puses novilka visas atlikušās drēbes un atlaidās uz darba galda. 

nekas neliecināja, ka Misters Pimpis ir gatavs darbam… arī pēc man kad bija nonācijas Džūlijas maigajās rokās, kura gādīgi to ietērpa gumijas kažociņā un sāka naski to sūkāt.

gan onkuļa gan Mistera Pimpja prieks par to bija visai ierobežots. lai arī tīri fizioloģiski erekcijas potenciāls šeit bija liels, tomēr tā periodiski te daļēji parādījās, te - atkal noplaka. nepalīdzēja arī rotaļas ar Džūlijas bagātīgajiem krūšu un tauku krājumiem. onkuļa rokas iegrima Džūlijas miesā kā mīklā, ko mīca tikko pamodies maiznieks pirms pirmās kafijas. brīžiem likās, ka meitenes krūtis kā baltas smiltis iztecēs uz grīdas caur onkuļa pirkstiem, kamēr Misters Pimpis kā nožēlojama garnele mēģināja savākties. Misters Pimpis izskatījās, kā smagi atkarīgais, kurš, sarāvies embrija pozā, piedzīvo kārtējo “lomku” epizodi. tik ļengans onkuļa pimpis šķiet nav bijis nekad. liekas, ka tas bija atklājis jaunu ļenganuma dimensiju, kas pēc savām fizikālajām īpašībām nu atgādināja tikko izvārītu ķīniešu nūdeli.  

onkuļa vafene savā spriganumā un entuziasmē nu nekādi nevarēja sacensties ar Džūlijas mēles un lūpu mērķtiecīgumu. viņa patiesi centās, kas lika onkulim justies vēl dīvaināk. 

iekšējais Mārtiņš bija ieņēmis novērotāja pozīciju kaut kādā onkuļa psihes stūrītī, kur, murrājot un smīkņājot, klusi vēroja notiekošo ar glāzi remdena piena rokā.

šķiet, ka bija pagājusi mūžība, un meitenes pašaizliedzīgā cīņa ar ļenganumu sāka nest pirmos augļus. Pimpis bija sasniedzis mērenu tvirtuma pakāpi (3/10), lai vismaz mēģinātu izveikt penetrāciju. (Urā?!)

kā jau minēts, Džuliju Jēzus visvarenais bija bagātīgi apveltījis ne tikai ar trenkām krūtīm, kuras atgādināja puspiepildītus rozīņu maisiņus, ber arī ar dirsu no citām planētām. dotajos apstākļos, kad šī dirsa bija nonākusi Pimpja orbītā un spēcīgi gravitalizēja pseidoerekcijas virzienā, par ļaunu nenāktu ne tikai pilnvērtīga un nikna erekcija, bet arī atbilstoši vafeles izmēri ar starpgalaktisku tvērumu. diemžēl situācija tur un tad bija izteikti par sliktu onkulim - pimpis joprojām mēģināja mēģināt, kamēr Džūlija entuziastiski un mērķtiecīgi stutēja savu dirsu abet tieši virsū Misteram Pimpim, lai noslēgtu darījumu.

- aaau… uuuuu… ahhh… jāaaa… pišanās… - kunkstēja onkulis un ar bažām mēģināja atcerēties uzvelkošākās un intensīvākās pišanās filmas, kuras viņš vērojis savos daudzajos ekrānos. tikmēr mr. Pimpis, kurš turpināja piedzīvot fragmentāras entuziasma epizodes, jau bija nokļuvis Džūlijas Bermudu trijstūrī. gluži kā tādā halucinogēnā sapnī Pimpja kungs te zaudēja, te atkal atguva savu apziņu. novērojumi no onkuļa puses tikai padziļināja šaubas par notiekošā lietderību. 

jāšanās bija sākusies. i-go-go!

protams, ka pišanās ir pišanās, un tā vienmēr būs saistīta ar zināmu prieku un līksmi, tomēr sāka likties, ka lēni un pakāpeniski šī penetrācijas akcija biju kļuvusi par dīvainu s&m tipa piedzīvojumu. nebija vien skaidrs, kāds ir lomu sadalījums. lai arī onkulis naski spaidīja un mīcīja Džūlijas krūtis cerībā uz zināmu iedvesmas pieplūdumu, tomēr tas strādāja ne visai labi. gluži kā picas mīklu, uz kuras pēc tam bija plānots biezā kārtā uzklāt tomātu mērci, onkuļa rokas aiztika un bakstīja visus Džulijas tauku noslāņojumus. kamēr tas viss norisinājās nosacītajā “otrajā stāvā”, kuru periodiski papildināja abpusēja mēles sūkāšana un apmaiņa ar siekalu straumēm, onkulis ar grūtībām bija spējīgs ieraudzīt jebko kas atgādinātu Džūlijas mīlas trijstūri “pirmajā stāvā”. bez jau minētajiem mīklas ruļļiem, kuri meta ēnu dāmas uz šo stratēģiski nozīmīgo ķermeņa daļu, to ielenca arī mistiska, melna bieza migla, kura padarīja jebkuru domu par ieniršanu saldās mīlas okeānā arvien apšaubāmāku, nemaz jau nerunājot par Pimpja izmisīgajām raudām. tās nebija grūti dzirdēt pat caur dāmas čaklo, iedrošinošo stenēšanu, lai gan onkulim bija skaidrs, ka ar tik ļenganu vafeli pisties nav nekāda prieka nevienam. “bļe, šī nav aršana,“ pie sevis nodomāja onkulis un pēc pāris bonusa grūdieniem palūdza Džūlijai beigt jāšanos.

- finiš? - jautāja Džūlija, un kāpjot nost no kušetes atbrīvoja gan onkuli, gan Misteru Pimpi no pazemojošajām ciešanām, kuras solījās kļūt vēl neciešamākas. bija jārīkojas. bija jārīkojas nekavējoties. šitā bezjēdzīgā pišanās bija jāizbeidz.

- no, ai džast tajerd, - nomurmināja onkulis, - bat senk jū. end sorī. ai go nau.   

Pimpis izskatījās samocīts un noskumis. pēc viņa neverbālās valodas spriežot, viņam bija nepieciešama īsta mīlestība un gādīgas rokas, kuras parūpēsies par viņa nākotni, patīkami un pa īstam.   

īsas, formālas atvadas.

apmulsums un frustrācija. 

pa ceļam uz vilcienu onkulis pie sevis sāka domāt, vai šis varētu būt tas, kā visi suņi jūtas pēc kastrācijas…  

vau, vau.

bļeģ, nepagāja ne 1000000 gadu, un “čekas maisu” saturs ir onlainā. wow! Latvija var! 

ko nu? kad gan vēl citad ja ne tagad ir māģiskais laiks vienam otru apdirst un morāli izpist. kolosāli. let’s dive right in!

pirmkārt, mani nepatiesākie un indīgākie komplimenti cilvēkiem, kuri izdomāja to, ka, lai kaut ko atrastu tajā datu bāzē, ir nepieciešama reģistrācija (ar personas kodu!). malači! iebāziet dirsā savu datu bāzi un tai “piesieto” saskarni. es nereģistrēšos, jo manas slāpes apskatīt, vai mani ģimenes locekļi kvalificējas kā valsts nodevēji nav tik lielas, lai es sniegtu jums savu jūtīgāko un personiskāko infomrāciju. mani arī neinteresē iemesli, kāpēc tas veidots tieši tā, tā kā - fak jū dīp in ze fjūča.

otrkārt, onlainā uzsāktās raganu medības ir patiesi izklaidējošas, bet tajā piedalīties man arī nav nekāda iekāriena pēc tam, kad novēroju pirmās “diskusijas”, kurš to darījis pa īstam un kurš “pa jokam”. #fapfapfap

treškārt, ļoti mīļi un tālredzīgi, ka šī vēstures mantojuma pārraudzītāji un lēmuma pieņēmēji ir parūpējušies par šīs informācijas publiskošanu tieši šajā laikā, kad visi vairāk aizņemti ar majonēzes patēriņa rekordu uzstādīšanu un apgarotu masturbāciju pieklusinātas mūzikas pavadībā kādā no tuvākajām baznīcām. neapšaubāmi mēs visiem visu piedodam, jo to darīja mūsu kungs Jēzus. āmen, rāmen un krāmen.

ceturtkārt, jā, un šeit, protams, atkal ir runa tikai par baumām vai internetā, draugu sarunās iegūto un visādi citādi sagrābstītu info - proti - kaut kādā veidā zinu, ka sulīgākās ziņas par mūsu tautas nodevējiem atrodas Maskavā. zinot Krievijā valdošā režīma specifiku, ir skaidrs, ka šīs informācijas pieejamība ir, teiksim tā, visai limitēta. šajā kontekstā nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka šis režīms tur savā rīcībā lielisku kompromātu paketi, kuru nomest (Krievijas / Latvijas) medijiem ir tikai tehnikas jautājums… 

piektkārt, ikviens māsas dēla sievas māsīcas brālēna mazdēls ar datoru un prasmēm fotošopā var uztaisīt ne tādas kartiņas vien. ticamība tam visam ir tieši tādā līmenī, un tas ir svarīgi, jo padara manevrēšanas (lasi - daiļdiršanas) iespējas visiem “maisos” / reģistros iekļautajiem tik plašas, cik viņu izpistā fantāzija, vēlme maksāt kādai no Rīgas PR kompānijām un vispārīgais slidenuma koeficients.

***

… eu, bļe, ko tu tur dirs?!? viegli jau runāt, sēžot pie datora un masējot maigās Kanādas sfinksa ādas krokas, bet kāds ir risinājums?

o! lielisks jautājums. paldies. nepšaubāmi viens no labākajiem risinājumiem ir alkoholisms. skaidrs, ka tikai, ilgstoši un pastiprināti lietojot alkoholu, pilnīgi visas problēmas ir iespējams atrisināt.

un tagad - lai līst šampanietis un majonēze!

200019 foreva!

auf wiedersehen,