#mirklis

Es palaidu garām mirkli,

Neaprakstāma sajūta apskauj mani, kad apzinos, cik ļoti un kādā veidā viss dzīvē piedzīvotais ir veidojis manu personību, raksturu un būtību kopumā. It sevišķi viss tas ne īpaši patīkamais. Neveiksmes, vilšanās, kritieni, sēras, emocionālas traumas, mentāli bojājumi, grūti paciešamas un pat neizturamas situācijas... un pat sīkas traumiņas kā skabarga mazajā pirkstiņā vai nobrāzums uz ceļa. Dažreiz brīnos, kā pēc tā visa milzīgā melnuma es joprojām spēju būt tik pozitīva, priecāties tik pilnīgi un baudīt patīkamos brīžus tik skaidri. Manam priekam pat nav vajadzīgs iemesls. Savā dabiskajā stāvoklī priecājos par visu kā mazs bērns - ar dzirksti acīs, smaidu lūpās un vieglām nerātnībām prātā. Bet tam jau tie "kritieni", ķibeles, "zem tupeles" esošie garastāvokļi un dvēseli graujošās situācijas ir domātas - lai ļautu man augt, mācīties un lai padarītu pozitīvo, patīkamo arvien baudāmāku un izteiksmīgāku. Lai cik ļoti es brīžiem sajustos nepilnīga vai nepareiza, es sevī un savā pieredzē nekā negribētu mainīt. Šajā mirklī, tieši šobrīd esmu tāda, kādai man ir jābūt, un tas ir pilnīgi un pietiekami. Es esmu pilnīga. Par to, kur mans ceļš vedīs nākotnē un kā tas mani izmainīs un ietekmēs tad, ir pavisam cits stāsts... tas šobrīd nenotiek.