#maratons

maza atskaite par pēkšņajām sāpēm ciskā

Nedēļas vidus, ceturtdiena, tīri smuks laiks un salasījies noskrien.lv rakstus par gatavošanos Parīzes maratonam (veiksmi Marek!) nolēmu noskriet mazo sestdienu. Mazā sestdiena ir īsākais no nedēļas garajiem kaut kur nedēļas vidū. Pēc noskrien.lv algoritmiem garais skrējiens skaitās no pusmaratona uz augšu, tāpēc, tā vietā lai skrietu parasto pusgaro pa rajonu, nolēmu uztaisīt ekskursiju pa…

- “Vai cik jauki, jums aprocītes ir no visiem trim gadiem.” Izsaucās meitene, kad sniedzu viņai savu aprocīti. Nosmējāmies un prom ejot novēlēju, lai nākamgad nepārvācieties uz Alfu. Tad gan es līdz jums neskriešu.

  Sacensības ar dalītām emocijām, jo mērķi izdevās izpildīt tikai par 99%, kas man maksimālistam nav gana labi, bet par visu pēc kārtas. Visā maratona nedēļā nebija nekādas pirmssvētku atmosfēras, nebija pozitīvā satraukuma vai stresa, sajūtas pat bija diezgan vienaldzīgas. Kaut gan pa nedēļu skrēju pavisam maz un savu atkarību netiku pabarojis, kašķis uznāca tikai sestdienas vakarā, kad pilnībā nobruka telefona operētājsistēma un nācās to pilnībā pārinstalēt līdz diviem naktī. Tad apmēram arī aizgāju gulēt, lai jau piecos no rīta celtos un blisinātu acis, skatoties baltajos griestos. Celties vēl negribējās, bet aizmigt arī nevarēju – gaidīju nozvanam modinātāju – jau pazīstama sajūta. Ap sešiem uztaisījām auzu tumi ar ievārījumu un ēdot apmeklēju sociālos portālus. Laikapstākļi, vismaz ārā pa logu, izskatījās cerīgi – bija apmācies, vēja nebija un izskatījās, ka varētu arī kaut kas uzpilēt. Iepriekšējā dienā pat nebiju papūlējies salikt mantas, tāpēc pēc iznākšanas no dušas vajadzēja nedaudz pasteigties – pluss tam, ka nepavisam nav pirmās sacensības – zinu, ko vajag ņemt, ko atstāt un kur tas viss meklējams. Agatei tik labi ar vajadzīgo mantu meklēšanu neveicās, taču par spīti visam nedaudz pāri septiņiem stāvējām autobusa pieturā. Šoreiz palaimējās ar kompāniju, jo pēc dažām pieturām iekāpa Gunta – viņai tas būs pirmais pilnais maratons. Izkāpuši ārā drīz sastapām arvien vairāk skriešanai gatavus cilvēkus, gan pazīstamus, gan ne tik. Kopš aktīvāk piedalos Noskrien liekas savādi, ka kāds nav šajā klubiņā. Ātri apmeklēju labierīcības un bariņš noskrieniešu jau bija sapulcējušies trases malā starp teltīm. Pēc sasveicināšanās devos sameklēt vectēvu, lai pārģērbtos un atdotu viņam liekās mantas. Pa to laiku jau bija sapulcējusies arvien vairāk skrēju tautas un visi bija gatavi kopbildei pie Lielā Kristapa. Darīts. “Pelēks pelēns pelnos pīkst” aizvieto mūžseno ‘siers’ un kopbilde gatava. Iesildījos, bet ne pārāk daudz un nolēmu vēl pēdējo reizi apmeklēt tualeti. Agrāk rindas nebija gandrīz nemaz, taču tagad, tuvojoties startam, bija nevis viena, bet neskaitāmas rindas un ieņēmu vietu pirmajā. Tieši priekšā stāvēja bariņš lietuviešu un pirmo reizi redzēju kautrīgus lietuviešus, jo pēc rindas platuma varēja noprast, ka tiek gaidīts uz divām tualetēm, taču blakus rinda atkal un atkal paspēja iešmaukt priekšā. Atmetu ar roku un nostājos blakus rindā – tāpat mums čaļiem iet ātrāk. Kad gāju uz trasi, lietuviešu kompānija vēl gaidīja. Nokavēju Inta iesildīšanos, par ko man maza bēda un starta koridorā ielīdu dažas minūtes pirms starta; cik vien varēju, līdu uz priekšu tuvāk starta līnijai. Nedaudz pametu acis atpakaļ, lai sameklētu balonus, bet burzma bija pārāk liela, lai tiem tuvotos. Knapi paspēju ieslēgt aplikācijas telefonā, kad jau tika dots starts. Aiziet!

Cilvēku masa iekustējās un šoreiz starts izdevās samērā veiksmīgs – kurpes neatsējās, neviens uz kājas neuzkāpa un elkoņus ribās arī nedabūju. Jutu gan, ka starts ir pārķerts, bet nevarēju saprast cik ļoti – nike+ balss pēc pirmā kilometra vēstīja par 4:30 tempu, kas būtu optimistiski pieņemams, bet nedaudz uztraukumu radošs vai to varēšu noturēt, tāpēc centos neļauties pūlim un tempu samazināt. Diemžēl līdz trešajam kilometram mani bija noķēruši un apdzinuši TT uz 3:15, kuriem biju nolēmis sekot lai tur vai kas. Acīmredzami viņi bija krietni apsteiguši ideālo tempu, kas ir 4:37, par ko liecināju viņu pašu savstarpējās sarunas, taču paļāvos uz to, ka viņi zina ko dara un pazemīgi sekoju. Pēc gps datiem trešais kilometrs 4:09, bet ceturtais 4:07. Aiz piektā kilometra sākās Ķīpsalas posms un vismaz šeit temps nedaudz kritās, lai uz tilta atkal uzkāptu. Kāpjot kalnā mani apdzina Miķelis; apjautājos par tempu un viņš atbildēja, ka cer uz 3h, novēlēju veiksmi un turpināju kāpt kalnā. Visumā Ķīpsala patika labāk kā pagājušajā gadā – nebija jūtama baigā nolemtība un lūzums, bet vai vajadzēja iekļaut to divas reizes? It kā tur bija jābūt mūzikas punktam ar Krievijas tēmu, bet nekādu Krieviju tur nedzirdēju. Otrajā aplī tur skanēja regejs, bet visu cieņu čalim – šis ārdījās ne pa jokam. Pēc pagrieziena pie Slokas ielas un uzpildes punkta atkal bija jārāpjās pret kalnu un pirmo reizi sajutu pretvēju, kas būtiski samazināja tempu; ik pa brīdim pametu acis atpakaļ vai zilie baloni nav pietuvojušies. Sajutu arī smagumu kājās un bija sajūta, ka šodien nav īsti laba skrienamā diena, varbūt pirmie pāris kilometri bija tomēr par ātru.

Tuvojoties Rīgas centram atbalsts tikai pieauga un skatītāji šogad tiešām bija atsaucīgāki un daudz vairāk iesaistījās līdzi jušanā – uzgavilēja, aplaudēja un sita saujā. Cik varēju, veltīju aplausus arī skatītājiem un jau pirmajā maratona ceturtdaļā atmetu apņemšanos neaurot, neaplaudēt, neuzkurināt sevi un citus, bet rātni turēties aiz TT un taupīt spēkus. Aizraujošāk tomēr ir neuzvesties rātni. Pirms pagrieziena uz Meierovica bulvāri bija Igaunijas punkts (tas tomēr bija Somijas punkts, bet vairāk izskatījās pēc igauņu), kas arī deva patīkamu enerģijas lādiņu un skatītāju gaviļu pavadībā ieskrēju skaļākajā trases daļā. Goda sardze bija fantastiska un aplaudēju tai visā garumā; ko koris dziedāja tā īsti gan neatceros, bet emocijas bija lieliskas un 14tais kilometrs pa Brīvības ielu bija visātrākais visā skrējienā. Atpakaļceļā pat uzspēlēja Velna Kalpus un gandrīz tikpat daudz enerģijas deva pazīstamo pretimskrējēju sveicināšana – dzeltenie ir spēks! Vecpilsēta, rātslaukums un nodevīgā Krasta iela. Tikko izskrējām no Akmens tilta tuneļa, tā sāka pūst negants pretvējš, kas likās tikai pieņamamies spēkā. Vējs varbūt arī nepieņēmās tik ļoti spēkā, cik kājas sāka pirmās protesta akcijas. Iesākumā gan nedaudz saņēmos, kad jau vairāki noskrienieši pagāja garām un pretī parādījās sacensību līderi, bet Krasta ielas posma apmēram vidū jau sāku ilgoties pēc pagrieziena, kas teorētiski nozīmētu vēju no mugurpuses. Arī želeja neko daudz nepalīdzēja un aiz septiņpadsmitā kilometra temps jau stabili nokritās zem 4:40 min/km. Pirms pagrieziena atkal sastapti ātrie noskrienieši un apmēram varēju redzēt, cik pats atpalieku. Pagrieziens un ne velna – nekādu vēju no muguras nejutu un brāzmās tikpat bija jūtams pretvējš. Vismaz pirms divdesmitā kilometra bija apgrieziena punkts pusmaratonistiem un pa gabalu jau varēja redzēt balonus, ka strauji tuvojās. Tikmēr 3:15 brigāde arī bija bīstami pietuvojusies. Šis gabals bija pirmais, kur patiešām ik pa brīdim nācās iesaukties ‘Noskrien!’ kādam dzeltenajā kreklā tērptajam noskrienietim un varēja labi redzēt, cik gan daudz esam. Pirms Salu tilta noķēru 1:45 TT pusmaratonam Lindams un EdGars, kuriem bija atlikuši vien pēdējie pāris kilometri. Mīnuss šai lielajai pusmaratonistu masai bija tāds, ka šie skrējēji skrēja lēnākā tempā nekā man paredzēts un pirms 11. Novembra krastmalas nācās tos apdzīt zināmā šaurībā. Jau laicīgi ieņēmu kreiso joslu un cik varēju uzmundrināju pusmaratonistus to pēdējos metros; aiz finiša jau ierastā brīvība un plašums. Iedzinu pāris skrējējus, kas skrēja kopā un tiem vēl piebiedrojās viens no trases uzraudzītājiem uz divriteņa – izrādījās, ka vienam no viņiem numurs bija izjucis un skrējējs to nesa rokā. Man laikam to nesaprast, kā var izšķīst numurs, jo nekad tā nav gadījies nevienās sacensībās. Ar ūdeni parasti tik ļoti nelaistos un arī nesvīstu tik ļoti, lai krekls izmirktu tiktāl, ka piespraustais numurs vienkārši sadalītos. Turpat arī pamanīju kādu sievieti, ar kuru turpmāk vairākas reizes apmainījāmies vietām.

Aiz Hanzas ielas sekoja, iespējams, visatraktīvākais mūzikas punkts, kas bija veltīts Nīderlandes kultūrai. Paldies Dacei Grimzei par tās vietas atmosfēru, viņu varēja dzirdēt jau labu gabalu pirms un labu gabalu pēc tam. Otro želeju ieņēmu pirms Hanzas ielas dzirdinātavas un sagatavojos kārtējam pretvējam atklātajā vietā nu jau bēdīgi slavenajā Skanstes aplī. Nezinu kā būtu, ja būtu bijusi saule, bet labi, ka nebija, jo nerimtīgais vējš, salīdzinošais klusums un apkārtnes neizteiksmība nekādi nepalīdzēja uzturēt tempu. Pamanīju, ka jau pieminētā sieviete mani ir sākusi izmantot par vējtveri. Vēlāk uzzināju, ka viņa bija somiete un nākamjā mūzikas punktā pa ausu galam dzirdēju, ka tajā brīdī viņa bija sieviešu konkurencē septītajā vietā. Vienā no pagriezieniem apdzinu Miķeli un sāku jau prātot, kāds varētu būt rezultāts – 29tā kilometra atzīme un TT bija kādu gabalu aiz muguras. Pagrieziens atpakaļ uz centru un varēju sākt sveicināt pretskrējējus – TT 3:30 pavadīju ar uzmundrinājumu saucieniem, bet TT 3:45 pamanīju tieši pirms pagrieziena uz P.Brieža ielas. Nobļāvos ‘Noskrien!’ un pretī saņēmu divtik skaļu izsaucienu. Paldies Matīsam, Imantam, Gunai un pārējiem, kurus tagad uzreiz neatceros. Tajā brīdī tas bija tieši tas, kas nepieciešams, taču grūtākais bija tikai priekšā. Ja pirmais lūzums bija uz Krasta ielas un otrais kaut kur pie Skanstes virsotnēm, tad trešais pavisam noteikti pienāca Ķīpsalā, kad jau skrienot lejā no Vanšu tilta temps nokrita līdz 4:50. Nekas neatlika kā stumties tālāk, bet tiešām sajutu, kā spēki atstāj kājas un jūtams pamatīgs smagums. Slavenais kalniņš, kurš 34tajā kilometrā izskatās divtik garš un stāvs, pagrieziens gar mūzikas punktu un jau sāku domāt par finišu. Nē, paga, vēl taču jāskrien pa Brīvības ielu līdz Ģertrūdes ielai un atpakaļ. Ak nē! Pirms pagrieziena izvilku pēdējo sataupīto želeju, kārtīgi padzēros priekšpēdējā ūdens punktā un noriskēju nedaudz apstāties, lai paņemtu gabaliņu banāna. Kamēr visa skrējēju ķēde bija piespiedusies tilta labajai malai es pārgāju otrā pusē, cerībā saskatīt kādu dzelteno. Un izdevās, TT jau bija pārāk tālu, bet tiem kādu gabalu aiz muguras skrēja Gunta, kurai uzbļāvu ‘Noskrien’! Savā tilta pusē saņēmu ļoti vajadzīgu uzmundrinājumu no (laikam) Jolantas un pēdējo reizi, spītējot pretvējam, sāku rāpties augšā tiltā. Atkal arvien vairāk parādījās atbalstītāju ordas, kuras pavadīju ar aplausiem – labākais veids kā iesaistīt skatītājus un likt pašiem arī patrokšņot. Pēdējais pagrieziens uz Meierovica bulvāri nelielā autopilotā un pēdējais dzirdināšanas punkts – brīvprātīgie arī skaļi atbalstīja, jo trasē bijām kārtīgi izretojušies. Goda sardze, koris, orķestris un jau no visām pusēm skanēja uzsaucieni, aplausi un uzmundrinājumi. Visus nepazīstu, bet paldies jums, tas bija lieliski un tiešām palīdzēja. Turklāt Brīvības ielā ir lieliska akustika – katrs bļāviens skanēja kā kora forte. Skrienot atpakaļ pēdējo reizi pasveicināju pretimskrējējus un saņēmos pēdējo divu kilometru izrāvienam. Viena no labākajām sajūtām bija sist saujā kultūras goda sardzes dalībniekiem, kas palīdzēja apdzīt to pašu somieti un vēl pārīti skrējēju pirms finiša. Bronhīta sekas nedaudz sajutu, kad vajadzēja uzsākt finiša sprintu un elpu nedaudz aizrāva ciet, taču kam nopietnam kājas bija pārāk nogurušas – vārdos nevaru aprakstīt to vilšanās sajūtu, kura radās uz lielā pulksteņa ieraugot laiku 3:14:50, kad līdz finišam bija vēl tik tālu. Kājas vienkārši nebija spējīgas ātrāk nesties uz priekšu un oficiālais finiša laiks bija 3:15:06. Varu sevi mierināt ar domu, ka vajadzēja 17 sekundes, lai pēc starta šāviena šķērsotu starta līniju un līdz ar to čipa laiks ir 3:14:49, taču rūgtums par gar degunu aizgājušo iespēju ir jo lielāks tāpēc, ka šīs sekundes aizgāja man acu priekšā. Nezinu, kas notika ar TT, bet, ņemot vērā pārķerto startu un to, ka pirmais no trijotnes finišēja gandrīz divarpus minūtes vēlāk kā plānots, varu teikt, ka esmu nedaudz vīlies arī jūsos veči. Biju gaidījis nedaudz vairāk profesionālisma, taču vainot nevienu netaisos – mēs visi esam cilvēki un maratons nav joka lieta. Pats jau neesmu labāks. Toties mācīties gan varam mēs visi no tā. Skaidri zinu, kas pietrūka treniņos un kā bija par daudz, kādas kļūdas pieļāvu gatavojoties kā arī to, ka man vajadzīgs skriešanas pulkstenis, jo nevaru paļauties uz telefona aplikācijām. Nike+ treniņos bieži buntojās un endomondo untumu vispār nevaru izskaidrot, jo tas samērīja apaļu nulli.

Kopvērtējumā 99tā vieta; savā vecuma grupā 55tā.

Prieks par skrējēju skaitu un entuziasmu, noskrienieši vairojas ar katrām sacensībām; prieks arī par saudzīgajiem laikapstākļiem, karstums sākās tieši pēc finiša; prieks par sagaidīto un dabūto masāžu, it īpaši, ja vēl var sastapt bijušos kursa biedrus; prieks par trasi un tajā organizētajiem pasākumiem, un ja Ķīpsalu nomainītu ar Dienvidu tiltu, tad vispār būtu ideāli; kā arī tomēr neliels, ja ne prieks, tad gandarījums par sasniegto rezultātu, kas ir tieši tik liels, lai būtu atkal pārspējams tuvākā nākotnē. Skriešanas svētki izdevušies!

Valmieras maratons #skrienam

Nu jau šodien, pēc nepilnām divpadsmit stundām tiks dots starts Valmieras maratonam, kurā piedalīšos arī es. Kāpēc šoreiz par to pilnībā neuztraucos variet palasīt šeit, bet vispār cenšos domāt pozitīvi un jācer, ka viss būs labi. Laikam jāiet gulēt,…