#ieraksts

Silvija

Katrudien aug Visagalā rudzupuķes aizgūtnēm Zilās acis liecas manā priekšā Kā pirmējam Mēness staram

JAUNVĀRDI:

Rašenili - Rīgas mēra atbalstītāji;

Nestrukturētas domiņiņas.

Vakar skolā balle. Bija pārāk daudz dibena. Nodejoju grīdu. Šis man atgādināja Lady Gaga dziesmu Telephone: “Stop calling, stop calling, I don’t wanna talk anymore, I left my head and my heart on the dancefloor.” Pirms balles nokrāsoju zaļus matus.

Šodien es iešu uz bibliotēku, tad uz tējas vakaru 19:00, es jūtos kā kaka, jo es pirms mēneša (?) solīju uzrakstīt vēstuli (cilvēkam, kas tur iespējams būs), taču neizdarīju to. Atliek vien rīt, bet tā tas ir katru reizi.... rīt, rīt... Laiks steidzas pārāk strauji, un es turpinu izvēlēties vieglāko ceļu, un, cik reizes šo var domāt un pārdomāt, teikt un pateikt?? Un nekas nekad nav īsti mainījies... Bet tas nav labi. Vieglākajā ceļā dzīve paslīd kā mašīnas uz šosejas tik ātri, ka nebūtu iespējams pamanīt pat mašīnas numuru, pat ja gribētu.

Vēl viena doma, kas man bija prātā - būt kretīnam ir izvēle, un būt labam ir izvēle, protams, vienam nonākot pārsvarā pār otru, tas sāk nākties dabīgi.

Es gribu sataisīt sarakstu ar filmām, ko skatīties Ziemassvētkos, pagaidām domāju par: 1. Kaspers; 2. Šreks.

Vai varat ieteikt vēl?

Iedomājieties - cik forši būtu lūkoties bālos griestos un sazīmēt pārdabiskus tēlus “mākoņos”, ko rada acu iekšējo asinsvadu plankumi!

Basic - adj. - boring and not unusual or surprising in any way.

Aprēķināt cilvēka dzīves summu, Izteikt dzīvi vienā elpas vilcienā Ir pārcilvēcisks varoņdarbs, Hērakliska neaizmirstamība (Vai “neaizmirstums” skan labāk?), Par ko raksta eposus. Lai piezvana man tas, Kura plauša ir tik liela, Lai izdziedātu visu savu dzīvi vienā vārdā: Beisiks. Es gribu rakstīt romānus Par apdziedātajiem beisikiem.

Šī diena ir skaista, jo es aizdomājos par beisikiem. Aprakstīt cilvēku šādi, saplusot un atmīnusot visus tikumus un netikumus, veikumus un prasmes, un sacīto, un sapņoto, un elkus, un ideālus, un... izspiest visu viņa esības esenci un beigās nogaršot tieši šo vārdu - tas vairāk pasaka par teicēju nekā teicamo. Tas ir tik barbariski un necilvēciski. Sacītājs sevi tā uzstāda augstāk par citiem. Augstprātība. Mēdz teikt, ka uz cilvēku vērtībām dažādās valstīs norāda pamanāmākās (un nereti augstākās) ēkas to pilsētās. Sanāk - ja cilvēki būtu ēkas pilsētā, tad visaugstākās piederētu augstprātībai, laikam. Manuprāt, tik cēli bija viduslaikos celt baznīcu (kas bieži vien bija cēlākā un skaistākā celtne pilsētā) gadsimtu garumā, simbolizējot cilvēcisko ticību kaut kam cēlam, kādai garīgai vērtībai, tas šķiet tik sirreāli, ka simtiem cilvēku sadevās rokās viena mērķa vadīti! Vienlaikus tik zemiski, jo Romas katoļu baznīca galu galā ir liekulīga, naudu pelnoša organizācija, kas, tāpat kā totalitāras valstis, audzina cilvēkos noteiktas vērtības, domāšanas formas, uzvedības modeļus un vienkārši - kontrolē cilvēku prātus. Kāpēc Vatikāns vispār ir valsts? Kā būtu, ja manis dibinātā, kaķu mīlestībai veltītā organizācija, kļūtu par neatkarīgu valsti? Bet es novirzos no tēmas.

Arī es esmu beisiks.... ē, daudzu iemeslu dēļ. Fiziski - es esmu homo sapiens sapiens, tāpat kā privileģētākā sabiedrības puse - vīrietis, man ir mati, acis, 2 rokas, 2 kājas... Vai arī to neuzskaitīt, jo tā ir cilvēka bioloģija, nevis dvēseles asni? Labi. Es esmu, kā tas ir latviski? - biased. Pret sevi, draugiem, cilvēkiem, kas domā tāpat kā es, cilvēkiem, kuros man patīk kāda viena viņu īpašība, tādēļ esmu izdomājis, ka gribētu draudzēties ar viņiem... Es esmu slinks - lai šodien paveiktu visu paredzēto, man būtu jāpārcieš karaliskas ciešanas, miega bads, jāpaveic brīnums, jāpārsteidz sevi... Mani aizkustina sentimentālas lietas. Par sentimentu vien varētu rakstīt garus palagus, personīgos memuārus un mīlestības vēstules. Cilvēki tik ļoti vairās būt sentimentāli, kaut arī paši... (mākslinieciska pauze šeit, kas piesedz manu nespēju izdomāt sakāmo) ir. Mēs ar beisikiem klausāmies mūziku, mēs pat dziedam kopā - tā bija skaista diena, un es jutos labi un silti, un es gribētu vēlreiz to piedzīvot. Mēs bijām uz tilta pār Daugavu. Un tas ir tik metaforiski, jo tilts savieno divas zemes, bet tajā brīdī, kad mēs gājām pāri tiltam lāpu gājienā, tilts savienoja trīs beisikus, kas dziedāja dziesmas savai dzimtenei. Cik tipiski no latvieša.

Pirmais vārds, kas pierakstīts latviešu valodā Indriķa vai Atskaņu hronikā ir “draugs”. Draudzība ir tas, ko jutu tai brīdī, kad gāju pāri tiltam. Miljardiem mazo draudzībiņu kā mazi kukainīši rāpo pa zemi un kustina pasauli.

9. jūlijs - 18. septembris