Deja vu. Tā varētu raksturot to sajūtu, kas bija pārņēmusi Meisonu brīdī, kad viņš skatījās uz savu bezsamaņā esošo dēlu un skaudri atminējās sava jaunākā brāļa likteni, kas joprojām bija kā naža dūriens sirdī. Vienīgais, kas abus Eliasus šobrīd šķīra, bija trausla robeža starp dzīvību un nāvi, jo viņa dēls bija darījis visu, lai sekotu sava tēvoča pēdās un pašiznīcinātos. Redziet, publikas acīs Karolaina bija tā spožā zvaigzne, kas vadīja Rīdu ģimeni un savu politisko karjeru, bet Meisons…. Bet Meisons tika uzskatīts par pelēku fonu, uz kura izcelties pārējiem ģimenes locekļiem. Un daudzējādā ziņā viņš šos pieņēmumus bija arī vairojis, taču tas nevarēja būt tālāk no patiesības. Karolaina bija tik strauja, paštaisna un iedziļinājusies tajā, lai visapkārt viss būtu ideālā kārtībā, ka viņa neredzēja to, kas notiek ar pašas bērniem. Franklins gadu gaitā bija kļuvis par savas mātes labo roka un baidījās viņai iebilst jebkurā jautājumā, pat ja tas nozīmēja cīnīties par savu mīlestību un izteikt savas patiesās izjūtas. Ričards pazuda uz abu brāļu fona, jo viens no viņiem it visā izdabāja Karolainai, bet otrs – darīja visu, lai pretotos viņas gribai. Ričards daudzējādā ziņā bija līdzīgs viņam, jo mātes politiskajai kampaņai bija vajadzīgs tikai kā smuka bilde uz plakātiem un bija izvēlējies iet pats savu ceļu, tādā veidā parādot, ka viņā bija slēpts spēks un vienaldzība par ārējo spēku ietekmi uz savu raksturu.
Bet viņa jaunākais dēls… Eliass bija viņu acuraugs un posts. Viņa mazulis, kurš pēdējā gada laikā bija iznīcinājis pilnīgu visu ticību tam, ka spēs laboties un atgūt jebkādas attiecības ar savu ģimeni. Viņš tik daudzējādā ziņā bija līdzīgs savam tēvocim… Dalot arī vienu kaislību. Vīriešus. Un neviens to nezināja. Tikai vērīgais Meisons, kuru nevarēja padarīt aklu skaisti vārdi un maldīgi žesti. Ne viņa vecāki zināja, ka abus Eliasus plosa viena un tā pati uguns, kas lika pašiznīcināties, ne arī Karolaina, kura joprojām ticēja, ka vienkārši nebija gana laba viņa jaunākajam brālim. Bet ne jau tā bija problēma. Problēmas nebija kā tādas. Vienkārši viņi abi deva priekšroku citiem, taču neviens to neredzēja. Viņi redzēja straujos un neprognozējamos ģimenes locekļus, bet viņi neredzēja kas slēpās aiz samocītiem smaidiem un mirušajām acīm.
Un ja savu jaunāko brāli viņš nebija spējīgs nosargāt, tad viņš nepieļaus tādu pašu kļūdu ar savu jaunāko dēlu. Šajā gadījumā viņam bija tikai viens variants, lai Eliasam būtu izvēles brīvība un iespēja tikt projām no Karolainas Rīdas. Izņēmis telefonu no žaketes iekšējās kabatas, Meisons sameklēja savas mātes telefona numuru un gaidīja to mirkli, kad viņus savienos. Izdzirdējis Nanas balsi, viņš vispirms pastāstīja par to, kādā stāvoklī atrodas Eliass, un visbeidzot izteica to, ko bija nolēmis darīt, “Nana, Karolaina vēl to nezina, bet kad Eliass pamodīsies, viņam nāksies doties uz privāto klīniku un ārstēties…. Šajā situācijā man ir vienalga, ko viņa teiks un kā viņa oponēs pie savas politiskās karjeras. Mūsu dēls iet bojā un tam vajadzētu būt svarīgākam, nekā tam, ko par to teiks politiskie pretinieki un kādas pasakas sacerēs dzeltenā prese….. Ir tikai viena lieta, par kuru es vēlos lūgt…. Ja viņš izies ārstēšanās kursu un dosies vizītēs pie terapeita, tu dosi viņam pielaidi pie trasta fonda. Nana, jā, es zinu un atceros ļoti labi, bet es nevaru atklāt un pateikt, kāpēc es uzskatu, ka tas ir pareizi. Vienkārši uzticies man. Lūdzu. Un nesaki Karolainai, ka tāda saruna ir vispār bijusi. Labi? Mīlu tevi.”
Nelielās mājas fasādes bija noplukusi un prasījās pēc svaigas krāsas kārtas. Zālājs bija noaudzis un pārņēmis pie mājas augošās rozes. Un trepes, kas veda līdz terasei un ārdurvīm, bija lāpītas jau vairāk reizes, nekā bija reāli iespējams. Lai nu kā, māja bija necila un nekopota, bet aiz šīm durvīm slēpās kāds ļoti svarīgs cilvēks, par kura eksistenci nezināja neviens viņa ģimenē un tika nolemts, ka šo patiesību viņi aiznesīs sev līdzi kapā, jo Bendžamins nevēlējās uzjundīt vecas atmiņas un nodarīt kādam pāri. Meisons tam nepiekrita, bet labprāt izpildīja viņa vēlēšanās, jo katra no tām varēja būt pēdējā. Nonācis līdz ārdurvīm, viņš pie tām neklauvēja, bet droši gāja iekšā, kā jau vecam draugam pienācās. Tas, kas viņu sagaidīja, lika viņa pleciem sagumt vēl vairāk un paļauties tam, ka liktenis drīz būs atņēmis viņam pēdējo saiti starp viņu un viņa brāli. Sasveicinājies ar Kelliju, kas bija sertificēta apkopēja un medicīnas māsiņa, Meisons apvaicājies par Bendžamina veselības stāvokli, savilka seju uzspiestā smaidā un atvēra guļamistabas durvis, kur viņu gaidīja caurules, caurules, caurules, sistēmas un balta jo balta gulta, kuras vidū gulēja izdēdējušas Bendžamina aprises.
Ieraudzījis atveramies sava drauga acis, Meisona smaids noslīdēja no sejas un viņš piesteidzās pie gultas. Bendžamins lēni pacēla savu kaulaino roku un uzlika to uz viņa plaukstas, “Nebēdājies, Meison. Drīz es būšu ar Eliasu un tas ir pats svarīgākais,” viņa balss uz beigām noklusa, taču apgarots smaids tāpat rotāja viņa seju, kurā nevarēja atpazīt agrāko cilvēku, kuru bija iemīlējis viņa brālis. Meisons apsēdās uz gultas malas un smagi nopūtās, “Ja vien tu būtu ļāvis ģimenei pastāstīt par sevi. Eliass to būtu vēlējies….,” taču drīz vien apklusa, jo Benu šīs sarunas neapmierināja, “Tu nezini, ko Eliass būtu vēlējies. Jā, mēs mīlējām viens otru un plānojām par to paziņot saviem tuvākajiem, taču viss aprāvās pārāk strauji. Arī tu nebūtu neko uzzinājis, ja ne bēres….” Šie vārdi bija zemteksta pilni, jo katrs no viņiem atcerējās, kas tieši bija noticis Eliasa bērēs un kā Meisons bija atradis raudošu Bendžaminu pie svaigi izrakta kapa, kad visi bija devušies prom. Gandrīz visi, izņemot Meisonu, kurš atgriezās, jo Nana bija pazaudējusi savu pērļu auskaru. “Un es ne mirkli nenožēloju to, ka mūsu satikšanās tomēr notika,” Meisons saspieda Bendžamina roku un pēc ilgākās pauzes pateica to, kas vienkārši bija jāpasaka, “Ben, ar mani sazinājās tavi ārstējošie ārsti. Tu vairāk nevari palikt šeit bez pienācīgas aprūpes. Es zinu, ka šeit ir tavas atmiņas ar manu brāli, bet es tevi lūdzu....,” bet Bendžamins viņu pārtrauca un salika visu pa plauktiņiem, lai nebūtu vairāk nekādu pārpratumu, “Meison, es mirstu. Es zinu, ka man ir palikušas tikai pāris dienas, bet es to labprāt izdarītu šeit. Lūdzu,” Bena skatiens izteica visu un tad viņš strauji mainīja tematu, sapratis, ka arī šoreiz Meisons izpildīs viņa vēlēšanos un neiebildīs, “Un tagad… Pastāsti man par jūsu nedarbiem ar Eliasu, kad bijāt mazi bērni.” Un Meisons paklausīja.
Rīta agrākajās stundās Meisons pietrūkās no telefona zvana. Otrā galā viņam tika paziņots, ka Bendžamins Hemptons miris trijos no rīta pēc vietējā laika no AIDS radītajām komplikācijām. Bija pārtrūkusi pēdējā saikne un Bens bija devies nākamajā dzīvē ar viņa brāli un cerams, ka tā dzīve bija labvēlīgāka pret viņiem.
“Karolain, ko tu dari?” Meisons nekad nebija tik skarbi runājis ar savu sievu, taču viņam sāka aptrūkties pacietība un jau kārtējo reizi nostiprinājās pārliecība, ka viņas aprobežotību būtu jāsoda ar kaut ko nozīmīgu. Ar kaut ko, kas izsistu visu stulbību no viņas galvas un ļautu saprast, ka viņu dēlam beidzot bija labāk un tas bija pats svarīgākais šajā situācijā, nevis tas, ka Eliass bija attiecībās ar vīrieti. Nē, tieši šī pārmaiņa viņa dēlu bija padarījusi par labāku cilvēku, kurš bija lūdzis piedošanu savai ģimenei gan par naudas zādzību, gan par apvainojumiem, gan arī par plānoto sevis nolaupīšanu, pēc kuras taisījās izspiest pats no savas ģimenes izpirkšanas naudu. Meisons zināja, ka agrāk vai vēlāk Eliass izpletīs savus spārnus un uzdrošināsies atklāti just to, ko viņa brālis nekad nebija izdarījis, nodarot pāri tik daudziem cilvēkiem. Un pēc Bena nāves, viņa pacietība sāka izsīkt, kas savienojumā ar bailēm par dēla dzīvību pēc autokatastrofas, tikai padziļināja viņā ticību, ka viņai sievai vajadzēja skarbu mācību. Un tagad, kad viņš bija atvedis uz mājām savu mīļoto vīrieti un tāpēc tika atraidīts, lika viņam runāt tā, kā viņš nekad nav darījis, “Aizspriedumaina demokrāte. Tas ir kaut kas nedzirdēts,” viņš aiztaisīja aiz sevis darba istabas durvis un ar sakautu skatienu pagriezās pret sievu, “Karolaina, es šķiršos no tevis, ja vien nekas nemainīsies. Un šoreiz tu neko nevarēsi izdarīt. Es mīlu tevi, bet tava dedzība ir pārtapusi par apmātību. Fakti ir vienkārši. Eliass ir laimīgs. Viņš ir sastapis kādu, kurš viņu mīl un ir pieņēmis ar visām nepilnībām. Viņš būs atkarībnieks visu savu mūžu, taču es ticu, ka šis jaunais cilvēks….ka Fabians būs pietiekami drosmīgs, lai savienotu savu dzīvi ar mūsu dēlu. Es būšu pirmais, kas sniegs savu svētību. Es zinu pārāk daudz, lai kaut uz mirkli par to šaubītos. Un tu… tev ir jāizvērtē savas prioritātes. Tu mīli Eliasu kā nevienu citu. Tad esi beidzot tā, kura stāv pāri aizspriedumiem un neuzgriež muguru savam bērnam!” Meisons jau bija tik tuvu pie kliegšanas, ka vienā mirklī vienkārši nolēma apklust un atstāt Karolainu ar savām pārdomām vienatnē. Vienīgais, kas šoreiz viņam nelika dzīties pēc Eliasa, bija apjausma par to, ka šoreiz viņš bija kopā ar Fabianu. Viņš gribēja ticēt, ka viņš spēs pasargāt viņa dēlu. Viņam tam vajadzēja ticēt.
Eliass bija atklāts pret Meisonu un atklāja, ka pēc gandrīz notikušās šķiršanās atkal bija izjutis tieksmi pēc narkotikām, lai aizmirstos un dzīvot iedomu pasaulē, kur viss bija kārtībā un nekas viņu nevarēja ievainot. Bija nonācis pat tik tālu, ka viņš bija iegādājies kokaīnu un glabāja to sava galda atvilknē. Pirmais, ko Meisons vēlējās izdarīt, bija iekaustīt Eliasu, kas tas tādā veidā apdraudēja savu dzīvību un attiecības ar Fabianu. Tad viņš gribēja iekaustīt arī Fabianu, jo tas nevarēja savaldīt viņa dēlu, kurš emociju uzplūdos atkal sāka uzvesties pārgalvīgi. Un dīleri? To viņš vienkārši gribēja pakārt aiz viņa dārgumiem, taču viņš nedarīja neko no tā. Ja, nu, vienīgi sazvanīja Fabianu un uzreiz ķērās pie paša svarīgākā, “Fabian, tev man ir jāapsola. Ja būs tāda situācija jūsu dzīvēs, kad Eliass atkal ķersies pie narkotikām, tev man jāapsola, ka tu nešaubīsies ne mirkli un ievietosi viņu ārstniecības iestādē. Tas būs smagi un tu vēlēsies nolaist rokas, taču mēs zinām, ka viņš ir pietiekami svarīgs, lai cīnītos par viņu un ar viņu nevienu vien reizi. Un es tev palīdzēšu. Par to vari nešaubīties.”
