Nikolass bija atstājis savu personisko šoferi un, atklāti sakot, vienkārši izlavījās no mājām, lai nevajadzētu atbildēt uz neērtiem jautājumiem. Ne jau savus draugus viņš taisījās apciemot un ne jau apspriest jaunāko pieņemšu karaliskās ģimenes namā, bet gan atgūt savu sirdsapziņu, kura kādreiz bija devusies līdzi mazam zēnam un atstājusi viņu tādu, kāds viņš tagad bija - dziļi sirdī vientuļš un dusmīgs, bet ārpusē neieinteresēts par neko, līdz viņa acis nebija sastapušās ar ainu, kas viņu bija atstājusi....smeldzīgu. Un Nikolasam neatlika nekas cits, kā apmierināt savu ziņkārību un varbūt līdz galam likt sev saprast, ka šai bērnības draudzībai tiešām nebija lemts ilgt vairāk par dažiem gadiem, kā tēvs viņam bija teicis, kad Mateo tēvs bija uzteicis darbu un pazudis no viņu dzīvēm. Taču šoreiz viņš vēlējās to redzēt pats savām acīm un vienaldzību šajā situācijā viņš vienkārši nespēja notēlot. Runa gāja par Mateo, nevis grāfa dēliem, no kuriem viens uzskatīja, ka viņš varbūt vislielākais draņķis uz pasaules un visi tāpat viņu mīlēs, bet cits bija pilnīgs pretstats - pakalpīgs un darīja visu, lai tikai izpatiktu karaliskajai ģimenei. Neviens gan viņiem nebija paziņojis, ka karaliskā ģimene pielīdējus nicināja vēl vairāk, nekā draņķi, kurš bija nomelnojis, nu, ne jau viņu vārdu, bet gan pats savu un sava tēva.
Viss bija nolemts. Pat neskatoties uz to, ka sirds sitās kā negudra, bet rokas bija nosvīdušas un lipīgas, viņš bija uzvilcis savas nevērīgākās drēbes, kas tāpat izskatījās tā, it kā viņš būtu izkāpis no kāda "es šobrīd relaksējos kādā Anglijas lauku apvidū" kataloga, izvēlējās no ietilpīgās garāžas melnu mašīnas modeli, kuru tēvs viņam bija uzdāvinājis uz astoņpadsmito dzimšanas dienu, un devās uz to pašu vietu, kur vakar bija licis apstāties savam šoferim.
Diena bija saulaina, taču Kavendišs tāpat izvēlējās slēgtu mašīnu novietni, jo būsim nopietni. Saulaina Londona vēl neko nenozīmēja un ļaut apskādēt savu mašīnu viņš tik tiešām nevēlējās. Turklāt pastaiga viņam nāks tikai par labu... Vismaz tā viņš sevi centās pārliecināt, neskatoties uz to, ka ceļgali bija kļuvuši kokaini un katrs solis bija jāizdara ar piespiešanos. Varbūt šobrīd viņš taisījās izdarīt kādu nenovēršamu kļūdu vai vismaz pagriezt savu likteni pavisam citā virzienā, bet kaut kas tomēr lika viņam kustēties tālāk, līdz aiz muguras nebija noskanējis zvaniņš un viņam vairāk nebija kur sprukt, jo viņš jau bija iekšā un acis kā piekaltas apstājās pie zaļacainā puiša, kurš stāvēja aiz letes un taisīja piena putu dizainus pasūtītajās kafijas krūzēs. Nikolasam kaut ko bija jādara un visloģiskākais bija vienkārši pieiet pie letes un pasūtīt.... kaut ko. Vienalga ko. "Melnu kafiju, lūdzu," viņš gandrīz vai satrūkās, izdzirdot pats savu balsi, un vēl klusībā cerēja, ka varbūt nebūs sadzirdēts, taču visas viņa lūgšanas pārtrūka tajā mirklī, kad zaļās acis sastapās ar viņa skatienu un Mateo, jo tas tik tiešām bija viņš, pasmaidīja, "Vienu melnu kafiju. Tūlīt," pievērsās kafijas automātam un atskatījās pāri plecam, lai vēl piebilstu, "Ļoti nopietnas vēlmes tādam jaunam cilvēkam," un atsāka savu darbu. Nikolasa lūpas gribot negribot jau izstiepās smaidā, kad pēkšņi tā pati nelielā dzirksts vienkārši pazuda no viņa acīm. Kaut kas viņam nedeva mieru un tikai pēc neliela mirkļa tapa skaidrs, kas tieši. Mateo viņu neatcerējās. Šī nelielā saruna bija tikai kaut kas tāds, par ko viņam tika maksāts un atstātas dzeramnaudas. Kaut kur savas atsilušās sirds dziļumos viņš bija iedomājies citādāk šo tikšanos un viens otram izteiktos vārdus, taču.... viņš neatcerējās un visa viņa savāktā drosme vienkārši pazuda tajā mirklī, kad viņš saprata, ka ir tikai viens no daudzajiem, kurš apmeklēja šo kafejnīcu un uzskatīja, ka ir pelnījis īpašu uzmanību.
Paspēris pāris soļus atpakaļ, lai rezervētos no šīs radušās situācijas un konfliktējošām emocijām, kas bija gatavas viņu saraut divās daļās, sakošļāt un izspļaut ārā, Nikolass sameklēja ar acīm kādu vientuļu galdiņu pie loga un devās pie tā. Nebija nepieciešams paildzināt šo vilšanās sajūtu vairāk, nekā tas bija vajadzīgs. Viņš izdzers savu kafiju un dosies projām. Vēl pirms mirkļa plāni bija pavisam citādāki. Viņš iedomājās un izspēlēja prātā situācijas, kuras nekad nenotiks. Viņš iedomājās, kā viņi atcerēsies savu bērnību un paķircinās viens otru par daudzajiem nedarbiem. Viņš iedomājās, ka kaut uz mirkli ļaus sev sajust to, ko ikdienā noslēdza savā sirdī un neļāva tam ietekmēt savu ikdienu, taču viņu neatcerējās un viņš bija pārlieku lepns, lai noliektos kāda priekšā.
Nikolass bija tik ļoti bija iegrimis sevis šaustīšanā, ka pat nepamanīja, ka pie galdiņa ir nostājies Mateo ar viņa kafiju rokās. Kavendišs uzskatīja par pašsaprotamu to, ka kafija vienkārši tiks nolikta uz baltās auduma salvetes un vēl tiks pajautāts, vai viņš nevēlas klāt kādu smalkmaizīti... Īstenībā tieši tā viņš arī bija iedomājies nākamos neveiklos mirkļus, tāpēc aiztaupīja savam bērnības draugam vārdus un pusvārdā viņu nogrieza ar vienu vienīgu rokas žestu, kas izteica visu - "noliec un es projām", taču smiekli, kas izskanēja kaut kur virs viņa galvas, viņu momentāni samulsināja. Sekojot līdzi tam, kā Mateo noliek kafijas krūzi uz galdiņa un, nevis pagriežas, lai dotos projām, bet apsēžas viņam pretī, Nikolass noslēdza savu seju no visām iespējamām emocijām un piesardzīgi vēroja, kā viņa bērnības drauga seja no profesionālas, bet draudzīgas izteiksmes kļūst par kaut ko intīmu un radniecisku. Viņš taču nevarēja šo situāciju pārprast tik ļoti, vai ne? Un tad Mateo atvēra muti un iededza kaut ko viņa acīs.
"Niko."
