Deja vu. TÄ varÄtu raksturot to sajÅ«tu, kas bija pÄrÅÄmusi Meisonu brÄ«dÄ«, kad viÅÅ” skatÄ«jÄs uz savu bezsamaÅÄ esoÅ”o dÄlu un skaudri atminÄjÄs sava jaunÄkÄ brÄļa likteni, kas joprojÄm bija kÄ naža dÅ«riens sirdÄ«. VienÄ«gais, kas abus Eliasus Å”obrÄ«d Ŕķīra, bija trausla robeža starp dzÄ«vÄ«bu un nÄvi, jo viÅa dÄls bija darÄ«jis visu, lai sekotu sava tÄvoÄa pÄdÄs un paÅ”iznÄ«cinÄtos. Redziet, publikas acÄ«s Karolaina bija tÄ spoÅ¾Ä zvaigzne, kas vadÄ«ja RÄ«du Ä£imeni un savu politisko karjeru, bet Meisonsā¦. Bet Meisons tika uzskatÄ«ts par pelÄku fonu, uz kura izcelties pÄrÄjiem Ä£imenes locekļiem. Un daudzÄjÄdÄ ziÅÄ viÅÅ” Å”os pieÅÄmumus bija arÄ« vairojis, taÄu tas nevarÄja bÅ«t tÄlÄk no patiesÄ«bas. Karolaina bija tik strauja, paÅ”taisna un iedziļinÄjusies tajÄ, lai visapkÄrt viss bÅ«tu ideÄlÄ kÄrtÄ«bÄ, ka viÅa neredzÄja to, kas notiek ar paÅ”as bÄrniem. Franklins gadu gaitÄ bija kļuvis par savas mÄtes labo roka un baidÄ«jÄs viÅai iebilst jebkurÄ jautÄjumÄ, pat ja tas nozÄ«mÄja cÄ«nÄ«ties par savu mÄ«lestÄ«bu un izteikt savas patiesÄs izjÅ«tas. RiÄards pazuda uz abu brÄļu fona, jo viens no viÅiem it visÄ izdabÄja Karolainai, bet otrs ā darÄ«ja visu, lai pretotos viÅas gribai. RiÄards daudzÄjÄdÄ ziÅÄ bija lÄ«dzÄ«gs viÅam, jo mÄtes politiskajai kampaÅai bija vajadzÄ«gs tikai kÄ smuka bilde uz plakÄtiem un bija izvÄlÄjies iet pats savu ceļu, tÄdÄ veidÄ parÄdot, ka viÅÄ bija slÄpts spÄks un vienaldzÄ«ba par ÄrÄjo spÄku ietekmi uz savu raksturu.
Bet viÅa jaunÄkais dÄls⦠Eliass bija viÅu acuraugs un posts. ViÅa mazulis, kurÅ” pÄdÄjÄ gada laikÄ bija iznÄ«cinÄjis pilnÄ«gu visu ticÄ«bu tam, ka spÄs laboties un atgÅ«t jebkÄdas attiecÄ«bas ar savu Ä£imeni. ViÅÅ” tik daudzÄjÄdÄ ziÅÄ bija lÄ«dzÄ«gs savam tÄvocim⦠Dalot arÄ« vienu kaislÄ«bu. VÄ«rieÅ”us. Un neviens to nezinÄja. Tikai vÄrÄ«gais Meisons, kuru nevarÄja padarÄ«t aklu skaisti vÄrdi un maldÄ«gi žesti. Ne viÅa vecÄki zinÄja, ka abus Eliasus plosa viena un tÄ pati uguns, kas lika paÅ”iznÄ«cinÄties, ne arÄ« Karolaina, kura joprojÄm ticÄja, ka vienkÄrÅ”i nebija gana laba viÅa jaunÄkajam brÄlim. Bet ne jau tÄ bija problÄma. ProblÄmas nebija kÄ tÄdas. VienkÄrÅ”i viÅi abi deva priekÅ”roku citiem, taÄu neviens to neredzÄja. ViÅi redzÄja straujos un neprognozÄjamos Ä£imenes locekļus, bet viÅi neredzÄja kas slÄpÄs aiz samocÄ«tiem smaidiem un miruÅ”ajÄm acÄ«m.
Un ja savu jaunÄko brÄli viÅÅ” nebija spÄjÄ«gs nosargÄt, tad viÅÅ” nepieļaus tÄdu paÅ”u kļūdu ar savu jaunÄko dÄlu. Å ajÄ gadÄ«jumÄ viÅam bija tikai viens variants, lai Eliasam bÅ«tu izvÄles brÄ«vÄ«ba un iespÄja tikt projÄm no Karolainas RÄ«das. IzÅÄmis telefonu no žaketes iekÅ”ÄjÄs kabatas, Meisons sameklÄja savas mÄtes telefona numuru un gaidÄ«ja to mirkli, kad viÅus savienos. IzdzirdÄjis Nanas balsi, viÅÅ” vispirms pastÄstÄ«ja par to, kÄdÄ stÄvoklÄ« atrodas Eliass, un visbeidzot izteica to, ko bija nolÄmis darÄ«t, āNana, Karolaina vÄl to nezina, bet kad Eliass pamodÄ«sies, viÅam nÄksies doties uz privÄto klÄ«niku un ÄrstÄtiesā¦. Å ajÄ situÄcijÄ man ir vienalga, ko viÅa teiks un kÄ viÅa oponÄs pie savas politiskÄs karjeras. MÅ«su dÄls iet bojÄ un tam vajadzÄtu bÅ«t svarÄ«gÄkam, nekÄ tam, ko par to teiks politiskie pretinieki un kÄdas pasakas sacerÄs dzeltenÄ preseā¦.. Ir tikai viena lieta, par kuru es vÄlos lÅ«gtā¦. Ja viÅÅ” izies ÄrstÄÅ”anÄs kursu un dosies vizÄ«tÄs pie terapeita, tu dosi viÅam pielaidi pie trasta fonda. Nana, jÄ, es zinu un atceros ļoti labi, bet es nevaru atklÄt un pateikt, kÄpÄc es uzskatu, ka tas ir pareizi. VienkÄrÅ”i uzticies man. LÅ«dzu. Un nesaki Karolainai, ka tÄda saruna ir vispÄr bijusi. Labi? MÄ«lu tevi.ā
NelielÄs mÄjas fasÄdes bija noplukusi un prasÄ«jÄs pÄc svaigas krÄsas kÄrtas. ZÄlÄjs bija noaudzis un pÄrÅÄmis pie mÄjas augoÅ”Äs rozes. Un trepes, kas veda lÄ«dz terasei un ÄrdurvÄ«m, bija lÄpÄ«tas jau vairÄk reizes, nekÄ bija reÄli iespÄjams. Lai nu kÄ, mÄja bija necila un nekopota, bet aiz Ŕīm durvÄ«m slÄpÄs kÄds ļoti svarÄ«gs cilvÄks, par kura eksistenci nezinÄja neviens viÅa Ä£imenÄ un tika nolemts, ka Å”o patiesÄ«bu viÅi aiznesÄ«s sev lÄ«dzi kapÄ, jo Bendžamins nevÄlÄjÄs uzjundÄ«t vecas atmiÅas un nodarÄ«t kÄdam pÄri. Meisons tam nepiekrita, bet labprÄt izpildÄ«ja viÅa vÄlÄÅ”anÄs, jo katra no tÄm varÄja bÅ«t pÄdÄjÄ. NonÄcis lÄ«dz ÄrdurvÄ«m, viÅÅ” pie tÄm neklauvÄja, bet droÅ”i gÄja iekÅ”Ä, kÄ jau vecam draugam pienÄcÄs. Tas, kas viÅu sagaidÄ«ja, lika viÅa pleciem sagumt vÄl vairÄk un paļauties tam, ka liktenis drÄ«z bÅ«s atÅÄmis Ā viÅam pÄdÄjo saiti starp viÅu un viÅa brÄli. SasveicinÄjies ar Kelliju, kas bija sertificÄta apkopÄja un medicÄ«nas mÄsiÅa, Meisons apvaicÄjies par Bendžamina veselÄ«bas stÄvokli, savilka seju uzspiestÄ smaidÄ un atvÄra guļamistabas durvis, kur viÅu gaidÄ«ja caurules, caurules, caurules, sistÄmas un balta jo balta gulta, kuras vidÅ« gulÄja izdÄdÄjuÅ”as Bendžamina aprises.
IeraudzÄ«jis atveramies sava drauga acis, Meisona smaids noslÄ«dÄja no sejas un viÅÅ” piesteidzÄs pie gultas. Bendžamins lÄni pacÄla savu kaulaino roku un uzlika to uz viÅa plaukstas, āNebÄdÄjies, Meison. DrÄ«z es būŔu ar Eliasu un tas ir pats svarÄ«gÄkais,ā viÅa balss uz beigÄm noklusa, taÄu apgarots smaids tÄpat rotÄja viÅa seju, kurÄ nevarÄja atpazÄ«t agrÄko cilvÄku, kuru bija iemÄ«lÄjis viÅa brÄlis. Meisons apsÄdÄs uz gultas malas un smagi nopÅ«tÄs, āJa vien tu bÅ«tu ļÄvis Ä£imenei pastÄstÄ«t par sevi. Eliass to bÅ«tu vÄlÄjiesā¦.,ā taÄu drÄ«z vien apklusa, jo Benu Ŕīs sarunas neapmierinÄja, āTu nezini, ko Eliass bÅ«tu vÄlÄjies. JÄ, mÄs mÄ«lÄjÄm viens otru un plÄnojÄm par to paziÅot saviem tuvÄkajiem, taÄu viss aprÄvÄs pÄrÄk strauji. ArÄ« tu nebÅ«tu neko uzzinÄjis, ja ne bÄresā¦.ā Å ie vÄrdi bija zemteksta pilni, jo katrs no viÅiem atcerÄjÄs, kas tieÅ”i bija noticis Eliasa bÄrÄs un kÄ Meisons bija atradis raudoÅ”u Bendžaminu pie svaigi izrakta kapa, kad visi bija devuÅ”ies prom. GandrÄ«z visi, izÅemot Meisonu, kurÅ” atgriezÄs, jo Nana bija pazaudÄjusi savu pÄrļu auskaru. āUn es ne mirkli nenožÄloju to, ka mÅ«su satikÅ”anÄs tomÄr notika,ā Meisons saspieda Bendžamina roku un pÄc ilgÄkÄs pauzes pateica to, kas vienkÄrÅ”i bija jÄpasaka, āBen, ar mani sazinÄjÄs tavi ÄrstÄjoÅ”ie Ärsti. Tu vairÄk nevari palikt Å”eit bez pienÄcÄ«gas aprÅ«pes. Es zinu, ka Å”eit ir tavas atmiÅas ar manu brÄli, bet es tevi lÅ«dzu....,ā bet Bendžamins viÅu pÄrtrauca un salika visu pa plauktiÅiem, lai nebÅ«tu vairÄk nekÄdu pÄrpratumu, āMeison, es mirstu. Es zinu, ka man ir palikuÅ”as tikai pÄris dienas, bet es to labprÄt izdarÄ«tu Å”eit. LÅ«dzu,ā Bena skatiens izteica visu un tad viÅÅ” strauji mainÄ«ja tematu, sapratis, ka arÄ« Å”oreiz Meisons izpildÄ«s viÅa vÄlÄÅ”anos un neiebildÄ«s, āUn tagad⦠PastÄsti man par jÅ«su nedarbiem ar Eliasu, kad bijÄt mazi bÄrni.ā Un Meisons paklausÄ«ja.
RÄ«ta agrÄkajÄs stundÄs Meisons pietrÅ«kÄs no telefona zvana. OtrÄ galÄ viÅam tika paziÅots, ka Bendžamins Hemptons miris trijos no rÄ«ta pÄc vietÄjÄ laika no AIDS radÄ«tajÄm komplikÄcijÄm. Bija pÄrtrÅ«kusi pÄdÄjÄ saikne un Bens bija devies nÄkamajÄ dzÄ«vÄ ar viÅa brÄli un cerams, ka tÄ dzÄ«ve bija labvÄlÄ«gÄka pret viÅiem.
āKarolain, ko tu dari?ā Meisons nekad nebija tik skarbi runÄjis ar savu sievu, taÄu viÅam sÄka aptrÅ«kties pacietÄ«ba un jau kÄrtÄjo reizi nostiprinÄjÄs pÄrliecÄ«ba, ka viÅas aprobežotÄ«bu bÅ«tu jÄsoda ar kaut ko nozÄ«mÄ«gu. Ar kaut ko, kas izsistu visu stulbÄ«bu no viÅas galvas un ļautu saprast, ka viÅu dÄlam beidzot bija labÄk un tas bija pats svarÄ«gÄkais Å”ajÄ situÄcijÄ, nevis tas, ka Eliass bija attiecÄ«bÄs ar vÄ«rieti. NÄ, tieÅ”i Ŕī pÄrmaiÅa viÅa dÄlu bija padarÄ«jusi par labÄku cilvÄku, kurÅ” bija lÅ«dzis piedoÅ”anu savai Ä£imenei gan par naudas zÄdzÄ«bu, gan par apvainojumiem, gan arÄ« par plÄnoto sevis nolaupīŔanu, pÄc kuras taisÄ«jÄs izspiest pats no savas Ä£imenes izpirkÅ”anas naudu. Meisons zinÄja, ka agrÄk vai vÄlÄk Eliass izpletÄ«s savus spÄrnus un uzdroÅ”inÄsies atklÄti just to, ko viÅa brÄlis nekad nebija izdarÄ«jis, nodarot pÄri tik daudziem cilvÄkiem. Un pÄc Bena nÄves, viÅa pacietÄ«ba sÄka izsÄ«kt, kas savienojumÄ ar bailÄm par dÄla dzÄ«vÄ«bu pÄc autokatastrofas, tikai padziļinÄja viÅÄ ticÄ«bu, ka viÅai sievai vajadzÄja skarbu mÄcÄ«bu. Un tagad, kad viÅÅ” bija atvedis uz mÄjÄm savu mīļoto vÄ«rieti un tÄpÄc tika atraidÄ«ts, lika viÅam runÄt tÄ, kÄ viÅÅ” nekad nav darÄ«jis, āAizspriedumaina demokrÄte. Tas ir kaut kas nedzirdÄts,ā viÅÅ” aiztaisÄ«ja aiz sevis darba istabas durvis un ar sakautu skatienu pagriezÄs pret sievu, āKarolaina, es ŔķirÅ”os no tevis, ja vien nekas nemainÄ«sies. Un Å”oreiz tu neko nevarÄsi izdarÄ«t. Es mÄ«lu tevi, bet tava dedzÄ«ba ir pÄrtapusi par apmÄtÄ«bu. Fakti ir vienkÄrÅ”i. Eliass ir laimÄ«gs. ViÅÅ” ir sastapis kÄdu, kurÅ” viÅu mÄ«l un ir pieÅÄmis ar visÄm nepilnÄ«bÄm. ViÅÅ” bÅ«s atkarÄ«bnieks visu savu mūžu, taÄu es ticu, ka Å”is jaunais cilvÄksā¦.ka Fabians bÅ«s pietiekami drosmÄ«gs, lai savienotu savu dzÄ«vi ar mÅ«su dÄlu. Es būŔu pirmais, kas sniegs savu svÄtÄ«bu. Es zinu pÄrÄk daudz, lai kaut uz mirkli par to Å”aubÄ«tos. Un tu⦠tev ir jÄizvÄrtÄ savas prioritÄtes. Tu mÄ«li Eliasu kÄ nevienu citu. Tad esi beidzot tÄ, kura stÄv pÄri aizspriedumiem un neuzgriež muguru savam bÄrnam!ā Meisons jau bija tik tuvu pie kliegÅ”anas, ka vienÄ mirklÄ« vienkÄrÅ”i nolÄma apklust un atstÄt Karolainu ar savÄm pÄrdomÄm vienatnÄ. VienÄ«gais, kas Å”oreiz viÅam nelika dzÄ«ties pÄc Eliasa, bija apjausma par to, ka Å”oreiz viÅÅ” bija kopÄ ar Fabianu. ViÅÅ” gribÄja ticÄt, ka viÅÅ” spÄs pasargÄt viÅa dÄlu. ViÅam tam vajadzÄja ticÄt.
Eliass bija atklÄts pret Meisonu un atklÄja, ka pÄc gandrÄ«z notikuÅ”Äs ŔķirÅ”anÄs atkal bija izjutis tieksmi pÄc narkotikÄm, lai aizmirstos un dzÄ«vot iedomu pasaulÄ, kur viss bija kÄrtÄ«bÄ un nekas viÅu nevarÄja ievainot. Bija nonÄcis pat tik tÄlu, ka viÅÅ” bija iegÄdÄjies kokaÄ«nu un glabÄja to sava galda atvilknÄ. Pirmais, ko Meisons vÄlÄjÄs izdarÄ«t, bija iekaustÄ«t Eliasu, kas tas tÄdÄ veidÄ apdraudÄja savu dzÄ«vÄ«bu un attiecÄ«bas ar Fabianu. Tad viÅÅ” gribÄja iekaustÄ«t arÄ« Fabianu, jo tas nevarÄja savaldÄ«t viÅa dÄlu, kurÅ” emociju uzplÅ«dos atkal sÄka uzvesties pÄrgalvÄ«gi. Un dÄ«leri? To viÅÅ” vienkÄrÅ”i gribÄja pakÄrt aiz viÅa dÄrgumiem, taÄu viÅÅ” nedarÄ«ja neko no tÄ. Ja, nu, vienÄ«gi sazvanÄ«ja Fabianu un uzreiz Ä·ÄrÄs pie paÅ”a svarÄ«gÄkÄ, āFabian, tev man ir jÄapsola. Ja bÅ«s tÄda situÄcija jÅ«su dzÄ«vÄs, kad Eliass atkal Ä·ersies pie narkotikÄm, tev man jÄapsola, ka tu neÅ”aubÄ«sies ne mirkli un ievietosi viÅu ÄrstniecÄ«bas iestÄdÄ. Tas bÅ«s smagi un tu vÄlÄsies nolaist rokas, taÄu mÄs zinÄm, ka viÅÅ” ir pietiekami svarÄ«gs, lai cÄ«nÄ«tos par viÅu un ar viÅu nevienu vien reizi. Un es tev palÄ«dzÄÅ”u. Par to vari neÅ”aubÄ«ties.ā










