Mierigs

Haoss. Gribu apsēsties 4ās sienās un nafig neko nedarīt vismaz vienu dienu, tomēr grafiks rāda, ka šāds process tik drīz nebūs iespējams. Pārguris un ir iestājusies tā robeža, kad ir ellīgi grūti rast sevī pozitīvu enerģiju un ar to dalīties. Man riebjas tas grumpy me režīms

Sadzīviskas lietiņas. Dzīvokļa iegādes meklējumi. Sadzīvisks nogurums ar kāpumiem un kritumiem. Joprojām mācos priecāties par mazām lietiņām, joprojām laiku pa laikam skumstu pēc zaudētā. Joprojām taustos pielāgoties jaunajai dzīvei cenšoties nepazaudēties un saglabāt savu mēreni melanholisko es. 

Neierastas tveices pielieta pilsēta jau kuro dienu. Saulgriežu diennakts priekšvakarā sēžu uz palodzes un vēroju vakaru un ar acīm mēģinu nomedīt ezīti, kam pagalmā esmu sarūpējis ūdenstrauku. Bērnišķīgs prieks, kad divas reizes pat izdevās pieķert epizodes, kad Bauskas ielas ezītis novērtē manu sarūpēto ūdens šķīvi. Vīns ribās. Rīt Līgo. Spriedze ar nejēdzīgiem tēriņiem, vismaz manā pašreizējā finanšu situācijā, bet tā tas ir un ir bijis. Rīt atkal spriedze, jāmenedžē situācijas un jābūt komunikablam. Bet tās jau rītdienas problēmas. Paredzēts agrs rīts un vēlu veiksmi sev. Ir pus 3 naktī.

Neesmu kaķu cilvēks, bet reižumis man dikti pietrūkst tomēr kaķa kompānijas un ļoti koši spēju restaurēt galvā un sajūtās veco, melno murrātāju sev uz krūtīm laiski guļam un murrājam tā, ka to spēju sajust ar visu savu ķermeni.

Mazliet satraucos par savu alkoholismu. Vienītī, būtu ok, bet rēķinoties ar savu sievieti, kas nelieto nemaz, šis ir ārpus rāmjiem. Vispār pavisam drīz būs man operācija, par ko man nav ne mazākās sajēgas, bet sola likvidēt manu apnicīgo temperatūru. Pēc sajūtām mana sieviete ir pilnībā pieradusi pie manis un vairs nebremzē ar savu dikti mainīgo noskaņojumu, kas no vienas puses priecē, no otras baida. Nav jau variantu un atliek tikai vērot kā viss virzīsies.

Izskatās, ka bedre ir vakardiena un rāpjos augšup. Fiziski jūtos kā sūds, bet virziens ir augšupejošs. Ja vien tā sasodītā 3+mēnešus esošo temperatūru izdotos likvidēt, tad vispār būtu izcili. Brīžiem šķiet, ka esmu sevi notriecis līdz klinķim ar savu nevērību pret sevi, tad atkal liekas ka tā vienkārši tizla sakritība, bet diena gandrīz izcila. Pelēcis pie jaunas Tehniskās apskates. Lieliska diena studijā un manis startētā audiālā doma materializējusies par īstenu depresīvu dziesmu ar lirikām, vokālu un citām lietām. Naksnīgs izbraucuens ar mīļoto, pa sniegotiem ceļiem un mežiem. Sagrēkoju vien ar vīnu vakarā, bet tas lai paliek otrā plānā. Tagad tik jāatrisina nepareizā ķermeņa temperatūra, citādi visādi var gadīties.

Mīlu sniegu. Tas visu padara klusāku un dod iespēju to izbaudīt un ieklausīties sevī. Paklausījos, un tur ir haotisks miers. Laikam skatīšos vienkārši kā snieg, kamēr tu esi iesnaudusies dīvānā pie ziemassvētku eglītes.

Šodien, ziemas pirmā sniega diena Rīgā. Salkana melanholija pārņēmusi skatoties aiz loga krītošo, slapjo sniegu. Atceros bērnības prieku par sniegu un atceros mierīgo klusumu un karstvīna tradīciju pilsbārā un kā nu iepriekš šo vietu sauca. Šogad sagaidu nekā, ar melanholiju. Varbūt vajadzēja saņemties un atzīmēt savādāk, bet viss ir sakritis kautkā ne tā. Kopumā galvā iestājusies kaukāda tukša bedre,kas visticamāk ir saistīta ar visu, veselību, depresiju, attiecībām, neticību sev, bla bla bla. Pagaidām viss relatīvi cool un vēl tāls ceļš līdz dziļākajai bedes vietai. Būtu nais, ja varētu šoreiz apiet tai vienkārši apkārt.

Pavisam lēnīgi ir iestājies mērens pieradums vienam pie otra un rozā brilles gaist. Abiem. Un es to jūtu. Tas gan nav slikti, protams, tā apmātības sajūta ir reibinoši patīkama, bet tā nav kontrolējam un ir grūti pieņemt jebkādus puslīdz atbildīgus lēmumus tādā stāvoklī. Tagad beidzot viens otru var racionāli izvērtēt un saprast kas ir kas, kā arī pamanīt lietas, ko bezsvara stāvoklī vienkārši nevar redzēt. Pagaidām neesmu vīlies. Priecē.

Kaut kāda nekontrolējamā, dziļā sajūta nolikusi mani uz emocionālās pauzes. Galvā, kā kanālu pazaudējis melnbaltais tv ar tikai white noise.

Tad ir tas brīdis, kad vēlies vakaru pilnīgi sev un tad, pilnīgi no nekurienes, uznāk tas vilnis, kad šķiet bez savas sievietes vairs nespēju pabūt ne mirkli. Tā nu tas tagad notiekas. Mans vienpatnis es cīnās ar to, kas ir iemīlējies, un to, kas racionālais es, un saka, ka tik forša sieviete ar foršu sīci ir pāri tavām spējām gan garīgi un fiziski, vēl kāda smadzeņu kopa fonā auro, ka visu vari, visu dari. Tā nu tas tagad notiek galvā. Un tad vēl alkoholiķis manī kauko burbina, ka pāris dzērieni varētu šo visu nolikt pa vietām. Un pats es esmu tam visam pa vidu, kā kaukāds astoņkājis, kas sajūtās tiek raustīts uz vismaz astoņām domu/šaubu/vājību un citām pusēm. Bet tas ir galvā. Pats es eju vienā virzienā un akli sekoju sirdij. Visādi citādi nekas nenotiks, nekas vien mīcīšanās dubļos un domas par dzīves bezjēdzību un nožēlojama sevis žēlošana.

He, tā Tu tagad šūpojies man galvā,veicot elementārus ikdienas darbus. Fonā nedaudz nervozi smēķējot sēž baža, ka varbūt tā ir aizraušanās un vēl tikai nedaudz, un interese zudīs. Jā, pats sev neizliekos baigi pārliecināts, bet par ko vispār var būt 100% pārliecināts? Baigi gribētos, lai tā tomēr nebūtu un vēlāk varētu risināt kosmiski sarežģītās lietas, kas mūs sagaida, ja šis viss izturēs pārbaudes laiku.

Un pavisam nejauši, tomēr, ļoti gaidīti es satiku atkal viņu. Viņu, kurai reiz nebiju gatavs un galvā bij putra. Un tā tas arī tad beidzās, ar sajūtu, ka esmu pasaules kretīns. Laika gaitā tā kretīna sajūta apauga ar sūnām, tomēr visu šo 8 gadu laikā arī nekur nepazuda, jo viņā bij kas tāds īpašais, kas tā īsti nekad neatlaiž. Un te nu mēs esam, atkal rokās sadevušies un mīļi apskāvušies. Laiki ir mainījušies un katrs izdzīvojis pa šo laiku savu stāstu. Pašam šķiet, ka esmu degradējies, bet viņa spējusi mainīt sevi par citu personību un pārkāpt pāri saviem dēmoniem. Tomēr neskatoties uz visu, jau no pirmās-otrās tikšanās reizes ir pilnīgi skaidrs, ka tā abpusējā pievilkšanās nekur nav zudusi, bij tik ar sūnu apaugusi. Tagad sēžu rudenīga vakara dzestruma elpas apskauts un domāju. Kāpēc tieši šoreiz šim būtu jāsanāk, vai tās nevarētu pārvērsties par indīgajām attiecībām, vai pēc visa piedzīvotā vispār esmu kam tādam spējīgs, un ļoti daudz citi "vai" un "kāpēc". Lai nu kā, vienreiz par visām reizēm vēlos saprast, vai kretīns manī bij kļūdījies vai tiešām esmu kretīns, kas spējīgs uzkāpt uz viena un tā paša grābekļa 2x. Laiks rādīs, priekšā lieli izaicinājumi un jāspēj tikt galā pašam ar saviem dēmoniem,jo nepamet sajūta, ka kautkas īpašs tur ir.

Dienas rit lineāri taisnas ar pavisam nelieliem pavērsieniem. Kāds teiktu, ka tas tak ir boring, tomēr manā saprātā tas ir labi, jo jebkāda novirze no normas, var atkal aizmest mani kaukur dziļi pakaļā. Absolūti viennozīmīgi palīdz arī siltie vakari, kad varu klenderēt ar Frusiante austiņās un galvā nemainīgā maršrutā pa Āgenskalna parkiem.