Eža murgi.

No šīs nakts sapņa es vispār neatceros neko daudz, bet es atceros ka kāds izmeklētājs mani izprašņāja par glāžu mūziku kuru dzirdēju kaut kad pirms mēneša. (Ja jūs sekojat man tviterī varbūt ka pamanījāt manu stāstu par dīvainajiem trokšņiem.) 

Pirms kādu apmulsina virsraksts, es pateikšu ka tas bija sapnis. Mani sapņi pēdējā laikā ir ļoti izteikti un ļoti bezsakarīgi sakarīgi, tādēļ domāju ka laiks tos kaut kur pierakstīt.

Sapni atceros laikam kaut kur no vietas, kad ar vecākiem bijām iebraukši benzīntankā un bija jāuzpildas. Pēc notiekošā un tā ko “dzirdēju“ spriedu ka vecākiem ir tikai divi eiro, bet ar to pilnīgi pietiek 20 litriem degvielas, vai kaut kas tāds. Mamma palika mašīnā un es ar tēti gājām norēķināties. Atceros ka man likās ka kaut kur jāsteidzas, bet tētis nesteidzīgi staigāja no vienas kases pie otras (???) lai maksātu par degvielu daļās. Kad tētis jau trešo reizi bija piegājis pie pirmās kases, pamanīju kādu pazīstamu un skrēju pie viņiem sakot ka man viss būs kārtībā un tētis tikai paraustīja plecus un turināja maksāt par degvielu. Starp citu, viss šķita ļoti vasarīgi un saulaini.

Braucot tramvajā ar Agati un zēnu, kas man šķiet bija Roberts vai kāds sajaukums starp viņu un vēl kādu, mēs runājām par mangām un par eļļas krāsām un tas bija tik dīvaini. Tas bija vecais tramvajs un visa estētika bija skaisti skaista. Zēns kas ar mums bija laikam brauca ar mums jo no pūķa viņam vajadzēja narkotikas. Agati es biju tikai satikusi pēkšņi un viņa gribēja atbraukt pie manis. Kad tikām dzīvoklī mani sveicināja cilvēks kam es sekoju tviterī un kurš dzīvo reāli kaut kur amerikā. Viņa neskāpēc dzīvoja pie mums un bija nopirkusi man daudz augļus tā skaitā greipfrūtu un es sajutos nedaudz sarūgtināta, jo man no greipfrūta bija jāatsakās, tādēļ ka es nevaru greipfrūtus ēst. Viņā gan par to pārāk neuztraucās un teica, lai es ēdu pārējos augļus un aizgāja uz vannasistabu mazgāt drēbes. Dzīvokļa durvīm paliekot plaši atvērtām es ar agati un puisi gājām uz manu istabu kur mēs protams satikām pūķi, kurš ieraugot puisi atcerējās par narkotikām un aizskrēja viņas meklēt pa visu dzīvokli. Agate tikmēr izvilka no savas somas kaut kādas 5 tokyo ghoul mangas un sāka stāstīt kā man viņas vajadzētu izlasīt un tad es vienu paņēmu un sāku lasīt. Agate turpināja pļāpāt un vispār visa atmosfēra bija jauka. Pūķis kurš nu jau bija pārdevis tās narkotikas vai ko tur, sēdēja uz mūsu dīvāna un kaut ko skatījās datorā un tad atnāca vēlviens čalis kuram arī vajadzēja narkotikas(??) un tad kamēr pūķis mekleja vēl agate sāka vākt visas savas mantas un aizgāja man pat nepamanot, bet viņa atstāja visas savas tokyo ghoul mangas man (the real mvp). Kad pūķis atgriezās es viņam teicu ka mums jāaiznes Agatei viņas mangas un tad mēs devāmies cauri tik saulaini gaišajai kāpņu telpai, paceļam sasviecinoties ar citiem kaimiņiem kuru durvis bija plaši vaļā un vispār tā kāpņu telpa bija reāli apdzīvota nevis tukšā kādas tās parasti ir.nogājuši lejā pūķis sāka stāstīt kā viņš esot atradis heroīna stašu un nogrieztu papēdi, kas bija ielikts bamšļa pudelē. Kad es to neredzēju viņa nofotografētajā bildē viņš mani aizveda uz to kāpņu telpu kurā pie pastkastēm bija paslēpts heroīna stašs un piekarināta bamšļa pudele ar papēdi.

Mani pārņem sajūta ka man lēnām jāpamet twitter.com, jo tas māca ierobežot domas. Es esmu cilvēks kura domām nepietiek ar 140 zīmēm, bet es esmu iemācijusies tās izteikt šajā mazajā apjomā. Tas ir degradējošu, un es sajutu ka vairs nevaru uzrakstīt normālu sacerējumu, eseju, domrakstu, kurā ir vismaz 250 vārdi. Mans prāts ir atrofējies un nemāk izdomāt teikumus kas atbilst tēmai. Varbūt man jānāk uz Tumblr, tā kā šī platforma ir daudz labāka priekš gariem teksta postiem, varbūt man jāveido kaut kāds blogs, bet viens ir skaidrs, man nevajag twiteri. Twitteris man ierobežo un es gribu no tā rāmjiem aizmukt. Tie kas ar mani gribēs runāt jau mani atradīs vēl kaut kur citur. Laikam jāsāk aktīvāk izmantot šitas blogs un vairāk jāraksta šeit tbh. 

Stāsti uz priekšu nekustās, es pati sēžu uz vietas un slimoju. Vienīgais kas ap mani kustas ir ģimene un krāsainās animācijas datora ekrānā. Deguns ir kļuvis gandrīz bezjūtīgs un drīz jau tas pilēs man pašai to nejūtot. Tāds ir mans rudens sākums.

lasi to šeit

Kārtējās 3 pirmdienas ir pagājušas, un varu ielikt Kumelīšu tējas nākamo nodaļu!

Lasi to šeit.

Pie viena arī Friends or love 15. Nodaļa :)

Pēc trīs pirmdienām, kumelīšu tējas pirmā nodaļa ir pieejama arī wattpad. 

Vari to lasīt šeit

Lai jums jauks rīts, diena, vakars, nakts.