CilvÄku sejas ir mozaÄ«kas, kuras veido pieredzes un notikumi. Asins izplÅ«dumi, rÄtas, raudoÅ”as acis, dzimumzÄ«mes, kautrÄ«gs sÄrtums, smaidsā¦ tas viss var bÅ«t acumirklÄ«gs, gluži kÄ kaleidoskopÄ izveidojies motÄ«vs, bet var bÅ«t paliekoÅ”s kÄ vitrÄža baznÄ«cas logÄ. CilvÄku sejÄs var saskatÄ«t visu, bet tai pat laikÄ to nesaprast. Var nesaskatÄ«t neko, bet zinÄt vai just, kam tur vajadzÄtu bÅ«t.
CilvÄku sejas ir gleznas. MÄs varam tÄs reiz apskatÄ«t un nekad neaizmirst, bet varam arÄ« tajÄs neiedziļinÄties un pazaudÄt starp daudzÄm citÄm sejÄm, apmaldÄ«ties starp vaibstiem, vaigu bedrÄ«tÄm, acu krÄsÄmā¦ vai viÅam bija zilas vai zaļas acis?
PilsÄtÄ mÄs katru dienu sastopam cilvÄkus, kurus nekad neesam sastapuÅ”i, bet varbÅ«t arÄ« iepriekÅ” vienkÄrÅ”i tos neesam pamanÄ«juÅ”i vai pievÄrsuÅ”i uzmanÄ«bu. KÄ tad mÄs vispÄr varam zinÄt, ka, jÄ, Å”is ir tas cilvÄks, ar kuru vakar kopÄ braucu pÄris pieturas. KÄ mÄs varam atkal un atkal atpazÄ«t cilvÄkus, kas brauc ar vienu un to paÅ”u pustukÅ”o autobusu 6:03 no rÄ«ta? Vai mÄs pierodam redzÄt viÅu sejas vienÄ un tajÄ paÅ”Ä autobusÄ katru darba dienu? Vai viÅi ar to paÅ”u autobusu pÄrvietojas arÄ« brÄ«vdienÄs, kad manis tur nav? Un kad es braucu ar velosipÄdu ā vai Å”ie cilvÄki turpina braukt ar autobusu?
MÄs reti sveicinÄmies ar nepazÄ«stamiem cilvÄkiem. Bet ja atceramies viÅu sejas, vai tad tie joprojÄm skaitÄs sveÅ”inieki?
SavÄ ziÅÄ visi ir sveÅ”inieki viens otram. Lai arÄ« cik cilvÄki tuvi nebÅ«tu, tie pÄc pÄris gadiem var aizmirst pilnÄ«gi visu par otru. Vai viÅa smaidot rÄdÄ«ja zobus, vai viÅai veidojÄs bedrÄ«tes vaigos? Vai viÅai ir biezas lÅ«pas, Å”auras uzacis un taisns deguns vai tomÄr tas ir mazliet Ŕķībs un lÅ«pas ir Å”auras kÄ divas svÄ«triÅas, kas nemitÄ«gi satiekas un nezina kas vispÄr ir smaids?
Ir tik daudz jautÄjumu, kurus uzdod atmiÅas par cilvÄku sejÄm.
Daudz domÄjot par cilvÄkiem, tie visi saplÅ«st vienÄ veselumÄ, gluži kÄ veidojas mÄ«kla, kad tajÄ iemaisa olas, tad miltus un pienu, cukuru, ŔķipsniÅu sÄls, reizÄm varbÅ«t arÄ« raugu vai ko cituā¦ Ā pazÄ«mÄm, pÄc kurÄm mÄs atŔķiram vienu personu no otras, saplÅ«stot kopÄ, mÄs varam veidot savas atmiÅas par Å”iem cilvÄkiemā¦ tam acis ir lÄ«dzÄ«gas mana brÄļa acÄ«m, bet Å”im ir tÄds smaids kÄ nevienam.
Un lÄ«dzÄs sev mÄs izraugÄmies tos cilvÄkus, kas viedo visintÄ«mÄkÄs atmiÅas. Gleznas, ko mÄs varam nÄsÄt sev lÄ«dzi un priecÄties ikreiz, kad tÄs aplÅ«kojam.
kianamaiart
annaxmalina
andulkaphoto
gummygunk
turnnoffyourmind
tangentwithtanner
theartofmadeline
romaincrisis