man dažreiz gribās, lai migla mani noslīcina, kā vakara domas, sajaucot tās ar vīnu, kaut gan reizēm dubultojās.
man dažreiz gribās, kaut jūra mani ar atplestām rokām, paņemtu sev līdzi un mani lūpu kaktiņi skūpstītu viļņu maliņas
man pārāk bieži gribās, lai citi mani neredzētu un es spētu brīvi pārvietoties Rīgas ielās, kaut vai kaila, uz mīļākajām vietām
man katru dienu gribās, kaut mans ķermenis būtu spējīgs izšķīst un sadaloties iemājoties sūnās, kosmosā un mīļako cilvēku acu skatienos









