Kādreiz sen senos laikos es mācījos kopā ar divām beibēm. Kopīgi skraidījām pa pļavām, lēcām pāri strautiņiem un klausījāmies "Prāta vētru".
Tad gāja gadi un skolas zvans pašķīdināja visas draudzības saites. Pirms kādiem diviem gadiem atkal satiku viņas. Bija kaut kāds nacionālais pasākums ar gājienu, biju aizgājusi paskatīties kā svecītes deg pie Prezidenta pils, kā cilvēki dzied "Saule. Pērkons. Daugava" (lai gan man tā dziesma nekad nav patikusi). Un tur jau viņas bija. Es, protams, zināju, ka beibes tagad "Visu Latvijai" sektā, bet nu cilvēks paliek cilvēks. Gāju klāt, parunājos, pasmējos. Interesantākais bija tas, ka smējos un runājos es. Sajutos neveikli un atvadījos. Vēlāk noskatījos kā beibes maršē aiz Raivja Dzintara.
Par to es aizdomājos, lasot Džedaja "Es esmu latvietis" un raksta komentārus, kur kāda komentētāja Ieva minēja:
Bērnībā dzīvoju diezgan palielā daudzīvokļu mājā, kurā vairākums iedzīvotāju bija krievi, bet tikai viens no viņiem bija riktīgi riebīgs (izbijis krievu oficieris ar izteicieniem par PSRS labajiem laikiem) un vērsts pret Latviju, taču tagad noteikti jau miris. Pārējie krievi, pagalma bērni, toties brīžiem man pat lūdza ar viņiem runāt latviski, lai varētu labāk iemācīties valodu. Tā arī ir bijis augstskolā (RTU), kur krievu kursa biedri labprāt runā latviski.
Toties tajā pašā bērnībā sastaptais kaimiņu nacionālists bija riebīgs un tāds arī paliek (pāris gadus vecāks par mani, tātad tik drīz gan jau nemirs). Pats dīvainākais, ka, lai gan man būtu jājūt no viņa pozitīvāka attieksme pret mani, nekā no krieviem (nu kaut vai par to, ka es diezgan bieži aizrādu un pamācu draugus par pareizu latviešu valodas lietošanu un esmu patriotiski noskaņota), es tieši pretēji vienmēr esmu jutusi tikai negācijas. Bērnībā pat reāli baidījos ar viņu sastapties, tagad vienkārši būtu nepatīkami kontaktēties vai klausīties viņa teikto. Arī pārējie nacionāli noskaņotie latvieši pret "savējiem" - veselīgi domājošajiem latviešiem izturas ar tādu agresiju, ka es negribētu, lai kāds ārzemnieks pat domātu, ka mums ir viena tautība.
Naids baro naidu. Tā ir bezgalīga rekursija bez beigu nosacījuma.
Nobeigumā Natālijas komentārs no tiem pašiem komentāriem:
Sveiki! Es esmu krieviete un pat esmu no Krievijas, bet latviešu valoda mani ļoti interesē kā valodnieci, turklāt jūsu valsts valodas situācija arī ir interesanta vairākos aspektos. Pagājušo semestri es esmu pavadījusi Latvijā, un tagad varu kaut ko ne tikai no "distances" apspriest.
Bērnībā māmiņa man stāstīja gan par to, ka vairāki "прибалты" ļoti slikti attiecās pret krieviem (principā), gan par to, ka viņi ir savu valstu patrioti, ka viņiem ir forši dziesmassvētki, kad tukstoši cilvēku savienojas kopā, ka viņi ir kārtīgāki nekā krievi, ka pat ciemi viņiem izskatās daudz labāk un tīrāk nekā Krievijā. Manai mātei bija brālēns, kurš dzīvoja tagadnējā Igaunijā, un viņa bija ļoti pārsteigta, kad uzzināja, ka viņš nebija ieinteresēts, lai igauņu valodu mācītos. Tad varāt secināt, ka ir cilvēki un cilvēki. Daži dzīvo tikai tagadnē, kur viņi labi jūtas, negrib neko pārmainīt, nedomā par tiem, kas dzīvo viņiem blakus u t.t. Es pati domāju, ka valodas un tautas ir mūsu pasaules bagatība, man ir ļoti žēl, kad valodas pakāpeniski mirst (kaut vai tas arī ir dabisks). Un, protams, es domāju, ka nekad vēl cilvēki neko nezaudē, ja viņi zina vairāk nekā vienu valodu.Man ir daudz draugu, kuri dzīvo Rīgā un kuri ir krievvalodīgie. Mani vienaudži macījās latviešu valodu skolā, un viņi ļoti labi runā latviski. Daži no viņiem mācās Latvijas universitātēs latviski, un nekādu problēmu ar valodu viņiem nav. Un jā, gandrīz visi mācījās "krievu" skolās, bet nekādas atšķirības šādā veidā nav. Ar ko tad jācīnās?
Turklāt, Latvijā ir daudz jauktu laulību, un, manuprāt, laimīgi ir tie bērni, kuri divas vai vairāk valodas zina ka savas dzimtas. Varbūt nevar tikai cīnīties pret tiem, kas runā citā valodā un sevi identificē kā citu tautu?
Dīvaini, ka sabiedrībā ir divējāda attiecība pret svešniekiem. Kad tie ir kādi turisti vai no kādu uzplaukstošu valstu atbrauc, tad tas ir labi, visi ar viņiem grib biedroties u t.t. Bet kad runa ir par cilvēkiem, daži no kuriem kāda trešā vai vairāk paaudzē dzīvo valstī, bet kuri nav latvieši, tad problēmas rodas.
Dīvaini, ka sabiedrībā ir divējāda attiecība pret svešniekiem. Kad tie ir kādi turisti vai no kādu uzplaukstošu valstu atbrauc, tad tas ir labi, visi ar viņiem grib biedroties u t.t. Bet kad runa ir par cilvēkiem, daži no kuriem kāda trešā vai vairāk paaudzē dzīvo valstī, bet kuri nav latvieši, tad problēmas rodas.
Svarīgs - kad latvieši runā par okupantiem u. tml., man ir dīvaina izjūta: vai nav zinams, ka padomju laikos represijas bija arī pret TUKSTOŠIEM krievu, vai nu kāds man stāstīs kaut ko par to, kad mans vecvectēvs bija miris Sibīrijā? Un vēl svarīgs fakts: tā sanāca vēsturē, ka Padomju Savienības sākotnējā laikmetā bija ļoti daudz padarīts, lai nacionālo identitāti risināt: rakstīja gramatikas, izveidoja abeces, lai maztautīešus iekļaut sabiedrībā. Un jā, bija ļoti liels kauns no vēlākās Staļina politikas, kad bija aizliegts runāt citās valodās un kad nacionālās skolas, kur bērni varēja mācīties savu valodu un savā valodā, bija aizslēgtas. Vai jums tas neko neatgadina?
Vēsturē grūtības un problēmas bija ne tikai latviešiem. Lūdzu, ņemiet vērā, ka es to kā valodniece rakstu. Es esmu bijusi ekspedīcijās Kalmikijā un ar kalmikiem runāja. Viņiem ir līdzīga vēsture, bet nav tādas "sliktas" izjūtas pret krieviem. Vairāk līdzīga ir Inģermanlandijas somu vēsture: viņi arī no Staļina politikas cieta, bet viņi pat pēc kara atgriezas no Somijas uz PSRS, lai tikai dzīvotu tur, kur viņu senči dzīvoja. Nedomājiet, lūdzu, ka es PSRS aizstāvu: man ir prieks, ka es tajā laikā nedzīvoju. Bet nevar visu redzēt un novertēt tikai vienādi.
Latvijā man bija prieks runāt ar vairākiem latviešiem un redzēt, ka viņi nedomā par to, kas ir ienaidnieks un kas nav. Un arī es visiem Latvijas iedzīvotājiem vēlos, lai valstī nebūtu krīzes un valdītu miers. Lai nedomātu vienmēr, kā gan un kāpēc daži cilvēki nezina latviešu valodu diezgan labi? "Dievs ar viņiem". Nu vai jūs domājāt, ka visus latviešus, krievus u t.t. kādā Lielbritānijā vai Īrijā pārbaudīs, vai viņi brīnišķīgi runā angliski? Nedomāju. Bet kāpēc viņiem ir motivācija to valodu prast? Arī nedomāju, ka valodas problēma ietekmē ekonomisko attīstību. Eiropā ir tādas valstis - Šveice un Luksemburga, kur ir ļoti labs dzīves limenis - un kur ir dažas valsts valodas. Nē, es neaicinu ievadīt otru valsts valodu Latvijā - bet kad ir bail, ka valoda "mirst" vai ka Latvija ir "ekonomiskā bedrē", jāmeklē dziļākus iemeslus.
Un vēl pēdejais: izskatās tā, it kā Latvijā īstu problēmu ar integrāciju nav. Vairāki vienkārši nesaprot, ka kultūras, reliģijas, valodas u. tml. veidā krievi viņiem ir daudz tuvāki, nekā, piemēram, turki vāciešiem vai Magrības arābi Francijas un citu Dienvideiropas valstu iedzīvotājiem. Bet visi to neņem vērā, žēl, atceroties tikai ienīsto padomju laiku...
Ak, jā, ar savu krievu kolēģi, ejot uz pusdienām, mēs citkārt mēdzam uzvilkt greizu meldiņu (jo man sēž lācis uz aisīm) "Daugav's abas malas…"
