#krauklis

To bieži dēvē pa Sarkano planētu. Tās diametrs ir gandrīz 7000 km, kas ir divas reizes mazāks nekā planētai Zeme. Marss ir ceturtā planēta Saules sistēmā. Tā ir neapdzīvota. Nesen uz šīs sarkanās planētas tika nosēdināts izpētes rovers, kas pēta akmeņus un planētas virsmu. 

Kāpēc es domāju par šo planētu? Mašīna bija iekļāvusies satiksmē, un viegli slīdēja pa assvaltēto ceļu. Itkā viss bija kārtībā, viss manā galvā likās normāli, bet tomēr taja pašā brīdī bija vēlme izlekt no šīs braucošās mašīnas ar visām savām sarkanajām planētām galvā.

Uz Marsa nav ūdens, bet mašīnai aiz loga lija lietus. 

Uz Marsa nav elpojama gaisa, bet es sev veltīto skābekli atjaucu ar tabakas dūmiem.

Vai tev viss kartībā? - Jā, es nočukstēju... 

Es meloju, es meloju un neskatījos acīs, jo negribējās melot tieši sejā.

Es gribētu nokļūt uz marsa un apmaldīties, pazust no visa un visiem...

Mūzika, lietus, atmiņas, domas par nākotni, domas par Marsu. Es došos kautkad uz Marsu, es došos uz marsu, lai aizmirstu visu, kas traucē manai galvai, es došos uz Marsu, lai būtu viens, lai iemācītos novērtēt to un tos, kas man ir riņķī.

Es došos uz Marsu, jau šonakt, jau šonakt savos sapņos. Es došos gulēt blakus kādam, kas būš karsts kā ugunīgas ogles, ogles kuras ir sarkanas kā Marsa smiltis.

Viņām vienmēr ir vēsi, kaut arī viņu ķermeņi ir karsti.

Viņiem vienmēr ir karsti, kaut arī viņi ir vēsi.

Viņam vienmēr ir aukstas kājas un viņas par to noteikti pateiks.

Viņiem vienmēr par to būs vienalga.

Viņām bus mitras lūpas.

Pašaizdegšanās 509. kabinetā

Cik jauki pamosties no rīta un smaržot mazliet pēc šampānieša, mazliet pēc vīna, ļoti pēc cigaretēm,

ļoti pēc sievietes....

Caur veco kreklus, kas viņai bija mugurā varēja just kā sitas viņas sirds. Patīkami just kā otra cilvēka ķāermenis apvijas ap tevi- cenšas tev piespiest sev tuvāk- viņs nodomāja.

siltums, siltums, karsti

Tās sarkanie mati slīdēja pār viņa ādu un man radās sajūta, ka pār ķemeni pārskrien miljons mazu skudriņu.

Viņs nodrebēja, viņā valdīja sieviškīgs uztraukums, kā tādai jaunai skuķei.

Varbū tu vismaz šoreiz vari ļaut man uzvarēt?, klusumā izčukstēts jautājums, kas paliek bez atbildes, jo smiekli piepilda istabu.

Viņas smiekli bija kānarkotika manām ausīm.

Viņās miesa, AI - labāk nemaz nerunāt par to.

Kad rīta gaisma sāka pieteikt savas pirmās vēsmas - smaids vērās smaidā, rokas sakļāvās un apskāviens bija silts, silts, karsts.

Starp nopūtu un skaņu mirkļiem skatieni gandrīz nekad nesavijās, likās dīvaini, jo pieradums viņu bija mācījis ka viņas skatiens in vajadzīgs, pieradums prātā un porās kliedza pēc skatiena. Pieradums caur porām spieda vēlmi pēc ielūkošanas otra dvēselē.

Tajos brīžos sarunas ir liekas, tādos brīžos pat redze ir lieka, jo sajūtu uzplūdos un rietos cilvēks aizmirst par standartizētiem parametriem un prasībām.

For Latvians.

Pro.Kra.Stories Part 2.2

Kluss pieskāriens,

maigas pustumsas ieskauts.

Kluss čuksts,

maigu lūpu izteikts.

Kluss pagrieziens,

silta vēja pildīts.

Kluss smaids,

siltu jūtu radīts.

Uzticība, kas pildīta glāzē sudrabotā.

Uzticība, kas apspīdēta blāvā gaismā.

Visu dzirdošas ausis,

kas tevi klusi izspiego,

Auto rūkoņa,

kas tevi tālumā atbalso.

Kluss smaids, sitienu vērta mīlestība.

Kluss pagrieziens,

Bildes mainās bez jēgas.

Klikšķis ataino klusus tāluma čukstus.

Es ik vakaru nomiru un ik vakaru atdzimu,

Es no jauna pazaudēju miegu. Cilvēks, kā Es, kas cieš no bezmiega, nekad neguļ un nekad nav nomodā. Mēs esam tikai patērētāji... Sūdīgas mūsdienu dzīves blakusprodukti. Vienkārši Tev piederošiem, priekšmetiem piederi tu pats. Es varu nomirt jebkurā laikā, bet mana traģēdija ir tā ka es nemirstu. Es itkā lūdzu pēc nāves, kad rodas ilūzija no svaiga gaisa,  kā apdullums no slimīgas ziepju un citu ikdienas  sadzīves preču vibratoru smirdoņas -  .Naktīs...Man gribas kliegt uz sevi: "Tak saņem beidzot drosmi, met pie malas priekšspēli un iesit sev cik stipri vari !" Slimīga Utopija. Melnbalta Laimes sala. Kā Fēniks, sārtos pelnos,  Es ik vakaru nomiru un ik rītu pamodos. Dzirdama no man sapņa  bija tikai tramvaja rūkoņa, cilvēku kliedzieni  Un kluss jautājums: