#juceklis

Tādiem cilvēkiem kā es, kuri daudz domā, tādiem prātā ir viens liels domu virpuļviesulis, kurš lielāko ties laika ir savaldāms un kontrolējams, pateicoties laikam un pieredzei, ko esam pavadījuši ar sevi un savām daudzkrāsainajām domām. Bet ko darīt tad, kad reizēm šis viesuļvirpulis pieņemas spēkā un tas sāk doties, kur tam pagadās, kad tas sāk jaukt tavu iekšējo harmoniju, kad sāk brukt tevis uzbūvēto vērtību cietās sienas, kad vajākās ticības tiek aiznestas kā nebijušas, kad lenām tavai optimisma saulītei priekšā sāk savilkties izmisuma mākoņi un tuvojas kārtīgs shitstorms? Ko darīt tad? Katrs šados brīžos nu rīkojas kā māk, katrs, savas dzīves pieredzes vadīts, ir radījis savas metodes un paņēmienus, kā savaldīt nežēlīgo domu virpuļviesuli, kā likt norimt nevaldāmajam un atgriezties optimisma saulītē. Tad šoreiz šeit, par vienu no manām metodēm, tādu, ko ne tik bieži izmantoju, bet, ko atzīstu par vienu no efektīvākajām, ja vien nav slinkuma un ir pietiekošas motivācijas.

Šoreiz pašam ir sanācis uzrīkot vērienīgu domu viesuļvirpuļa izrādi savā prātā, kas,ārpus manas kontroles, ar nedēļām pieņemas spēkā un sāk griezt lietas kājām gaisā, tajā paša laikā, radot papildus motivāciju, lai saņemtu sevi un savas domas rokā un saliktu tās pa plauktiņiem. Šādas domu negaisa vētras ir pietiekoši bīstamas, jo tik pat lieliski, kā katrs esam savu iekšējo pasauli sakārtojuši, tik pat lieliski mēs šo visu daiļo kārtību varam izjaukt, jo kā zinam: Domas kļūst par mūsu rīcību, rīcības kļūst par mūsu paradumiem, un paradumi kļūst par mūsu raksturu. Protams, kāds no malas jautās: Kādēļ tad spēlējies ar uguni un uzturi savā prātā šo it kā savaldāmo, bet tajā pašā laikā nevaldāmo domu viesuļvirpuli!? Pilnīgi piekritīšu, brīžos, kad šis bīstamais zvērs kļūst nevaldāms, tas vairs nav patīkami, bet šim zvēram ir arī tā skaistā puse, ir priekšrocības šada tipa cilvēkiem. Šim cilvēkam ar šadu domu krājumu, nav jāuztraucas par garlaicību, pateicoties tik daudz domām to vidū virpuļo lieliskas idejas, kas rada visbaudpilnākos mirkļus dzīvē, tik daudz domu bieži vien ir kā izklaide, tās ļauj saskatīt lietas no visdažādākajām pusēm, lielais domu krājums parasti izdomā visdažādākos problēmu atrisinājumus, kā šoreiz šo, lai savalditu ārpus kontroles izgājušo domu viesuļvirpuli. Tāpēc nenokar galvu domājošais cilvēk, tavas domas ir daļa tevis, cieni tās un izturies ar piesardzību. Tavs labākais partneris un sabiedrotais būs cilvēks darītājs, apvienojot jūsu abu spēkus, tavas krāšņās idejas un otra spēcīgā rīcībspēja radīs baudpilnu dzīvi jums abiem. 

Šī tad lūk visburtiskākajā nozīmē ir tā metode, kā savaldīt no savas sētiņas izmukušo domu viesuļvirpuli. Kad vētra ir pamatīga, tad visvieglāk uztvert un saprast, kas notiek tās epicentrā, ir pierakstot, pieķeroties vienai no domām, kas tur riņķo, un pamazām pa katrai nākamaijai no tās pašas kategorijas likt uz lapas. Sevis paša radīts raksts ir kā iekšējais dialogs ar to, kas notiek tavā prātā. Kad esi sarakstījis visu, kas uz sirds, un pārlasot, tie izmisuma mākonīši sāk atkal atbrīvot tavu optimisma sauli, kā arī no domu vētras izlasītās postošās domas, vairs nav drauds tavai ikdienai. Rakstot un sakārtojot lietas pa plauktiem, vari atgriezties pie sava piedzīvojumiem bagātā ceļa uz saviem mērķiem. Norimusies vētra ienes tavā iekšējā pasaulē gaismu, tā rada vietu pozitīvām domām un pozitīvai dzīvei. Tāpēc, kā jau virsrakstā minēts: Raksti, tas sakārto dzīvi/ Raksti, kas sakārto dzīvi!

Protams, ne vienmēr sevis sacelto vētru var nomierināt saviem spēkiem, paldies tiem apkārtējiem, kas ir blakus, kas spēj tevi saprast un iesaistīties tavā cīņā ar shitstormu.