Nepālā vēl joprojām love marriage nav izplatīta parādība. Vecāki noskata saviem bērniem partnerus un pēc tam viņus pierunā/ piespiež apprecēties. Process aptuveni šāds:

Viena ģimene noalgo savedēju, kam jāatrod piemērots partneris dēlam/ meitai.

Savedējs atrod potenciālu variantu un piedāvā ģimenei šo variantu aplūkot.

Ģimene (abi vecāki) neuzkrītoši apskata kāda izskatās meitene vai puisis. Tas notiek upurim ejot uz mājām no skolas vai pastaigājoties pa pilsētu.

Ja upuris pēc izskata tiek novērtēts par labu esam, tālāk tiek ievākta informācija par upura dabu – izprašņāti kaimiņi, skolotāji, utt.

Pēc tam savedējs rīko viesības/ tējas dzeršanu, uz kuru uzaicina abas ģimenes. Paši upuri par savu likteni vēl neko nenojauš.

Ja abas ģimenes piekrīt šādā veidā savienoties, par to beidzot tiek paziņots abiem nabaga jauniešiem.

Ja kāds no pāra nepiekrīt savas ģimenes lēmumam, sākas ilga un smaga pierunāšana, kas beidzas ar emocionālu šantāžu un vecāku draudiem izdarīt pašnāvību, ja meita/ dēls nepiekritīs laulībām.

Ir bijuši gadījumi, ka meitenes aizbēg no mājām, lai būtu kopā ar savu mīlestību, tomēr tā nenotiek bieži, jo ģimenes savas meitas vēl joprojām tur ciešā pavadā. Pramila, teiksim, nekad nav bijusi Pokharā, kas ir otra lielākā Nepālas pilsēta un atrodas tik pāris stundu brauciena attālumā no Katmandu. Tas tāpēc, ka viņu vienu pašu ārā no Katmandu nelaida. Tikai tagad, kad viņai ir vīrs, viņa var kaut kur aizbraukt.

Arī mūs ļoti uzmana, jo, ja ar mums kaut kas notiktu, Pramilas ģimene būtu par to atbildīga. Tāpēc reizēs, kad esam ilgāk aizkavējušās pilsētas centrā, Pramila mums vienmēr jau ap septiņiem vakarā zvana, kaut gan mājās jāierodas līdz astoņiem. Ja ar mums ir Promods, mēs varam kaut visu nakti klaiņot apkārt.