#emocijas

Kļūst simtkārt vieglāk, zinot, ka emocijām ir mainīga daba. Rīt būs cita diena un citas emocijas. Prieki un bēdas aiziet, kā ziema nomaina vasaru.

Kļūst simtkārt vieglāk ļauties. Līdzīgi kā atļaut sev iziet lietū bez lietussarga, ļaut sev izmirkt un nebēdāties par slapjajiem matiem un pilošām drēbēm.

Kļūst vieglāk elpot, jo zinu, ka varu sev uzticēties. Es nebēgu un nežēloju sevi, es vēroju, apzināti ļaujos un cieņpilni paklanos tam, ko jūtu. Es sveicinu to, kas atnāk, un ļauju tam iet savu ceļu.

Diena iesākās ar mēģinājumu Mateja baptistu baznīcā. Brīnumainā kārtā uztraukuma nebija nemaz. Tas parādījās tikai ieejot JVLMA. Visu dienu mēs citīgi mēģinājām, jo pārliecības nebija. Bet bija uzticība. Tas brīdis, kad uzgājām uz skatuves manā prātā ir kā iespiests, tāda varena sajūta. Tās plaukstiņas skolotājām bija tik foršs iedrošinājums. Izejot no zāles bija tik liels gandarījums, bija tik neizstāstami brīnišķīga sajūta, kas nav salīdzināma ar jebkuru citu prieku. Lielāks prieks man bija tikai tad, kad skolotājas paziņoja ka esam labākie B kategorijā un tiekam izvirzīti uz Grand Prix. Visi bija tik laimīgi, man gribējās lai laiks kaut kur tajā brīdī apstājas, apstājas tad kad visi bija priecīgi un smaidīgi..

Ilgi mēģinājām Laudate Dio, līdz tam brīdim kad bija jādodas uz kluso telpu. Tur mēs tik tiešām sēdējām un klusējām, kamēr Rudīte klusiņām bakstīja klavierēs kādus minora akordus. Pirms devamies uz Grand Prix sūtījām skolotājām gaisa bučiņas, un viņas atpakaļ. Tas bija tik mīļi. :)

Grand Prix viss iznāca ne visai tā, kā tam vajadzētu. Tomēr nervi mūs pievīla... Godīgi sakot, es gandrīz vienmēr bēdāju par neveiksmēm, bet ne šoreiz. Man protams bija ļoti, ļoti žēl, ka netikām pie lielās balvas, bet es tik un tā biju laimīga. Man taču ir viena no vislielākām dāvanām un balvām uz pasaules - manas mīļās Nošu planētas. 

Pēc konkursa nobeiguma sagaidījām mūsu 2 lielākās varones, Anitru un Rudīti, ar aplausiem. Pašas labākās, jaukākās un mīlļākās skolotājas, kādas vien var vēlēties..

Rakstot šo visu man izplūda vesela asaru jūra. Tā pat bija kad atbraucu no Itālijas. Vienkārši... es esmu tik ļoti laimīga. :)

Laikam jau sākšu ar MKV tikšanos Kuldīgā. Īstenībā, man tur nemaz nebija jābūt, bet vajadzēja kādu, kas brauc, un tā protams biju es. Teikšu godīgi - es jauki pavadīju laiku un nemaz nenožēloju, ka piekritu braukt. Dzirdēju arī kādu kora dziesmu, kas man iekrita sirdī, noteikti piespiedīšu Joannu to iemācīt korim. Bet visvairāk mani uzrunāja Mārča teiktais, un to laikam ilgu laiku paturēšu prātā. Tas bija kā nobeigums manām piektdienas vakara pārdomām, sava veida atbilde. Drīzāk pat paskaidrojums.

Tās pašas dienas nogalē man bija jādzied arī nakts koncertā Kāp Vēl Augstāk Ventspils Livonijas ordeņa pils kapelā kopā ar kamerkori Matejs. Es joprojām nespēju skaidri izstāstīt savas emocijas pēc šī koncerta. Tas bija kaut kas neiespējams. Katra dziesma bija tik īpaša, ar dažām man pat saistījās kādas skaistas atmiņas. Es biju tik laimīga, ka varēju dzirdēt kaut nelielu daļiņu no kamerkora 10-gades koncerta. Es tiešām nevaru pastāstīt, kā tas bija. Vienkārši pie katras taksts, pie katras nots sirds apstājās. It īpaši jau Benedictus... Man pat pašās beigās bija grūti nesākt raudāt no priekiem. 

Kamerkoris Matejs šorīt arī muzicēja dievkalpojumā. Šis dievkalpojums bija tik īpašs un skaists! Man gribētos, kaut katra svētdiena būtu šāda. 

Precīzi 1 gadu un 1 dienu atpakaļ es dziedāju svētdienskolas pasākumā, kas bija veltīts samariešu pakām, tā pat kā es to darīju šodien. Atceros to dienu tik skaidri. Kopš tās dienas tik daudz kas ir citādāk... Toreiz es dziedāju, lai pati atrastu Jēzu, šoreiz - lai palīdzētu Viņu atrast citiem. Tik dīvaini. Šķiet tikai gads, bet... tik daudz kas ir noticis. Es nespēju noticēt, ka vien nieka 12 mēnešos var notikt tik daudz lielas pārmaiņas. Dažreiz es arī aizdomājos un saprotu, ka manas kristības bija tikai 3 mēnešus atpakaļ, bet liekas ka pagāja vesela mūžība. Laiks ir dīvaina lieta.

Ar visu savu sirdi es ticu, ka šis pasākums atvēra acis kādiem bērniem, tā pat kā man gadu atpakaļ. Ka kāds aizgāja mājās ar domu par Kristu. Ka arī kads no kora klases nepalika vienaldzīgs. Es tik ļoti gribu, kaut pēc laika es redzētu kādu tur vēlreiz. Es par to lūdzu no visas savas sirsniņas.

Mana nedēļas nogales atziņa: