#dzeguze

Brīdī, kad pirms izrādes AijasDzērves pārsaldināti salkanā tonī atskan aicinājums izslēgt mobilos telefonus,vienoti izmisīgi saskatāmies ar blakussēdētāju, es domās nosaku – Dzērve, kas tās par šausmām!?, līdz sadzirdu aicinājuma beigu tekstu: „... lai netraucētu mūsu pacientiem”, un saprotu, izrāde ir sākusies!

Pēc trīsarpus izrādes stundām mani vienīgie vārdi būs – Neticami! Neticami! Neticami!

Bailes iet skatīties šo izrādi būs pāraugušas neticamā priekā un lepnumā par Dailes teātri, kad, tuvojoties izrādes beigām, varu teikt jau skaļi: Es lepojos, ka manā bijušajā teātrī ir TĀDI aktieri!

Ir neviltots prieks sākt savu „piespiedu” blogošanu ar labiem vārdiem, jo ir taču tik pierasti latviešu kultūrvidē „noriet”un „apvemt” citu darīto un tik reti būt patiesā sajūsmā par citu padarīto.

Tūliņ pēc izrādes beigām mana blakussēdētāja paziņo: aktieri spēlēja kā Kremerata Baltica; noprotu, ka tas ir spontāni iedomātais visaugstākais iespējamais novērtējums. Neticami! Jā, neticami, šī ir tā reize, kad „sliktākais” novērtējums par sniegumu izrādē ir  „ļoti labi”. Gandrīz četrus gadu desmitus neatceros dramatisku izrādi, kad starp ainām vai pat ainas vidū gribas aplaudēt un saukt bravo. Režisors Aleksandrs Morfovs izrādes „Finita la commedia” iesākumā mūs jau bija apbūris ar lielisku masu skatu, kad pārdesmit aktieru darbojās piesātināti, individuāli meistarīgi, šī daudzbalsība pārvērtās labi pārvaldīta aktieru orķestra filigrānā makslas baudījumā. Toreiz šķita, ak, tā jau tāda luga un režisors tikai izmanto lugas piedāvāto garšīgo materiālu.

Jaunā izrāde sākas, un atkal - padsmit aktieru katrs darbojas tik piesātināti un dabiski, ka skatītājs nemaz nespēj sadalīt savu uzmanību un uztvert visu uz skatuves vienlaicīgi notiekošo. Kā pēc sitiena pa seju uz brīdi apmulstu, acis šaudās pa orbītām, lai spētu saprast un tvert visu. Detaļas, sīkumi, nianses, - un aiz tā visa ne mirkli nepazūd doma, darbība, režisora mērķis.

Bailes doties uz „...Dzeguzes ligzdu”, protams, bija iekodētas par ikonu kļuvušās Miloša Formana bagātīgi oskarotās filmas un Džeka Nikolsona veidotās lomas kanonizējumā. Vai teātris vispār maz var tuvoties fimas materiāla „lielumam”? Ko jaunu var pateikt ar materiālu, kas visiem jau tā zināms? Filmas pēcgarša bija tik skaudri sūra, pat rūgta, un kādēļ mūslaikos to vajag?  Turklāt veidotu pirms vairākiem desmitiem gadu... Vai vispār vērts kustināt šādu ikonizētu, bet savu laiku nokalpojušu un apputējušu darbu? Un vēl šie aktieri! Viņi tak jau redzēti tik daudzās lomās, viņi tikai atkal atražos savus meistarīgos, bet jau apnikušos „štampus”!

Kad man piedāvā nākt skatītes izrādi pirms pirmizrādes (t.s. mammu un papu izrādi un ko padomju laikā sauca par pieņemšanas izrādi – izrādes tolaik pieņēma jeb akceptēja teātra mākslas padomes), savā prātā jau meklēju vairākus iemeslus, kas ļautu man šajā vakarā nenākt. Brīdī, kad ir jāizvēlas vieta zālē, piesakāmies uz vietu rindas galā, lai gadījumā, ja gribas šmaukt prom, nepaliek manāms tukšums zāles vidū.

Te tev nu bija! Kad Dzelzītis – aktieris, ko līdz šim nebiju pieskaitījis saviem mīļākajiem tēliem latviešu teātrī – pēc savas lomas pēdējās ainas noiet kulisēs, saprotu, ka viņš aiziet pēc Spēlmaņu nakts balvas kā gada labākais aktieris otrā plāna lomā. Kaut laikam: ikviens no sešnieka (kas ir sešnieks – zinās izrādi redzējušie) būtu pelnījuši Spēlmaņu nakts nomināciju. Tik „siltu” Subatnieku man līdz šim nebija nācies redzēt, pat ne Enģeļos Amerikā, kur materiāls daudz vairāk ļauj rakties citādā varoņa meklējumos; šeit stipri mazākā lomiņā viņs uzmirdz kā gudrs, cilvēcīgs un iemīlams aktieris. Un Ķestera un Bartkeviča varoņu plastika vien ir ko vērts! Šajā sakarā atminos nesen redzētos Gorkija Saules bērnus, kad manī radās jautājums: kurš teātrī domā par varoņu plastiku? Tur viss viens – kas kungi, kas kalpi, 21. gadsimta vienLĪDZĪBA: visi darbojas un kustas vienādi, tikai varonēm nez kāpēc Gorkija laika kleitas mugurā, kas tomēr pieprasa citu uzvedību... (ak, man jau Ērikas Ferdas skatuves kustības skola, ko gan es gribu!)  

Skatos un neticu savām acīm, tikai brīdī, kad viņa novelk parūku, es pazīstu Kristīni Nevarausku un iesaucos savā prātā: Vai tiešām? Vai tiešām tā ir tā pati aktrise, kura Saules bērnos bezcerīgi demonstrēja neko, kuras varone cieta a-la krievu klasika garā, un šķita, ka nedz varone, nedz pati aktrise nezina, ko gan viņa tur dara un kāpēc vispār atrodas uz skatuves? Mazmazītiņā lomā „... Dzeguzes ligzdā”  viņa pārliecinoši nodemonstrē savas profesionālās prasmes, kas citos vakaros citās izrādēs nav atklājušās pat nojausmas līmenī. Ak, aktieri, nesiet uz rokām režisoru Morfovu, kas jums nav ļāvis un visticamāk – neļaus ieslīgt ikdienas rutīnā un profesijas „štampos” , dzīs jūs dzīvā teātra patiesības virzienā, piedāvājot savā vadībā radīt brīnumu šeit un tagad – patiesu teātri, kurā skatītājam nav jānodarbojas ar pseidomīklu minēšanu, kā  vien – jābauda priekšnesums un jāmīl teātris un dzīve!

Un vēl: šogad ir jādibina jauna balvas kategorija Spēlmaņu naktī – labākais aktieris bezvārdu lomā. Šajā izrādē tādu ir veseli trīs – Āris Rozentāls, kā arī divi jauni cilvēki, kuru vārdus es – lai viņi man piedod – vēl nezinu, bet ceru nākotnē uzzināt un ievērot – aktieris, kas dejo (Spēļu kauliņu rīšana ir jāredz!) un aktieris, kas lido pa gaisu. Izcils fons šīs izrādes Kremeratai.

Par izrādes emocionālo kulmināciju kļūst aina pie Jura Kalniņa histēriskā varoņa sarūpētā ugunskura. Dzīvās uguns maģija uzrunājusi cilvēkus jau aizlaikos, un tā vien šķiet, ka runas par dzīvi un nāvi, par labu un ļaunu, par laimi, patību un esību ugunskura gaismā kļūst par arhetipisku situāciju, kad noārdās laiks un telpa, nav svarīgi, kad tas notika, notiek vai notiks – te uz skatuves izrādē, pret rīta gaismu nākamgad pie Jāņu ugunskura vai pirms tūkstošiem gadu kādā pirmatnējā alā. Noārdās laiks, noārdās telpa, un paliec tikai, cilvēk, tu pats. Un arī visas izrādes stāsts kļūst par arhetipu.

Nu, bet galvenie varoņi, galvenie? Artūram Skrastiņam mūs nav jāpārliecina, Ilze Ķuzule izdara visu ļoti labi,  man gribas novēlēt izrādei palikt repertuārā gadus desmit, lai ķīmiskie zibeņi varoņu starpā šķiltu nesaudzīgāk. Lai atgrūšanās un pievilkšanās spriegums varoņu starpā izlādētos ar milzīgu amplitūdu, kad reizē iracionāli spēki velk viņus kopā, bet kopābūšana automātiski rada pretreakciju, zemapziņai sakot priekšā, ka dominances cīņā vienam no viņiem ir jāiet bojā. Nav cita ceļa kā nāve.

Kaspars Bindemanis ir izcili kolorīta parādība. Novēlu pārvarēt pirmizrādes stresu, runāt drošāk un – ko pieprasa Dailes teātra lielā zāle – skaļāk. Ņemot vērā spilgtos un spridzinošos partnerus, droši uz priekšu!

Lai man piedod tie, kas nav pieminēti, jo VISI un IKVIENS darbojas atdevīgi un precīzi. Novēlu to nepazaudēt, jo valdzinājums, ko gūst skatītājs šādā vakarā no skatuves cilvēku atdeves, ir neatkārtojams!

Meitenes, ņemiet savus čaļus un vediet uz šo izrādi! Tā ir jauniem vīriešiem par vīriešiem. Tādu izrāžu nav daudz; kā ar lakmuspapīrīti jūs varēsit pārbaudīt, vai jūsu čalim ir sirds krūtīs, vai viņš jums būs labs vīrs un jūsu bērniem labs tēvs.

Man nebija iebildumu. Ja arī bija pāris utu kažokā, tad nepavisam negribas tās meklēt.  

Desmit no desmit. Neapšaubāmi.

Un vēl – nevienu brīdi neradās jautājums,- par ko bija izrāde? Es tikai zinu, ka to veidojis cilvēks, kas ļoti mīl cilvēkus.  

Izrāde laikam ir par mani.

Domājot par šo izrādi, prātā uzreiz nāk divi aprakstošijēdzieni – lieliska kvalitāte un emocionāls smagums.

Aleksandra Morfova dramatizētais Kena Kīzija darbs „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” stāsta par dažiem mēnešiem psihiatriskajā slimnīcā, par dzīvi, saprāta un neprāta robežām, cilvēciskām un necilvēciskām attiecībām un pat par to, kā un vai vispār saprotam, kas ir garīga slimība. Otrā plānā aktualizējas arī šādu pacientu ārstēšanas metodes, to efektivitāte un arī patiesā motivācija aiz to radīšanas un pielietošanas.

„Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir spēcīgs un ļoti kvalitatīvi iestudēts darbs. Gan savā, gan līdzgājēju vārdā vēlos izteikt komplimentu režisora Aleksandra Morfova darbam, kā arī aktieru emocionālajam, profesionālajam ieguldījumam. Jāatzīst, nav daudz tādu gadījumu, kad pilnīgi noticu un patiesi baudu visu aktieru sniegumu uz skatuves. Tas bija skaists kopdarbs - trīskārša aktieru izsaukšana un kājās piecēlušās zāles aplausi runā paši par sevi.

Man, iespējams, neizdosies atminēt patieso iemeslu, kādēļ, taču novēroju, ka atsevišķi stāsta attiecību elementi dziļi uzrunāja tieši vīriešu kārtas auditoriju.

Izrāde šķiet lieliska un reizē bezgalīgi skumja. Tā ir daļa no cilvēces vēsturē senākajiem izaicinājumiem: cilvēks starp cilvēkiem - gans-avis, valsts pārvalde-sabiedrība, ārsts-pacients, cietuma sargs-ieslodzītie, dumpinieks-masa-vadonis, u.tjpr. – un cilvēks ar sevi – izvēle palikt vai iet, drošība vai risks, mīlestība vai izdzīvošana, vara, labie nodomi un ceļš uz elli vai debesīm. Un tam visam pāri, kā jau dzīvē, labs humors un pasmiešanās par visu.