#atvadas

Cilvēks - te ir un te viņš vairs nav. Zinu, zinu, ka nekas nav mūžīgs, bet tik un tā ļoti sāpīgi, ja pēkšņi cilvēks aiziet mūžībā. Nesen uzzināju, ka viens puisis, ar kuru man ir maz kopīgas atmiņas, bet jaukas, nu viņš ir devies debesu valstībā. :( It kā nekontaktējāmies gadu, bet tas jau nemaina faktu, ka bijām paziņas, kuras uz mazu laiciņu satikās šajā dzīvē. Viss sākās kādā saulainā 2015. gada maija dienā, iepazināmies vilcienā. Atceros vēl tagad, ka viņam  bija tik jauks smaids un skaists apģērbs - taurentiņš ap kaklu un košs krekls. Viņš bija biļešu konduktors, es - pasažiere. Pēc tās diena sākās čats slavenajā FaceBook, garas vēstules, bilžu apmaiņa. Pēc dažām nedēļām sākām čatot watsappā, tur arī gari teksti un bilžu apmaiņa, tas jau kļuva kā pieradums, kā atkarība. Ko rakstījām? Protams, ka savas domas un savus piedzīvojumus, ko paspilgtināja bildes. Sajūta bija, ka esam sen jau pazīstami. Tad beidzot kādā jūnijā sestdienā, datumu neatceros, satikāmies Vecrīgā. Satiku viņu un viņa trīs draugus, kuri bija  džentlmeņi. Kopā pavadījām aizraujošu nakti. Pabijām gan klubos, gan bāros, dejojām, daudz runājāmies un smējāmies, viss bija tik burvīgi. Vēl tagad atceros, kā viņi visi četri un divi Vecrīgā satiktie ielu muzikanti dziedāja tikai un vienīgi man to Prāta Vētras dziesmu: Spogulīt, Spogulīt. Tad es juto kā princese ar saviem sešiem kavalieriem. Viens no viņa draugiem to filmēja, bet tagad atcerējos, ka nepajautāju video, bet tas paliks tikai atmiņās! Viss bija aizraujoši līdz brīdim, kad jau otro reizi šajā naktī pabijām spēļu zālē. Sākumā man likās tas kā tāds joks, ieiesim un viņš pajokosies pie tiem spēļu automātiem, bet otrajā reizē sapratu, ka nav nekāds joki,viss ir pavisam nopietni. Es un vēl viens puisis no tā bariņa sēdējām un gaidījām, kad tie trīs beigs spēlēties.. Līdz man apnika, es piecēlos, piegāju pie viņa un teicu: es braucu mājās un cerēju, ka viņš teiks: nebrauc, bet tā nenotika, viņš pateica: okey, čau. Pārējie arī pateica čau. Tā nu es devos uz vilcienu un aizbraucu uz mājām. Biju dalītās izjūtās, no vienas puses nakts bija brīnišķīga, bet no otras puses jutos vīlusies, ka viņš tā bija iekarsis pie tiem automātiem un mani nemaz neapturēja, tik viegli palaida mājās.. Tajā svētdienā, kad biju izgulējusies, es gaidīju, kad viņš pados ziņu. Pienāca vakars un atnāca ziņa, precīzi neatceros, bet, apmēram, kaut kā tā: es atvainojos par savu rīcību. Es to izlasīju, biju joprojām dusmīga, neko neatbildēju.. Viņš neko nerakstīja. Es domāju, ka laikam nevajag manu draugu, kurš aizraujas ar spēļu automātiem, jo tas sabojā visu! Pēc nedēļas es izdomāju, ka jāuzraksta viņam, kā tad iet? Uz ko atbildi nesaņēmu. Pagāja vēl dažas dienas un redzēju viņa bildes ar kādu meiteni kopā, sapratu, ka aizņemts. Nekonktaktējāmies. Kaut kad šogad pamanīju,ka ir saderinājies, tas jau pavisam skaisti. Domāju, lai viņam viss izdodas. Un šonedēļ kaut kā padomāju, ka jaāpskatās viņa profils FaceBook, skatos, redzu svecīšu bildes, jau sajutos dīvaini, patinu tālāk un ak.. Palasīju komentārus, ka bēres jau nesen bijušas un pēc komentāriem var saprast, ka viņš ir izdarījis pašnāvību. Tik skumji, kam jānotiek lai to varētu izdarīt, bet mana intuīcija saka, ka, iespējams,  viņam bija parādi to spēļu automātu dēļ. Rodas daudz jautājumi, kāpēc viņš nejautāja palīdzību draugiem vai līgavai.. Zinu, ka ar mammu viņam nebija labas attiecības un žēl omīte, kura viņu uzaudzināja, jo viņa tagad dzīvo viena pati. To jau nu neuzzināsim. Dusi mierā, mans draugs un paldies, ka tikāmies uz mazu laiciņu šajā dzīvē. Macība pārējiem, NESĀCIET un nemaz nedomājiet spēlēt spēļu automātus, tie nogalina visu! Un otra mācība, ja tevi grūti tad izrunājies ar draugiem vai savu ģimeni, jo  kopā esot varēsiet tikt galā ar visām problēmām. Nevajag darīt pāri sev, jo pašnāvība nav izeja, tu nodari pāri ne tikai sev, bet arī saviem mīļajiem cilvēkiem. Sāpes jau paliks uz mūžu! Turies pie savējiem un atbalstiet viens otru!