Apnika lasīt romānus, kur nepārtraukti svarīgi iedziļināties sižetā. Plauktā atradu kādu haiku grāmatu, kura jau ilgāku laiku bija nostāvējusi tur. Tā bija Zigmunda Bekmaņa “Sudraba vilnis / Zelta smilts”. Šo krājumu jau biju reiz lasījusi.. kaut kādā 2013. gadā, šķiet.
Haikas ir kaut kas neparasti skaists un viegls. Tik mazā vārdu skaitā iekļauts tik daudz pārdomu, ka šķiet – labu haiku var uzrakstīt tikai meistars.
Šis krājums stipri atšķīrās no krājuma “Tikšanās”, kurā gan, atzīšu, bija arī patīkamas haikas, tomēr ne tik tuvas manai sirdij.
Bekmaņa krājums ir tik baudāms un skaists, ka nav vērts to lasīt dienasgaismas radītajā sīcošajā troksnī – ir jāiet pie dabas, jāieelpo pavasaris un dzeja.
Pavasaris Mana sirds Cīrulis debesīs
Kā rakstīts krājuma sākumā: “Laiks aizslauka uzrakstīto. Telpa izkliedē pateikto. Bet sirds notrīs.”
Krājums ir sadalīts četrās daļās – gadalaikos.
Pavasaris
Strauts tērzē Lāstekas dzinkst Tavi smiekli kas vairāk
Kopā aizlido Atgriežas dzērves Cilvēki pārāk lepni
Vasara
Atvēru logu Vēsuma vietā Jasmīnu smarža
Tevi noskūpstīja Vasaras saule Arī es par to domāju
Kā bezdelīgas Stundas ar tevi Nakts pirms negaisa
Vasaras nodaļā bija arī kāda haika, kas mani pavada kopš 2013. gada:
Smilšu pilis Devīto vilni Nepārdzīvo
Rudens
Kā sniegs Septembra kokos Uzmācas skumjas
Čuksti Kliedziena atbalss Vējš pieņemas
Ziema
Smilga smilgai Piekļaujas vējā Cilvēks cilvēkam
Un atkal kāda haika, kas nākusi man līdzi jau 3 gadus
Noskrandis puika Labajā rokā bombonga Kreisajā akmens
Tik jauki bija lasīt ko tik brīnišķu un skaistu.. Sajūta tāda, it kā būtu bijusi brīnumainā pasaulē, kurā daudz bagātību esmu ieguvusi, bet nest nemaz nav smagi..
Haiku uzvara pār sarežģīti strukturētiem teikumiem Apnika lasīt romānus, kur nepārtraukti svarīgi iedziļināties sižetā. Plauktā atradu kādu haiku grāmatu, kura jau ilgāku laiku bija nostāvējusi tur.
