AXEL's blog- watch,read and listen

Before Jessie Owens there was Eddie Tolan, who won the gold in 1932 Los Angelos and was the world record holder for 100yds, 200yds, 220yds, 100m and 200m. During his life he also worked as teacher, In HS he played football. He is in the Michigan Athletics Hall Of Fame ! Even Jessie Owens himself has regarded to Eddie Tolan as someone who he looked up! (In the pictures Eddie Tolan with his signature taped glasses and Ralph Metcalf with Eddie Tolan at the 1932 Los Angeles Olympics after a VERY close finish which was decide only few hours after the race by watching the tape of the final heat)

Tagad, kad “karš beidzies” rietumu valstu “līderi” saka, ka pastiprinās drošību un cīnīsies pret terorismu. Es šos vārdus rakstu ar tādām galvas sāpēm. Redz, tie kuri mani pazīst zina to, ka es mēdzu salīdzināt lietas, lai parādītu perspektīvu.

Cīnīties ar to, kas ir ielaists iekšā ir tā pat kā ielaists savā dzīvoklī bezpajumptniekus, kuri nav ievērojuši nekādu higēnu gadiem un smird. Tad ielaižot šo te indivīdus teikt es cīnīšos ar smaku. Bet tā tev ir visapkārt un no tās neizbēgt! Risinājums bija pirms rīcības. Rīcības laist iekšā cilvēkus, kuri izveidojuši karu “savā” zemē un dod viņiem mājas šeit Eiropā. Īstā solidiritāte būtu bijusi palīdzēt viņu zemē karu izbeigt. Bet dūša papēžos.

Tagad laikā, kad latviešu tauta atzīmē savas tautas varoņus, kuri krituši un cēlušies, kuri cīnijušie un tomēr krituši. Mēs viņus atceramies un novērtējam viņu upurus. Priecīgākais šajā sērainajā kritušo karēvju stāstā ir tas, ka viņi krita pa valsti, kurā tagad arī ir goda vīri un dāmas, kuri stājas armijā, jaunsardzē un dažādās citās aktivitātes ir gatavi cīnīties par šo valsti Latviju. Tā ir vērtība. Tas nozīme, ka šie cilvēki ciena savu zemi un ja tu cieni sevi tad vari arī cienīt kādu citu, jo esi ar šo terminu un izpausmi vispār pazīstam jau pirmajā vietā cīnoties par savu zemi un savām vērtībām.

Kontrastam. Kādi ir šie bēgļi? Viņi bēg no savas zemes, ja to par tādu var saukt. Daudz nav jādiskutē un var saprast to, ka šādi cilvēki necienīs citu zemi, jo nav cieņa pa savu zemi. Te pat nepieskaroties drošībai ir skaidrs, ka ir par vēlu. Cilvēku dzīvības neatgriezt. Man, tev un mums visiem dzīve neapstājās, bet viņiem apstājās.

Drošības nav. Garantijas nav. Kas gan ir tad paliek? Paliec tu un tavi mērķi, tavi sapņi, tava sirds un dvēsele. To kad tā arī nebūs tu nevari zināt. Varbūt rīt varbūt, kad būs tam īstais laiks. Bet līdz tam saproti, kas tu gribi būt un ej un tiecies uz to. Ar domu šodien nevis rīt! Lai arī dienā, kad tam nevajadzēja notikt tevi varēs atcerēties - tas bija cilvēkus, kurš izdarīja visu, ko viņš varēja, lai iekarotu nevis kādu briesmu stāstu, bet gan savus sapņus un mērķus.