Brīvdienas Tallinā
Jau kuro reizi apstiprinās, ka pat pāris dienas prom no ierastās vides, tepat blakus kaimiņos Tallinā, rietumkrasta Liepājā vai sazin kur citur, dod ļoti labu atelpu no ierastā ikdienas ritma. Pavēss, bet saulains laiks. Feist koncerts neticami skaistā ziedu dārzā, kas ikvienam no apmeklētājiem ļauj uz skatuves notiekošu sajust pavisam tuvu. Koncerts līdz sirds dziļumiem aizkustinošs. Lai arī dzirdēju un redzēju tikai pusi, vēl šodien neizdodas attiet no vakar vakarā piedzīvotā. Prieks, ka ir vēl lietas, kas spēj tik ļoti aizkustināt. Vienlaicīgi grūti apzināties, ka šādi emociju uzplaiksnījumi ikdienu atliek pavisam mērenā klimata zonā. Kaut kāds iekšējs dzinulis nedod mieru. Gribas tiekties un nokļūt šajā šķietami iedomātajā ekstāzes stāvoklī. Tas ir kaut kāds mikslis starp iedomāto realitāti un apziņu, ka iespējams kaut kas vairāk. Patīkama un vienlaicīgi smaga sajūta. Un jau atkal, nav nevienam, kam pajautāt padomu. Kam varētu uzticēties un meklēt pareizos soļus. Visi mēs apjukuši. Šodien ikdienas darbos nav ne mazākās vēlmes iedziļināties. Tīri izpildīt cik iespējams visu profesionāli, bet nemazākā emocionālā kontakta. Enerģija un vēlme darbties kā tāda nav pazudusi. Šķiet tikai pārformējusies no ikdienas darba un visādām blakus idejām.
Gribās no saraksta dabūt ārā visus mazos iesāktos projektus – plikuma padomus, deļojošo draugu foto projektu, melleņu krūmus. Vienlaicīgi nāk apziņa, ka tas viss ir ierobežojoši mazs un zems. Dzirdot Starptautiskās vasaras foto skolas lekcijas Kino Riga, rodas pārliecība, ka visi projekti jādara ar pasaules elpu. Pat vispersoniskākie projekti jādara ar maksimālu profesionalitāti. Citādi tie tikai paliek skiču līmenī. Katrai kastītei, lapiņai, aprakstam, bildei jābūt tā, lai nebūtu to kauns rādīt viskritiskākajai publikai. Lai viss ko tu dari pats sevi, patiesībā būtu rādāms jebkuram. Visam jābūt ar maksimālo atdevi un kvalitāti. Pat lietām, kuras tu neplāno nevienam, nekad rādīt. To man vēl ir jāmācās. Visu līdz šim esmu darījis tādā mazpilsētas režīmā. Priekš vietējiem, priekš savējiem, priekš sevis jau būs labi. Bet jātur visu laiku pakausī pasaules elpa. Kā tas izskatās uz pasaules kontektsta. Vai neesam pārāk provinciāli. Vai ar šo varētu lepoties pasaules mērogā? Neba mums tas jādara, bet līmenim ir jābūt visaugstākajam. Biroja vide nedaudz nospiedoša. Sīkumainība smacē, velk uz leju. Neļauj lidot, attīstīt idejas un riskēt. Sīkumainība, santīmi, minūtes. Nemāku būt pacietīgs. Grūti ir piespiesties no rīta pavingrot, novest tos sīkumus līdz galam. Gribās tikai lielo ideju, vīziju. Bet varbūt tomēr viss lielais sākās ar līdz galam noslīpētā smalkumā. Katur dienu jācenšās atrast kāds brīdis pārdomām un klusumam. Bez telefona, bez epastiem. Līdz šim neizdodas. Pat ikmēneša brīvo dienu līdz šim esmu paņēmis tikai vienu. Pusgada laikā, vienu dienu. Neiedomājami vāji. Ja nevaru nospraust šo, tad ko vispār varēšu izdarīt. Jābūt stingrākam, prasīgākam, lai sasniegtu savus nospraustos mērķus. Pirmkārt, jāvelta vismaz 30min dienā pašam ar sevi. Otrkārt, bez ierunām jāizbrīvē viena brīva diena katru mēnesi, lai pārdomātu, atskatītos un sapņotu par nākotni.
