#ikdiena

Šodienu pavadīju vienatnē. Mans vienīgais kompanjons bija pelēkais kaķis, kas man pārnākot mājās mani nesagaidīja un guļot uz gultas reizi pa reizei attaisīja vienu aci, lai pavērotu ar ko nodarbojos un vai neēdu ko garšīgu. Brīžiem tas pārvietojās tuvāk vietai, kur sēdēju – pēc kāda laika kaut kur neizskaidrojami pazuda, lai vēlāk atkal parādītos un pieprasītu pusdienas.

sieviete pieiet pie mūsu "info centra" - kur pircēji var droši jautāt par grāmatām`n`stuff:

- Vai jums var prasīt jebkāda veida informāciju?

- Nu, tikai par grāmatām.

Un aiziet. Ko, pie velna, viņa gribēja zināt????

pavasaris, tfu! vasara atnākusi, un siltais laiks ir aizkavējis mani, grēcīgo nerakstītāju, iegrāmatot jaunus piedzīvojumus grāmatnīcā!

Sirsnīgi atvainojos un solos laboties.

ne jau man vienai iet jestri grāmatnīcā, briti pirms gadiem par šo tēmu ir uzņēmuši lielisku komēdijseriālu ar ģeniālo Dilanu Moranu galvenajā lomā - Black Books. Gan jau vairumam no jums, uzticīgie lasītāji, šis nebūs nekāds jaunums, bet apskatoties seriālu otrreiz - jau strādājot grāmatnīcā, jāatzīst, veros jau ar citām acīm, piemēram, šī epizode

https://www.youtube.com/watch?v=suBw57pXPwE

Dārsiju pie malas, šoreiz galvenā varone es pati.

pie mums dažādi cilvēki mēdz iegādāties - kā mēs tos saucam - mazos naudas maisiņus - kaut arī patiesais maisiņu lietojuma mērķis mums vairumā gadījumu paliek nezināms, nu, izņemot gadījumus, ja kāda košās krāsās tērpusies lēdija nomurmina, ka vajag salikt rotiņas vai pērlītes, utt.

Un es sevi pieķēru pie aizdomām, ko ar tādiem 3x5cm lieliem maisiņiem darīs ~17 gadīgs jauneklis? Labi, mazums, skrūvītes, ne sev pērk vai Dies` vien zin`kas, bet pirmais instinkts bija nepārdot, jo tajos noteikti tiks servēta zāle vai kas vēl ļaunāks.