Untitled

Super diena. Runājām visu dienu. Sazvanījāmies. Bet redz šo nedēļu esmu notusējusies apkārt. Man patīk, ka viņš salīdzina manu vecāku kāzu jubileju jau aiziešanu ciemos pie draudzenes uz pāris stundām vai pastaigāšanu pa veikalu ar 3 dienu festivālu kopā ar savu draugu ( bez manis ), kur būs totālākā nodzeršanās, atmiņas zudumi, un vispār kā viņš man teica pagājušo gad - ja tev ir draudzene festivāli nav interesanti, jo tur cilvēki brauc tikai nopisties!!!

Jo redz, ja es šitā tusēju rinņķī, kāpēc viņš nevarētu?

Nesaprotu! Ko es esmu izdarījusi? Kas nomāc sirdi un smadzenes viņam? Kāpēc man tā neuzticas? Es esmu uzticamākais cilvēks pasaulē!! 

Bet jā atkal apraudājos nupat. Ir tikai daži cilvēki, kuru viedokli ņemu vērā un ja man pasaka - tu esi vnk skumja. Bļa tas tur stulbais lohs! 

Ārprāts, ir pagājušas tikai 20 dienas un psģ. Es pašlaik nezinu, kas notiks - kā mēs šito izvilksim….

Iet visādi, strīdamies, nesaprotam, kas otram iekodis. 

Bet vakar daudz ko pateicām, un man prieks par to :)

Viņam bijis dīvains sapnis, nezinu tieši kāds, bet tas licis viņam ko saprast (ātri gan :D ), saka, ka mīlējot mani ļoti un bez manis nekā. Jauki to dzirdēt, jo es bez viņa ar nekā ^^. 

Es zinu tos sapņus, kas liek pārdomāt lietas, kas liek saprast kas ir svarīgs, kas tev tik ļoti rūp - tāpēc gribas viņam ticēt! Gribas ticēt, ka neviena sirsniņa vairs nelūzīs :)

vot priecīgas Lieldienas. nihujam. es vakar nevarēju saprast kāpēc man ir tik labs garstāvoklis - bet vakarā sapratu - jo beidzot bija sestdiena - diena, kad bija ieplānots sazvanīties... protams, ka nekā - zin kā šodien nesanāks. un šodien tas pats. redz visu dienu nekādas ziņas, tad jāskatās anime, jo ir taču tik garlaicīgi. es mēģināju, es tiešām mēģināju - es zvanīju, nekādas atbildes un tad redz visiem ir jāskatās teļuks tajā istabā un tas ir fucking labs iemesls, lai nesazvanītos - super. nākamnedēļ es strādāju principā katru dienu - tad arī nesanāks... 

un tas pats vārds “ja sanāks” - mums tas vnk ir jāpanāk, ja mēs to gribam un mums ir jācenšas, nevis jāatstāj viss kā sanāks - tā nekad nekas nesanāks!!! 

Un kur palika parunāsim brīvdienās? Kur palika katru nedēļu vismaz sazvanīsimies? Ir pieriebies čatot.

“ Btw man bija doma aizbraukt uz lv atrast stabili job un meginat iret dzokli, bet par to velk parunas “

Varbūt tomēr kāds kko viņam ir ieskaidrojis :D

Sooo tu nekad nezini, kas notiek otram cilvēkam galvā. Sarakstoties jā darbs ir zb un nesanāk kkā, bet būs jau labi utt. Bet redz es atnāku mājās no darba - ieeju pie viņa mammas un tik klausos un cenšos novaldīt asaras. Viss ir pohuj kā vienmēr, ir tikai aliņi, un vispār dzīvē viss ir pilnīgi dirsā un viņam esot tikai draugi... tikai draugi? Nopietni? Kuri draugi? Tie ar ko kopā var tikai iedzert? Tie, kas vienmēr domā par sevi? Tie, kas dzīvo Anglijā un ko tu satiec reizi 3 mēnešos pietam tikai, lai piepistu seju un pazustu uz 3 dienām, lai darītu velns sazinko? Ak jā tie draugi. Un jā izrādās es neesmu nekas. Nu labi paliec ar pie saviem draugiem - paliec citā valstī - labi, bet, kad es par to uzzināšu? No tavas mammas? 

Ai es atkal naivi ticēju, ka viss mainīsies - bet tie atkal izrādījās tikai vārdi. Sāks dzīvot nopietnāk. Sāksim dzīvot kopā, atsevišķi no viņa senčiem un viss taču būs tik ahujenna un jā bija arī vēl viens teksts, kas pilnīgi mani izsita no sliedēm un lika noticēt, ka es esmu kkur viņa vēlmju sarakstā “ ... un tad jau arī gredzens”. Vai tiešām? 

Pirmais sexy talk. Laikam abi noilgojušies pēc sexa esam - smieklīgi. Sen nebiju neko tādu darījusi :D 

Esmu emocional rack. Nezinu kur likties. Tādas dusmas uz visiem, par visu. Varbūt tas ir pilnmēness, vai fakts, ka tuvojas MR, vai sexa trūkums organiskām - visdrīzāk viss kopā. Bet es nevaru izturēt. Vienīgā lieta, kas mani nomierina ir citā laika zonā un man pat nesanāk ar viņu normāli parunāt. Viņam varbūt ir chill parunāsim brīvdienās, bet tas ir tik tālu, ir tikai otrdiena. 

Viņa pirmā diena darbā. Man ir 9 vakarā. Joprojām gaidu, kad viņš parādīsies onlinā. Drusku stulba sajūta redzot, ka viņa brālis jau pirms pusstundas bija fb, bet redz manējais nevar ienākt… Labi, es atkal pārspīlēju - viņiem daudz, kas jādara, pašiem vakariņas jātaisa un gan jau dušā arī gribās ieiet un gan jau beidzot arī atsācis savus treniņus un viņiem ir tikai 7 vakarā… Vismaz no rīta bija mazie jaukie vārdiņi un vēl naktī, kad jau biju atlūzusi bija atnācis vēl viens arlabunakti… 

Bet gribas parunāt… šodien bija tik nožēlojami debīla diena - gribēju uzspridzināt visu - īpaši sevi… tādās dienā gribas atnākt mājās un ielīst kādam azotē, bet jāā… tā vietā es ķeros pie istabas kārtošanas un ko, lai saka - labs darbiņš, kas padarīts :) 

Šī visa dēļ esmu mainījusi savu grafiku, vismaz šonedēļ - strādāšu līdz 11 vakarā, tad vismaz kādu laiku vakarā būsim onlinā vienā brīdī, savādāk būs pizģec, kā latvieši sak’. Mums ir jārunā, savādāk tā atsvešināsimies, ka tur arī būs pizģec. Bail… 

Labrīt. Traka nakts. Beigās jau aizmigu, bet liekas tikai tāpēc, ka izvilku līdz 2 naktī. Bet jauki pamosties un saņemt ziņu no viņa :)

Pirmais skype zvans - parādīja, kur dzīvo un kā izskatās viņa istaba utt. Diezgan pat labi, stulbi, ka ar brāli viņš vienā istabā - tad nesanāks nekad ar viņu parunāt divatā. 

Ņemot vērā, ka mans puisis ir devies projām uz 3 mēnešiem un pašlaik man nav ne mazākās nojausmas kā tas būs neredzēt, neapskaut un nesamīlēt manu mazo pundurkāmi, esmu nolēmusi to visu pierakstīt - kā tas ir!

Pagaidām ir pagājušas 8 stundas un 20 minūtes kopš redzēju viņu ieejam lidostā. Šis laiks ir pavadīts guļot un pagaidām vēl neesmu apjēgusi, kas notiek. Bet ir izturēta pirmā no daudzajām sarunām ar viņa mammu - 30 minūtes… es pateicu 5 teikumus - varbūt ar laiku man sanāks “atvērties”. 

Īstenībā liekas, ka pagājusi jau nedēļa…