Līva elpo

Zinu, ka nevajag raustīt lauvu (lasīt - likteni) aiz ūsām, bet šodien bija tāda diena, par kuru tā skaļi gribas pateikt paldies.

Vakarnakt redzēju pārsteidzoši dzīvu sapni. Tik dzīvu, ka sajūtu to visu vēl šodien. Mani sašāva, veda operēt, bija diezgan skaidrs, ka neatgriezīšos. Vēl tagad līdz detaļām perfekti atceros to vienu vienīgo domu, kas bija manā galvā. Vajag piezvanīt. Nemazāko jautājumu kam, nemazākās šaubas ko teikt. Viss pēkšņi bija tik skaidrs. Pamodos.

Nesen kopā ar fotomeistaru Alekseju braucām uz Lielvārdi. Es stūrēju un pēkšņi mūsu priekšā parādījās bembists, kurš bija izdomājis, ka apdzīšanai netraucē pretī braucošās mašīnas. Kāja uz bremzēm, par mata tiesu tomēr paspēja ielīst atpakaļ. Aleksejs noskurinājās, teica: “Tu gan tik mierīga!”. Pajokoju, ka dzīvē vairs ir palicis maz lietu, kas spētu mani šokēt.  Bet liktenim, protams, ir humora izjūta. Un pēdējo mēnešu notikumi mani sapurina un liek mazliet pasauli iepazīt no jauna. Pārmaiņas nekad nav vieglas, to es jau zināju. Taču visu dzīvi man bijusi skaidra pārliecība par to, kas ir pareizs/nepareizs un, ja nepareizs, tad vienkārši piecelties un aiziet. Tagad es mācos egoismu likt malā un pieņemt, ka ir lietas, ko es nekādi nespēšu saprast. Ir lietas, kas nav tik skaidrās kategorijās ierāmējamas, lai es zinātu kāda ir tā ak jel pareizā izvēle. Es mācos paļauties uz savām sajūtām, nevis mirklīgām emocijām un racionālā saprāta skandinātām dogmām. Man pašai liekas, ka beidzot es esmu sapratusi, ko pa īstam nozīmē mīlēt. Nevis būt blakus, kad ir labi, jautri un skaisti, bet mīlēt bez nosacījumiem un skaidras apziņas, ka katra diena būs laba. Atdot vairāk, nekā man jebkad bija licies, ka man ir. Pārkāpt pāri spēku izsīkumam un izdarīt vēl miljons reizes vairāk. Un saņemt pretī vēl vairāk. Godīgi? Ir smagi. Bet ir skaisti. Varbūt es gluži vienkārši savā būtībā esmu mazohiste. Vai naiva. Bet nenožēloju es ne mirkli.

Pēdējā laikā esmu palikusi šausmīgi apcerīga. Kur tīņu laika meitene, kas tikai dragā, skrien, cīnās un viss vienalga? Daudz domāju par piederību. Savu vietu. Saviem cilvēkiem.

Atkal klāt tā sajūta, ka vajag izdarīt kaut ko pārgalvīgu, lai restartētos.

Man šis laikam bija tik ļoti vajadzīgs. Pietrūka. Smiešanās par nejēdzīgiem jokiem ar draugiem līdz sāpošoem vaigu muskuļiem. Asprātības cienīgi komplimenti no pirmoreiz satiktiem cilvēkiem. Alus. Traukšanās nezināmā virzienā un tomēr nonākšana mājās. Jā, studiju gadiem līdzi vairs īsti neturu, bet ir tik sasodīti forši baudīt šādus vakarus. Bez prātošanas, nenoteiktības pieskaņas un nesaprašanas par rītdienu.

Pavisam nesen man kāds draugs teica - palaid visu vaļā, ļauj dzīvei notikt. Es strīdējos, sacerēju argumentu jūru un neparko negrasījos piekāpties. Es cīnīšos, es varēšu, es visu izdarīšu, pasauli kājām gaisā sagriezīšu. Tagad es domāju savādāk.

Es laikam esmu pārstājusi gaidīt.  Skumjas paliek, iekšā dīvains tukšums. Milzīgs, milzīgs. Lai ko es tur bāztu, nepildās. Man tik ļoti pietrūkst to brīžu, kad smējos balsī. Man pietrūkst siltuma. Mazliet arī spēka. Visu laiku tik ļoti gribējies ticēt tiem filmu cienīgiem scenārijiem, tam ak jel neizsakāmi skaistajam nobeigumam. Bet dzīve atkal un atkal māca, ka patiesībā tas visu laiku gluži vienkārši ir bijis mans naivums.

Pēdējās dienās esmu palikusi nejauka. Klusībā ceru, ka tas tikai tāds posms, ka nav uz palikšanu. Traucos ar moci uz otru Latvijas malu, lai nopirktu pienu rīta kafijai. Komforta zona aug, bailes kaut kur pazudušas. Solu sev, ka arī tas pāries. 

Visdārgākais, ko otram var dot, ir laiks. Jo nekad nezini, kad tavējais apstāsies.

Mani laikam nekas vairs nebaida. Ne tādēļ, ka pēkšņi esmu kļuvusi par supersievieti vai - gluži pretēji - pazaudējusi visas emociju paliekas un notrulinājusies. Bet gan tādēļ, ka par spīti apkārtējiem ziepju operu cienīgajiem notikumiem, man ir kas tāds, ko daudziem savas dzīves laikā tā arī nepalaimējas atrast. Un tas dod neizsakāmu mieru, pārliecību un spēku.

Šodien es atklāju pati savu motosezonu. 400 km, vējš, ātrums un kontrole tikai manās rokās - tieši tas, kas tik ļoti bija vajadzīgs. 

Es laikam tomēr neesmu tik spēcīga.

Daudz akustiskās mūzikas, daudz piparmētru tējas un klaviatūras klabināšana pa naktīm ir atgriezusies. Pietrūka. Phe, patiesībā man pietrūkst pilnīgi kas cits. 

Ir tie retie brīži, kad beidzot apsēdies, apskaties uz visiem saviem dzīves notikumiem no malas un nespēj pateikt ne ko citu kā: “Wow!”