Werner's way

Būt visaugstākajai un vistumšākajai cipresei Villa d'Este, kad nolaižas krēsla un diena iet rietā, kad strūklaka maigi noņem adianšu zaļo plīvuru no savas norasojušās auss, lai klusi ieklausītos un tvertu to tālo atbalsi, ko lejup nes Tiburtīnas ūdenskritums; un glāstīt šo vakara gaistošo grāciju ar gaišu, dzīvīgu zaļumu, kas ierāmē sēru skumjo lapotni.

Kad biju Bergenā un Torldhaugenā Grīga muzejā (sen atpakaļ) man radās doma aizbraukt arī uz Gudbransdālenu apskatīt Pēra Ginta brīvdabas izrādi kurai viņš sarakstīja mūziku- tā arī tik tālu netiku, tur netālu dzīvoja mans bērnības draugs Gints, kurš nu pēkšņi miris, vēl nesen gribējis mani satikt, tā īsti arī netikāmies lielajā dzīvē, bet nu viņa dzīve jau galā ...

Vērpjamais ratiņš simbolizē dzīves ciklu un nebeidzamo laika ritējumu, biju pārsteigts to ieraugot Kopenhāgenā Glostrupā, man tas vairāk šķiet tieši mūsu kultūrai piederīgs, kurš vēl manā bērnībā bij redzams vecu tantiņu istabiņās. Netālu no ratiņa baznīca (kur tad bez tās) un tad Ērezunda tilts, kura vantis šķiet kā dzijas pavedieni un (pagānu) likteņdievības pie sava ratiņa vij mūsu likteņus kaut kur debesīs- nedaudz nolemtības sajūta (un reizē arī pārliecības)

Kad dzīvoju un trenējos sporta bāzē pie Kijevas, kur tagad šaušanas klubs Sniper, bieži braucām ar autobusu un tad metro uz Kreščatiku paēst pusdienas karstos podiņos. Izrādās Buča no šautuvēm tikai 10 km pa taisno

Mūžības pieskāriens- Romā nesen un Gizā kaut kad senāk. Ir lietas kas dīvaini piepildas neskatoties ne uz ko

Haldene, kur krita apokalipses jātnieks Kārlis XII, Dals-Eda, kur var iegūt mieru

Saule nespīd, cilvēki noklīst, nobloķēju Kaju Kalasu un Eviku Siliņu, uz neredzēšanos

Spīd pavasara saule un tas nozīmē ka laiks depresijai jo sajutos patiešām vecs šajā stulbajā pasaulē bet nu 'kāds' izdomāja ka uz šīm bildēm esam līdzīgi ar Nemcovu, kuru nošāva 55. g vecumā Maskavā (kur arī esmu bijis), tāpēc jāsaņemas, vēl ir ko darīt un par ko cīnīties

Varbūt L5049 beidzot ceļā uz Ziemeļpolu pēc dāvanām. Lokomotīve būvēta Luganskā 1955.g. 5 pēdu sliežu platumam. "Polārā ekspreša" lokomotīve PM 1225 jeb 12.25 (kārtējā mistiskā sakritība), brauca pa 4 pēdu 8 1/2 collu platām sliedēm (kādas būs arī Rail Baltica)

Izrādās legāls reisa autobuss no Rīgas uz Pēterburgu, sajūta kā satikt spitālīgo, redzot braucam krievu numuru

Saulkrasti - Saulainā Omāna ~7500km pa ceļu

joprojām baroju vārnas, reizēm kuģoju, dažreiz braucu lēnām pār tiltu un pārbrauktuvi

Wenner -vai tas nav man nedaudz radniecīgs vārds un ēka ar 25 stāviem un mežrozīte, kas simbolizējot "sāpes un prieku", arī tā man liekas tuva, tās laikam skumjas tuvojoties rudenim un ne tikai dabā, bet arī dzīvē, man 55 pagaidām, esmu dzimis 25. janvārī, mans tēvs ir miris 25. novembrī (jaunāks par mani tagad)

Kāds piektdienas vakarā atpūšas vai iet uz krogu, bet kāds dodas uz jūru kaitot, septembra pēdējās dienas vēl siltas pie Dzintara jūras