Kailo dvēseļu tējnīca

Rakstu un raudu par to, ko rakstu.

Jo vairāk rakstu, jo vairāk raudu.

Vairs neredzu, ko rakstu.

Vairs nejūtu, kas sāp.

Vairs nevaru.

- Kā tu jūties?

- Slikti.

- ...

- Iedomājies, ka visi tavi sapņi un cerības ir pārvērtušās pīšļos, un, kad tu mēģini pieskarties tiem, lai atcerētos un sajustus, kas tur bija, tie pārvēršās smiltīs, kas izslīd cauri taviem pirkstiem. Nekā vairs nav. Tu zini, ka pirms laika vēl bija, bet tagad vairs nav. Ir tikai visaptveroš tukšums.

- ...

- Pats trakākais ir tas, ka tu tagad varētu vienkārši nokrist uz zemes beigta. Visi cilvēki varētu nomirt, bet man tas neko nemainītu. Tik tukšs es šobrīd esmu. Visdrīzāk es ieietu atpakaļ bārā un izdertu savu alu, pateiktu: "Oh, well," un ietu mājās gulēt ar cerību rīt pamosties labākā noskaņojumā, lai sāktu celt savu dzīvi pa jaunam.

- ... Paldies, ka pastāstīji man kā tu jūties. Es tev esmu blakus un vienmēr būšu. Mēs varam runāt vai klusēt, bet es būšu blakus, neko neprasot no tevis, lai atbalstītu.

Lai arī aiz loga plosās drūms rudens visā tā skaistumā - ar lietu, vēju un ne tik sildošu gaisa temperatūru, neskatoties uz to, ka pēdējo mēnesi staigāju apkārt ar iesnām un vieglu klepu, kas dažreiz mijas ar karstu sajūtu plaušās, ieelpojot gaisu, kā arī to, ka iepriekšējo piektdien pieskāros tai sajūtai, no kuras man ir visvairāk bail, šodien es sajutu to kluso iekšējo pārliecību, kas neapšaubāmi liek kustēties uz priekšu ar pārliecību. 03.10.2017. Dažreiz arī vistumšākajos brīžos uzspīd kripatiņa gaismas. Tā jā pašā dienā aizgāju pie ārsta pēc slimības lapas un kārtīgi atpūtos līdz šodienas vakaram, rīt atkal uz darbu. Pārliecībā vairs nav tik izteikta, bet ķermenis nejūtas tik noguris un zāļu blakus parādības gandrīz ir pārgājušas.